ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Jel nesapņo pēc Jeruzalemes.

To atceries un pārdomā vēl pats:

Tas, brāl, nav zirgs, uz kā tu tagad sēdi.. .

Bet turies vien — par citu maza bēda:

Uz elli ceļš ir vienmēr bijis plats.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Klits, Tredjakovska mazdēls, heksametros sāk dainot,

Jambu un trohaju nīstot, ņemas tos zākāt un vainot:

Vienkārši pantmēri šādi dzejoļus neskaidrus darot,

Dzejnieka iedvesmas kvēli galīgi atsaldēt varot.

Lai jau nu tos, kas bez vainas, rīmjkalis nopaļāt grasās;

Viņš, jamba padarīts salts, heksametriem liks sasalt.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Tu, Arist, vēlētos būt viens no parnasiešiem

Un valdīt Pegazu ar segliem un ar piešiem;

Pēc lauriem dzīdamies, ej ceļu bīstamu,

Ar bargo kritiku drošs kaujā dodies tu.

Man, Arist, paklausi un spalvu liec pie malas,

Lai paliek kapenes, mežs, strauti, ēnu salas:

Šais vēsās dziesmiņās tev mīla nekvēlos,

Lai jākrīt nebūtu, pats kāp no kalna nost.

Bez tevis dzejniekos liels bars ir ietikt spējis,

Tos dažkārt nodrukā un atkal aizmirst spēji.

Var būt, ka, nealkdams pēc trokšņa vairs nemaz,

Ar mūzu pamuļķo uz mūžiem vienojas

Un klēpī Minervai slēpj galvu dzejas bēdās

Cits «Telemahīdas» visgudrais sacerētājs.

Patiesi — rīmjkaļiem ir briesmīgs liktenis,

Ja tie mūs iedomā ar dzejas blāķiem sist!

Reiz dusmas pēctečiem būs taisnīgas un ātras,

Jo Pindā lauri ir un reizē arī nātras.

Jel bīsties bezslavas! Ja Apolons it drīz

Dzird, ka tu arīdzan tai kalnā gribi līst,

Var būt, ka nicīgi viņš papurina galvu

Un tavam ģēnijam dod kārklu vicas balvu!

— Un tad? — tu norūksi un, kvēli iededzies,

Man teiksi: — Nepūlies! Kam velti vārdus šķiest,

Ja reiz es izlemju, tad patiesība tīra,

Ka grib mans liktenis, lai palieku pie liras.

Var mani nosodīt kaut vai puspasaules,

Kliedz, baries, dusmojies, bet — dzejnieks esmu es!

Nē, tas vēl dzejnieks nav, pār atskaņām kas līkā,

Ar spalvu papīrus bez žēlastības švīkā,

Jo salikt dzejoli tik viegli nevar spēt,

Cik viegli Vithenšteins var frančus uzvarēt.

Gan Lomonosovs pats, gan Dmitrijevs, Deržavins,

Par kuriem priecāties un lepoties var slāvi,

Liek prātam iedegties un neapslēpj nemaz,

Cik daudz mirst grāmatu, pirms vēl nav dzimušas!

Lūk, skaļie sējumi Rifmatova, Grafova —

Ar gauso Bibrusu tie pūst pie Glazunova.

Neviens vairs neatmin, neviens vairs nelasīs,

Ar iznīcību tos Fēbs zīmogojis drīz.

Nu Pindā, pieņemsim, tev palaimējas spraukties,

Un tu par dzejnieku patiešām vari saukties,

It visi aizgūtnēm grib tevi izlasīt.

Bet vai tu sagaidi, ka zelts sāks straumēm līt,

Lai dzejnieks izredzēts reiz bagātību mana,

Ka rūpēsies par tevi augstā valdīšana;

Ka lādēs apkaltās tev nauda nošķindēs,

Lai, dīkā dzīvodams, tu vari dzert un ēst?

Draugs mīļais, rakstniekiem nav bagātība dota,

Jo neceļ liktenis tiem pilis izmargotas,

Un lādes nerodas, kur zelta mirdzums blāvs, —

Gan pašaurs būcenis, gan arī bēniņstāvs

Mēdz pili atvietot, kur viņu spožums staro.

Teic daudzi dzejniekus, bet žurnāli vien baro.

Gar viņiem Fortūna zeltratos aizripo:

Pliks piedzimis un pliks uz kapu iet Ruso,

Kamoens guļvietu pie trūcīgajiem meklē,

Bet Kostrovs bēniņos mirst aizmirstības peklē,

Un tikai svešnieki aiz viņa zārka iet.

Tiem dzīve — mocības un slava — sapnis vien.

Var būt, ka iegrimsi tu pārdomās patiešām,

Tad teiksi: — Ej nu ej, tik bargi jau nav spriežams.

