Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Tajā brīdī no viesnīcas iznāk saimnieks un vēl daži cilvēki, lai redzētu, kur viņš palicis…

Nāgels pamostas un mulsām acīm raugās apkārt — viņš ir sapņojis. Jā, viņš tomēr ir gulējis. Paldies dievam, to visu viņš tikai sapņojis. Viņš nav piecēlies no gultas.

Brīdi viņš guļ un pārdomā. Tad paraugās uz savu roku — gredzena nav. Viņš paraugās pulkstenī — ir pusnakts. Pulkstenis tūliņ sitīs divpadsmit, trūkst tikai dažu minūšu. Varbūt viņš izkļūs no nelaimes, varbūt tomēr izglābsies! Sirds nevaldāmi pukst, viņš trīc no galvas līdz kājām. Varbūt, varbūt pulkstenis nositīs divpadsmit, bet nekas nenotiks? Viņš izvelk pulksteni no kabatas, tikko var to noturēt drebošajā rokā.

Viņš skaita minūtes… sekundes…

Pēkšņi pulkstenis nokrīt uz grīdas, Nāgels izlec no gultas.

— Sauc! — viņš izdveš un plati atplestām acīm raugās ārā pa logu. Tad žigli apģērbjas, atver durvis un izskrien ārā uz ielas. Viņš tramīgi paskatās apkārt, vai neviens viņu nenovēro. Un metas uz krastmalu, viņa gaišā veste ilgi balsnī tumsā.

Viņš nonāk līdz piestātnei, aizskrien līdz piekrastes galam un ielec jūrā.

Virs ūdens paceļas daži burbuļi.

Nākamā gada aprīlī Dagnija un Marta vēlu naktī gāja caur pilsētu; viņas nāca no viesībām un tagad devās mājās. Bija tumšs, un ielas vietumis klāja ledus, tāpēc viņas gāja ļoti lēni.

— Es vēl domāju par to, ko šovakar runāja par Nāgelu, — sacīja Dagnija. — Daudz kas man bija gluži negaidīts.

— Es neko nedzirdēju, — Marta atbild. — Biju izgājusi ārā.

— Bet vienu viņi gan nezināja, — Dagnija atsāka. — Nāgels jau pērnajā vasarā apgalvoja, ka Minūte neņemšot labu galu. Nesaprotu, kā viņš tad to varēja zināt. Tā viņš teica ilgu laiku pirms tam, kad tu man pastāstīji, ko Minūte nodarījis tev.

— Vai tiešām viņš jau tad to teica?

— Jā.

Viņas bija iegriezušās ceļā, kas veda uz mācītāja māju. Mežs abās pusēs slējās tumšs un kluss; uz cietās, sasalušās zemes klaudzēja tikai viņu soļi.

Pēc ilga klusuma Dagnija atkal ierunājās;

— Te viņš parasti mēdza staigāt.

— Kas? — Marta vaicāja. — Te ir slidens, paņem mani aiz rokas!

— Nē, labāk tu mani.

Un viņas klusēdamas gāja tālāk roku rokā, piespiedušās viena pie otras.

Knuts Hamsuns. B. Sučkovs

Bads

Mistērijas