ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Garā kreklā, nevis mantijā,

Lūku josta vidum apjozta;

Muļķa paskats: acis izplestas,

Mute vaļā, zobi atņirgti,

Garās ēzeļausis karājas

Tam uz pleciem, skaļi plīkšķinot.

Izbijusies skatās Zojiņa:

Un nu, lasītāj, jau pazīst tā —

Caru Bendokiru, Plānprāti.

Lielā samulsumā Zojiņa

Drebēdama ceļos nometās,

Saņēmusi baltās rociņas,

Acis nodūrusi zemīgi,

Noskaitīja steigšus aizgūtnēm

To, kas mūžam nav man iemācāms:

Mūsu tēvs un Svētā dievmāte.

Un tad lēnītiņām ieteicās:

«Ko es redzu? Dieviņ žēlīgais!

Cietēj Sava, svētais Nikolaj,

Stāviet klāt man bēdu brītiņā!

Mūsu tētiņ car, vai tiešām tu?

Saki — kālab debess valstība

Šonakt tevim bija jāatstāj?»

Muļķa smaidā atplaiksnīdamās,

Ēna atbildēja Zojiņai:

«Zoja, Zoja! Nebīsties, mans bērns!

Ne jau tevi biedēt gribēju

Un ne tālab esmu atnācis

Es par spoku šuip no viņsaules.

Miroņiem gan dzīvos baidīt tīk,

Bet kā es lai spētu līksmot, kad

Bendokira miesa, asinis —

Dēls mans mīļais, princis Bova, tiks

Rītdien jau uz sārta dedzināts?»

Gauži apraudājās nabags cars;

Zojai iesāpējās sirsniņa.

«Saki — kā man tevim palīdzēt?

Visu, ko man liksi, klausīšu.» ■—

«Raug, kāds, Zoja, būs man vēlējums

Manu dēlu glāb no cietuma,

Pati bēdu mītnē drūmajā

Karaļdēla vietā paliecies,

Ņem uz sevi viņa ciešanas;

Tad es zemu palocīšos tev,

Pasacīšu: paldies, Zojiņa!»

Zojiņa te kļuva domīga:

Iet par paldies tumšā pazemē

Pārāk grūti viņai izlikās;

Tomēr savā sirdi jūtīgā

Viņa klusībā jau apņēmās

Spoka priekšlikumam padoties.

Taisnība tev, franču orākul,

Kad tu teic, ka sievām vājajām,

Viegli erotbultu veicamām,

Visām dota dvēsle jūtīga,

Visām laba un bez viltus sirds!

«Bet tu teic man, valdniek mīļotais,»

Zoja atbildēja mironim,

«Kā es varu — pats jel padomā —

Kā lai tieku telpā drūmajā,

Tava mīļā dēla cietumā?

Pussimts uzticīgu kareivju

Dien un nakti viņu apsargā.

Kā man, vārai, biklai sievietei,

Viņu modrās acis apmānīt?» ■—

«Nebēdā, gan rāsies gadījums;

Zoja, tikai svēti solies man

īstā brīža garām nepalaist,

Ja tas pats no sevis radīsies.» —

«Svēti solos!» meiča atteica.

Parādība tūdaļ pazuda,

Izslīdēdama pa lodziņu.

Skumji nopūzdamās, Zojiņa

Logu aizvēra, tad apgūlās,

Norimdama dūnu spilvenā, —

Drīzi drīzi miegā ielaidās …

Atdzejojis Kārlis Strāls

Ak filozof un dzejniek tu,

Pa Parnasu kas laiski soļo,

Ko haritas tik maigi lolo,

Un aonīdas mīlētu, —

Kāpēc tu arfas zelta stīgas

Vairs neskar, līksmes dziesminiek,

Un kas tev, dzejniek piemīlīgais,

No Fēba ardievoties liek?

Un kālab tev ar rozēm svaigām

Sev cirtas rotāt nepatīk,

Kāpēc zem papeļēnām maigām

Tu meiču pulkā bezbēdīgs

Vairs neskandini kausu savu,

Lai Bakhs un Erots dziesmā sveikts?

Kā, vainagots ar pirmo slavu,

Tu vari lauriem sveikas teikt?

Kam, Krievzemes Parnī, tu klusē,

Ar tevi piecēlies no dusas

Bij teosietis, dzejnieks jauks.

Ar tevi allaž ir tavs draugs,

Lileta daiļā. Laimes ķīlu

Sniedz mīlas dziesminiekam — mīla.

Ņem liru, uzstīgo un ļauj,

Lai pirksti liegi klāt tai skaras

Kā maija vējš, kas ziedus skauj,

Un tavas dzejas brīnumvara,

Tāpat kā kaislo čukstu strauts,

Liletu mīlas teltī sauc.

