Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Romāns «Zemes sulas» uzrakstīts ļoti spēcīgi, tajā skaidri parādās Hamsunam raksturīgā nosliece uz tēlu vispārināšanu, papildu nozīmības piešķiršanu, un šī nozīmība tālu pārsniedz konkrētos sadzīves ietvarus. Romāna varoņi tverti monumentāli, tie ir episki pilnasinīgi, pat tādi kā kustīgā un veiklā ciemata tenku vācele Olina. Romāna noslēgumā Isāks iegūst bībeles patriarhiem līdzīgu cildenumu un pārvēršas it kā par simbolu vai zemniecības pirmatnējā spēka personificējumu.

Lielu sociālu satricinājumu laikā, pēckara grūtajos gados, Hamsuna romāns skanēja kā pasaules dziesma, kā vēstījums izmocītajiem cilvēkiem, aicinot viņus atgriezties pie mierīga darba no kaujas laukiem, kurus gluži kā vātis klāj granātu bedres un vago tranšejas. Tas, ka «Zemes sulas» būtībā ir konservatīva utopija, kas apšauba progresa lietderību, neatklājās uzreiz, tāpat kā uzreiz neatklājās Hamsuna anticivilizatoriskās tendences. Cilvēce nevarēja iznīcināt pilsētas, atmest tehniku un atgriezties pie arkla un sirpja. Arī pati zemniecība vairs nestāvēja savrup no kultūras un civilizācijas attīstības, kuras mainījās līdz ar sabiedrību. Hamsunam zemniecība likās sociāli vienots spēks, tiesa, viņš tajā atšķīra bagātos un trūcīgos, piemēram, sīkzemnieku Bredi Olsenu, vieglprāti, kas apveltīts ar daudziem bērniem, taču, pēc Hamsuna domām, zemnieku ekonomiskās nevienlīdzības pamatā ir tikai centība un darba mīlestība. Utopiskajā romānā, kuram netrūkst idillisma, tāds vērtējums ir iespējams, taču reālistiskas dzīves programmas īstenojumam, uz kādu pretendē Hamsuna romāns, šāds vērtējums neder, jo atklāj autora aplamo vēsturisko domāšanu. Par «Zemes sulām» Hamsunam piešķīra Nobeļa prēmiju, un rakstnieka autoritāte bija ārkārtīgi liela. Viņa radošās spējas ar gadiem nemazinājās, taču pēdējos darbos plaisa starp iztēles spēku un vēsturiskās domāšanas aprobežotību arī nemazinājās. Izturēdamies kritiski pret buržuāzisko sabiedrību, Hamsuns ignorē daudzas tendences, kas pastāv vēsturiskajā procesā, arī tādas, kuras spēj likvidēt un novērst kapitālisma radītās sabiedriskās iekārtas trūkumus. Jaunā, pēc pasaules kara radusies īstenība modināja Hamsunā visai skeptisku attieksmi. Viņa pirmajā pēckara romāna — «Sievas pie akas» (1920) manāmas skumjas un sarūgtinājums. Tā ir viena no Hamsuna visdrūmākajām grāmatām.

Romāna sižets — nelielas pilsētiņas ikdienas dzīve ar tās netīrumiem un tenkām, sīkiem atgadījumiem un notikumiem par kuriem autors it ka uzzina no vietējam sievām, kas pie pilsētas akas spriedelē gan par šo, gan par to, itin visiem pārcilādamas kauliņu pa kauliņam. Viņu tenkas ir pārāk līdzīgas parku pļāpāšanai, vērpjot cilvēku likteņu pavedienus, bet pilsētiņas sīkā sadzīve pacelta līdz mūsdienu dzīves simbolam. Tajā «cilvēki saskaras cits ar citu, kāpj cits citam pāri, daži pakrīt, kļūdami citiem par pakāpienu, daži iet bojā — tie, kas nepanes triecienus, nespēj pretoties. Bez tā nevar iztikt! Taču citi tiek uz augšu, gūst panākumus. Tā ir dzīves nemirstība! Un tas viss bija zināms sievām pie akas.» Šī sprieduma skeptisko stoicismu, rūgto ironiju atklāj romāna galvenā persona — vispārinātais, ar simbolisku nozīmi apveltītais Olivera Andersena tēls, baismi groteska figūra, kas ir it kā rupors visiem pilsētiņas notikumiem. Viņš kādreiz bijis jauns, veikls matrozis, bet kādā jūras braucienā ar viņu notikusi nelaime — viņam sašķaidīta kāja un iegurnis, un viņš atgriezies mājās sakropļots. Tā nu viņš klidzina pa dzīvi un pilsētiņas ielām ar koka kāju — izblīdis, nekrietns, nosiekalojies radījums, viltīgs, nevajadzīgs un pretīgs, līdzīgs lipīgai medūzai. Tiesa, viņš ir apprecējis savu agrāko draudzeni Petru, viņiem ir arī bērni, pat daudz bērnu, taču Olivers nepazīst visu šo bērnu tēvus un nepieciešamības dēļ pacieš sievas vieglprātību, tikai retumis sarīkodams skandālus.

