ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Bet nelabais te spēles gaitu maina:

Kad brunčus tver, tie tikai noplīvo;

Un piepeši zūd jaukā meža aina

Un pakalni, un lejas mierīgās,

Un mīlas dievs, un nimfas burvīgās;

Nav vairs ne vēsts no daiļās, netveramās.

Mūks gluži viens stāv stepē nezināmā.

Tumst debesis, un tā kā dieva lāsts

Bargs pērkons nogrand mākoņspraugās.

Pankratijs: «Ah!» — un pēkšņi pamostas.

Viņš apjucis ar biklu skatu raugās.

Redz: pamalē var blāzmas kvēli jaust;

Tur austrumos sāk jauna diena aust,

Un brunču nav. Mūks ceļas sirdi grūtu,

Un palūdzies sāk rūgti raudāt viņš.

Raud tā kā pērts aiz bēdām nabadziņš.

«Ak dievs, vai es gan apgrēkojies būtu?

Kur ir mans grēks?» mūks nelaimīgais kunkst.

«Par ko? Par ko es velna nagos, kungs?

Kad, sacīsim, es gribu palūgties,

Ne bībele, bet brunči trāpās priekšā;

Kad noģērbjos un lienu migā iekšā,

Ko sapņoju? Kauns sacīt tev, ak dievs!

Jel uzklausi, — pilns bijības un kauna,

Es lūdzu — glāb un atpestī no ļauna!»

Un uzklausīts tad tika sirmgalvis.

Un viņa prāts uz reizi apskaidrojās;

Mūks, kas nupat bij bēdu sagrauzts viss,

Kā spēkonis pirms cīņas sasparojās.

Viņš apsvēra un domās smaidīja,

Un sajūsmā vien rokas svaidīja.

Kā gudrinieks, kas Sirakūzas glāba,

Kails izskriedams caur visu pilsētu,

Mūks priecājās, ka prātā doma laba,

Un sauca: «Tā! es būšu paglābts nu!

Prom, nešķīstais! No brunčiem, visiem velniem

Es būšu brīvs, un skuķu skati melnie

Man neliks mulsi un sapņos mocīties,

Es dzīvošu, kā mūkam dzīvot klājas

Līdz stundiņai, kad nākšu dieva mājās,

Un ticu tam, ka viss uz labu ies.»

Tā sprieda mūks un pats sev vēra elli,

Jo liktenis ar viņu spēlējās

Kā nebēdnis ar nevarīgu lelli.

Ar ūdeni mūks krūzi pielējis,

Čukst lūgšanas un krustus pār to svaida,

Tad apsēžas un brunču stundu gaida,

Bet sātans nule tikai darbu beidz,

Viss nokvēpis no astes līdz pat nagiem,

Viss nosvīdis no nagiem līdz pat ragiem,

Še ierasties pirms mēness lēkta steidz.

Trešais dziedājums

NOTVERTAIS VELNS

Ak kāpēc gan nav ļāvusi man daba,

Lai mantoju Koredžo talantu?

Es kalpotu šai mākslai simtkārt labāk,

Un Parnasā es labprāt nekāptu.

Ar tinti tad es pirkstus netraipītu,

Un nebūtu ar papīriem tāds posts …

Kā jaunava pie rokdarbiem ik rītu

Pie dzejoļiem tad es gan nesēstos.

Es satvertu tad drošā rokā otu,

Kā šampaniets lai dzirkstī talants mans,

Un apskurbis, ar sirdi apgarotu,

Es gleznotu kā kādreiz Ticians.

Uz audekla es steigtu Natāliju

Tad atveidot ar krūtīm pilnajām

Un matpīnēm, kas atris pāri tām,

Es ievītu tai matos rožu viju,

Kā Kiprīdu to zeltā joztu pat!

Kā gleznotājs es būtu laimīgs tad!

Es paņemtu Pusēna krāsas košās,

Tās starotu man bangās mirgojošās;

Pār dienviddebesīm es liktu naktij tumst

Un mēnesim aust domīgam un lēnam,

Uz sirmas klints, ap kuru melnām ēnām

Milzt okeāns un viļņu vāli gumst,

Es cietoksni sensenu uzgleznotu;

Un tālumā, kur staro padebess,

Tai sudrabā, kas viļņu virmu rotā,

Es zefīram vēl laivu liktu nest.

Šī laiviņa prom vestu Kantemiru . ..

Ak brīnišķā! … es aizmestu tad liru

Un aizmirstu reiz mūzu balsi tīro.

Bet nav jau lemts kā Rubensam man zīmēt,

Man liktenis liek tikai pantus rīmēt.

Martinovs lai mūs gleznās aizraut sāk,

Bet es — nu ko? — es kāpšu Parnasā.

Kā censonis ar drosmi apbruņošos,

Ar tintnīcu un spalvu tālāk došos

Kā dziesminieks, kas dziesmai skaņu dod.