Bet pusnaktī, kad gaismā zilā

Pie tālās debess zvaigznes zied,

Ar viņu grimstot laimē dziļā,

Tu, sajuzdams, kā klusums dzied,

Tad varēsi, aiz laimes raudot,

Pār mīļās krūtīm rasu liet.

Bet, pilniem malkiem dzīvi baudot,

Par mūzām padomā mazliet.

Bez mīlas dzīvē laimes nava,

Tu, mīlētāj, tai dziedi slavu!

Bet, kad reiz gadās brīdis dīks

Un draugi, biedri sanāk kopā,

Un, putas šļakstīdams, līst stopā

No krūkas dzēriens nemierīgs,

Tad vij tiem vārsmas rotaļīgas,

Kur smiekli dārd, skan dziesmas, līgas

Un daudzināts ir dzīru galds

Ar glāzēm, kurām pāri aši

Sit baltas putas dzēriens salds.

Tad dzirdēsi, cik viesi braši,

Ar kausiem takti piesitot;

Šos pantus līdzi dziedāt prot.

Tev, dzejniek, dziesma brīvi ļaujas,

Skar stīgas, kuras grand un draud,

Zukovskim līdzi teiksmu paud

Par varoni, kas kritis kaujā.

Jo arī tev bij kaujā steigt,

Jo arī tev bij just to pašu,

Kad, slavas pilnā cīņā veikts,

Tu, juzdams nāves salto dvašu,

Uz zemes gulēji kā beigts [2] …

Vai, degdams Juvenāla alkās,

Ņem aso satīru sev talkā

Un, netikums ja glūn kaut kur,

Tam sirdī smieklu iesmu dur,

Un graizi neīsto un lēto,

Un labo mūs, ja to vēl var.

Tik Tredjakovski neaizskar

Un netraucē tā mieru svēto,

Jo ir bez viņa mums diemžēl

Labs birums stulbu rīmētāju,

Un kam tev tēlu ņemt tik vāju,

Ja netrūkst spēcīgāku vēl.

Bet pietiks! Cik lai garu viju

Es, dzejnieks maz vēl daudzināts,

Ar stabuli šo melodiju?

Jel uzklausi: mans padoms tāds:

Tik ilgi, kamēr, mūzu svaidīts,

Dedz pierīdu liesmās, draugs,

Pirms tevī aklu bultu raidīs

Un nokāpt ēnu valstī sauks,

Met rūpes prom, tver liras stīgas,

Tev Nazons, Erots laipni māj,

Un grācijas tev labvēlīgas,

Pats Apolons tavs skolotājs.

Atdzejojis Paulis Kalva

(Pēc franču parauga)

Tev sieva brīnišķa, cik es to jautu:

Ja tādas trīs man gadītos, — nudien,

Es divas atdotu jau šobaltdien

Par velti sātanam, lai trešo vien

Viņš drīzāk līdzi sev uz elli rautu.

Atdzejojis Konstantīns Alzpurs

Mans draugs, tev cerīgs neuzsmaida

Vairs sapņu ostas klusums rāms,

Tu savu kuģi priecīgs raidi

Pār ūdens dzelmēm vētrainām,

Gulst liktenis uz stūres rata —

Mirdz pretī svešas pasaules,

Un laimes bura plata plata

Jau laivu tā kā spārnos nes.

Dod, dievs, lai aukas brāziens nejauks

Tev visur tālu garām ris,

Lai vētras bangu virpulis

Pret laivu postošs nesaslejas!

Dod, dievs, lai vakarpusē tu

Pie krasta sveiks un vesels irtos

Un, juzdams īstu atpūtu,

Ar mīlestību neizšķirtos.

Nē, nē! Sirds allaž draugus jūt,

Bet drīz, var gadīties, var būt,

Ka tavus klaiņu ceļus aizstās

Kluss mājoklis un ķeblis plats:

Pie punša glāzes, apkārt laistas,

Tu mani atceries šad tad,

Bet, kad reiz mītni dos man citu,

Lai tevis teiktais neizplēn:

«Dievs, dod, lai viņam prieks bez mitas!

Vismaz kaut mīlēt prata zēns.»

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Tā notiek: senais varonis,

Kad svešais karapulks ir drazās sasists viss,

Mēdz nolaist zobenu pēc cīņu dienas straujas;

Bet mūsu traģiķis, kad galā tintes kaujas,

Sēž — ausis nolaidis.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Kad rudens vējos krūmi lokās,

Tāls ce|š bij viņai jāuzsāk,

Ar bērnu — mīlas augli — rokās,