Cilvēku nekomunikācijas tēma, kas Hamsunam ir tik raksturīga, šajā romānā ieguvusi reālu izpausmi, starp citu, tādu pašu kā Hemingveja romānā «Fiesta», kas uzrakstīts dažus gadus vēlāk.

Padarīdams kastrātu Oliveru par savdabīgu mūsdienu dzīves personifikāciju, Hamsuns acīm redzami noliedz, ka pārmaiņām, ko ieviesis materiālais un industriālais progress, ir radošs vai pozitīvs raksturs. Vēl jo skaidrāk Hamsuna skeptiskā attieksme pret buržuāzisko civilizāciju izpaužas romānā «Pēdējais cēliens»; šis romāns gan pēc satura, gan pēc dažām situācijām atgādina Tomasa Manna «Burvju kalnu». Abu romānu darbība galvenām kārtām noris sanatorijās, kuras ir kaut kas līdzīgs samazinātai, sablīvētai sabiedrībai.

Pacēlusies blakām Daniela mājai Utbijā, sanatorija «Torahusa» kļūst ne tikai par mūsdienu civilizācijas priekšposteni starp kalnu pļavām un vientuļām mājām, kur vīrieši kopj lopus un apstrādā zemi, bet sievietes vērpj dziju. Šī sanatorija ir it kā sava veida šķirsts, kur salasījušies cilvēki, kas meklē glābiņu no mūsdienu civilizācijas plūdiem, no tās likstām un pretrunām. Ja Daniela mājās viss ir stabils un pirmatnējs — gan ēdiens, gan vecās, stiprās mēbeles, gan veselīgās izjūtas, gan mājas saimnieku domas, tad «Torahusas» sanatorijā viss ir svārstīgs, maldinošs un neīsts. Ne bez pamatojuma lauku iedzīvotājiem šķiet, ka tur, sanatorijā, «… cilvēki, kuri staigā pa pagalmiem un takām, nav īsti cilvēki».

Slimniekus sanatorijā ēdina ar konserviem, sanatorijas īpašnieki ir enerģiski, taču diezgan viltīgi komersanti, viņi cildina gan sanatorijas klimatu, gan avotus, piedēvēdami tiem dziednieciskas īpašības, lai gan vieta, kur atrodas sanatorija, ne ar ko nav ievērojama. Sanatorijas pacienti arī nebūt nav tie, par kādiem uzdodas: angļu aristokrāte, milēdija, kā izrādās, ir bijusi dejotāja, kurai pieder vien viņas mīļāko kompromitējošas vēstules. Nevarēdama tās pārdot šantāžai, viņa aizbrauc no sanatorijas, bet pēc tam apzog savu labvēli, ar kuru sadraudzējusies «Torahusā».

Kāds somu grāfs Flemings, patiesībā dzimis Somijas mazpilsētā, «aizņēmies» no bankas, kurā kalpoja, prāvu summu lai varētu ārstēties. Citādi viņš ir visai cienījams un pat drosmīgs cilvēks.

Sanatorijas iemītnieku sarunas, viņu sadzīvi, izklaides, lakstošanos Hamsuns attēlojis skaudri satīriski, viņa satīra ir tuva «Burvju kalna satīrai. Sevišķi kritiski Hamsuns izturas pret rektoru Oliveru, kas izslavēts zinātnieks un filologs. Olivers liberālā garā gvelž visādas muļķības par tautas izglītību un piebāž studentu galvas ar nedzīvu grāmatu gudrību. Rektoram Oliveram ir zināma tipoloģiska līdzība ar Tomasa Manna romāna Setembrīni kungu. Hamsuns tikpat kritiski izturas arī pret otru sanatorijas iemītnieku — Magnusa kungu, kas iesaukts par «Pašnāvnieku», jo, pārdzīvojis personisku drāmu, nododas domām par pašnāvību. Viņa teoretizēšana par nāves metafiziku atgādina spriedelējumus par to, ka cilvēka eksistences jēga ir tikai nāve, — šo domu vēlāk sāka tālāk risināt eksistenciālisti. Taču vitālists Hamsuns, kas atzīst dzīvi kā vienīgo esamības iespēju, pret šādiem filozofiem izturas visai ironiski. Romāna beigās viņš tādēļ «Pašnāvnieku» samierina ar dzīvi.

Hamsuns šai romānā secīgi risinājis domu par mūsdienu civilizācijas radītās mākslīgās pasaules nesaderību un konfliktiem ar dabiskajiem, pirmatnējiem dzīvības spēkiem. Šo konflikta situāciju sākumā atklāj simboliska epizode, kas attēlo, kā sanatorijas kalpotāji un slimnieki satracina vērsi, kuru Daniels nopircis, lai uzlabotu šās dziedniecības iestādes ēdienu, jo tās iemītniekiem apnikuši pastāvīgie konservi.