Tu tagad rīkojies tāpat kā Juvenāls,

Par dzeju runājot, viss labais tev ir tāls.

Ar māsām Parnasā ja sastrīdējies esi,

Vai tāpēc sprediķi man dzejas rindās nesi?

Kas tavu galvu jauc? Vai tev ir prāts vai ne? —

Nu, Arist, paklausies tad manā atbildē:

Reiz sādžā, atminos, ar laicīgajiem rados

Sirms lādzīgs garīdznieks, jau īsti krietni gados,

Bez bēdu dzīvoja un pieticībā vien,

Par pirmo prātnieku viņš tika saukts arvien.

Reiz, kāzās pudeles un kausu kāri tvēris,

Viņš vēlu atgriezās uz mājām, mazliet dzēris . . .

Te skatās: zemnieki pa ce]u pretī nāk.

— Ei, tētiņ, uzklausies! — tā viņi runāt sāk:

— Mums, grēkagabaliem, tu ieteic dzīvot sātā,

Tu māci nežūpot, vienmēr būt skaidrā prātā;

No žūpām vairāmies, bet šodien tu pie tiem …

— Tad, mījie, klausieties! — viņš saka zemniekiem.

— Kā mācu baznīcā, tā allaž uzvedieties,

Ar godu dzīvojiet, bet manī neskatieties! —

Šo pašu atbildi man arī nākas dot.

Nenieka necenšos es sevi attaisnot.

Tas jūtas aplaimots, kas, dzejot netīkodams,

Var mūžu nodzīvot bez sirdēstiem pa godam,

Ar odām savējām liek mieru žurnāliem,

Ne gudro ekspromtus, ne ilgi nīkst gar tiem.

Pa augsto Parnasu viņš, protams, nepastaigās,

Viņš neķers Pegazu un nelūgs mūzas maigās,

Ramakovs arī tam sen vienaldzīgs ir jau.

Viņš dzīvo laimīgi. Viņš, Arist, dzejnieks nav.

Bet tevi galīgi es baidos noskumdināt,

Jo, rakstot satīru, vienmēr der mēru zināt.

Draugs mīļais, padomu tev esmu devis es,

Vai tu vēl paliksi pie savas stabules?

Pats tagad izvēlies, kas vairāk tavā dabā:

Ir labi slavu gūt, bet mieru — divkārt labāk.

Atdzejojis Bruno Saulitis

Klints tālumā stāv vientuļa, — vai redzi?

Tur nogāzē var alu saskatīt,

Tās ieeju ir dzelkšņains krūmājs sedzis,

Un putojot gar krauju viļņi slīd.

Kad vakaros caur miglu mēness spīd,

Evlēga turp ar draugu tikties gāja;

Nakts klusumā sirdsmīļo aicināja

Un ilgojās to ātrāk sagaidīt:

«Mans Odulf, nāc! Slīgst birzis miglā baltā,

Es vientuļa vēl gaidu alā saltā

Un nopūšos, jo krūtis alkās tvīkst.

Cik laimes daudz tu, mīļotais, man devi!

Cik saldi šeit būs aizmirsties ar tevi,

Skūpsts kvēlos man uz lūpām ugunīgs!

Ej, Osgar, prom! Evlēga citu gaida.

Tev skarba balss, tavs skatiens mani baida.

Tu esi bargs un sirdij vienaldzīgs.

Cits atdusas man līdzās naktī vēlā,

Cits mīlot skauj, kad ausma staro kvēla.

Viņš vienīgais man lūpas skūpstīt drīkst!

Kur mīļotais? Lai slīgtu viņa skavās,

Jau atraisu no pleciem drānas savas,

Un zemē tās pie manām kājām krīt.

Klau! steidzas viņš — tie drauga soļi klusie!

Kā liesma kaist, man krūtīs iedegusies!

Viņš, mīlas pilns, nāk mani noskūpstīt.»

Pie meitenes steidz Odulfs gaitā straujā,

To aplaimots pie krūtīm pieglaust grib …

Bet tuvumā spožs tērauds pēkšņi zib.

Viņš aizdomīgs un iztrūcināts taujā:

«Kas esi tu? Kas šeitan klaiņot liek

Tev, tumsas dēls, — vai uzdrošinies sacīt?» ■

«No Osgara bēdz, gļēvais pretinieki

Ko naktstumsā vēl meklē biklās acis?

Bēdz, piesargies! Evlēga mani mīl

Un Osgaru šeit gaida tumsā dziļā.»

Tad zobens ass jau atkailināts zvīl,

Šmīkst cirtieni, visapkārt dzirkstis šķiļas …

Evlēga dzird — šķind ārā tērauds ciets,

Un izbailēs tad izsteidzas no alas.

«Nāc, mīļākais tavs gaida!» Odulfs kliedz,