Ko dara mūks Pankratijs savā cellē?

Vai velns tepat jeb jau ar mūku ellē?

Fēbs mitējies jau zemi apgaismot;

Jau ēnas tumst, un vakarblāzma bālē,

Jau migla kāpj un birzīs klusi nāk,

Un šur un tur jau zvaigznes pamirdz tālē . . .

Un mēness jau caur mežiem vizēt sāk . . .

Zem svētbildēm pusdzīvs Pankratijs lokās

Un dievu lūdz, met krustus abām rokām.

Te piepeši kā sniegs uz upes balts,

Kad kraujais krasts tiek stingā ledū kalts,

Kā mākonis nakts tumsā pavīd brunči…

Mūks pieceļas; tam liesmās kvēlo vaigs,

Un acīs zib tam asi trīti dunči,

Viņš krūzi tver — nu ir pats īstais laiks ■—

Un ūdeni uz brunčiem izgāž visu.

Tu brīnums! Skat! … Rēgs acumirklī dzisa,

Bet pagaldē — kā bērza ogle melns,

Viss noliets slapjš, ar asti un ar ragiem,

Viss apaudzis ar spalvām, gariem nagiem,

Jau sēdēja tam taisni pretī velns.

Velns drebēja un aplūkoja sevi:

Kur paskaties, tur svētīts ūdens 1ās!

Velns bolīja tik acis spīdošās,

Bet sauca mūks: «A, nosvētīju tevi!

Ā, nogrābu es tevi, nelabais!

Tu nedomā, ka gribu vaļā laist!

Ne mazumu tu nemiera man devi!

Lien pudelē, tur gribu tevi slēgt

Un akā mest. No manis neizbēgt.

Nu, Mamon! Nāc! Un velns lai ir ar tevi!»

«Tu vinnēji,» velns teica gluži rāms,

«Ar ūdeni šo esmu savaldāms;

Bet, večukiņ, jel uzvarēto žēlo,

No nāves glāb. Kam mani akā sviest?

Es kalpošu tev par šo soli cēlo,

Tu varēsi kā agrāk palūgties

Un atkal snaust, es tevi neaiztikšu.» —

«Jā, jā, kā tad! Lien tikai pudelē!

Tu nedomā, ka tevi mierā likšu,

Jo it neko es neaizmiršu, nē!» —

«Nu pažēlo, tu, vecais, laimīgs būsi.

Jo, tici man, tu stāvus bagāts kļūsi.

Kā Bankovs pats tāds tapsi bagātnieks,

Tev būs savs nams un kariete būs laba,

Un dzejdari sveiks tevi priekšistabā.

Tiem klanīties būs tavā priekšā prieks,

Tev augstmaņi kā draugam roku sniegs.

Šis mūka tērps būs pārmainīts pret fraku,

Un rikšotājs tev būs kā vējš, es sakul

Tu izbrauksi caur ciemu kā pats cars,

Tev klanīsies līdz zemei ļaužu bars.

Sauks Šilovskojs pie sevis vakariņās,

Un Gorčakovs liks sevi turēt miņā.

Nariškina lūgs sevi apciemot.

Un arī pats šos ministrus un kņazus

Kā paziņas, gan lielus, gan ar mazus,

Tu ielūgsi pie sevis pusdienot.» —

«Viņš kārdina! Viņš domā, skaisties stāšu!

Ne velna, brāl, tūlīt tev plāni ies!» —

«Pag, balodīt, tu, mīļais, nesteidzies,

Es skaistules, ja vēlies, pagādāšu.» —

«Velns nešķīstais! Kā? manās rokās tu

Vēl atļaujies, lai šitā runātu!

Vai redzējies! Tu, elles gars, tu, sātan!

Pankratiju tev valgos neievilkti

Par visu tev tiks alga samaksāta,

Un garumā mums runas nav ko vilkt!» —

«Vēl minūti mums jāparunā abiem —

Es lūdzu: nepaliec man ienaidnieks.

Tev atmaksāt es gribu darbiem labiem •—

Uz Jeruzalemi man tevi aizvest prieks.» *—

«Uz Jeruzalemi?» — «Kā kungs man liek.» —

«Nu, ja jau tā, tad lai tev piedots tiek.»

Ak sirmgalvi, kādēļ tu velnu klausi!

Kam parādi tu tādu saudzību?

Vai apmuļķot pats sevi tagad ļausi?

Ar nelabo, brāl, neslēdz draudzību!

Pankratij, tu jau neklausies vairs manī,

Jau seglus ņem un velnam tuvojies …

Sauc tevi prom tās svētās zemes zvani,

Tu nenoģied, kāds skrējiens vaļā ies.

Nu auļo vien, es tevi neturēšu.

Dzen velnu, dzen, lai ātrāk tevi nes!

Velns skries kā vējš, bet, velna skaustā sēžot.