Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Minūte klusē. Nāgels pietrūkstas kājās un sāk nervozi staigāt pa istabu no loga līdz durvīm un atpakaļ. Piepeši viņš apstājas, acīmredzot viņam pēkšņi tas viss apnicis un apriebies, un viņš gurdi saka:

— Es nudien vairs negribu ar jums spēlēties kā kaķis ar peli, teikšu jums atklāti, ko domāju. Jā, līdz šim runāju ar jums juceklīgi, to es darīju ar nodomu, gribēdams jūs samulsināt un kaut ko no jums izvilkt. Izmēģinājos visādi, bet nekas neiznāk, tas mani tikai nogurdina. Bet labi, tagad došu jums solīto paskaidrojumu, Gregor. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka sirds dziļumos jūs esat nelietis. Jā, nelietis.

Minūte atkal sāka drebēt, baiļpilnās acis apmulsumā šaudījās apkārt, bet Nāgels turpināja: — Jūs nesakāt ne vārda, spēlējat tālāk savu lomu? Es jūs pat nevaru izkustināt no vietas, jums piemīt kāds dīvains, mēms spēks; es jūs apbrīnoju, un jūs manī radāt neparastu interesi. Vai atceraties to reizi, kad es visu vakaru runāju un nenolaidu no jums acis, un ievēroju, ka jūs nodrebējāt no maniem vārdiem. Es tā rīkojos, lai jūs izdibinātu. Esmu jūs allaž vērojis un daždažādi mēģinājis pieķert, bet atzīstos, gandrīz vienmēr bez jebkādiem panākumiem, jo jūs ir grūti aizvainot. Taču ne mirkli neesmu šaubījies, ka jūs esat kluss, slepens grēcinieks. Man pret jums nav nekādu pierādījumu. Jā, diemžēl tādu nav, tāpēc varat būt pilnīgi mierīgs, tas viss paliks tikai starp mums. Bet vai jūs varat saprast, ka esmu pārliecināts par savu taisnību, kaut arī man nav nekādu pierādījumu? Redzat, to jūs nespējat aptvert.

Tomēr jūs mēdzat nodurt galvu, kad mēs par kaut ko runājam; jūsu acīm ir īpaša izteiksme, jūs reizēm tās netīkami mirkšķināt, kad izrunājat dažus vārdus vai kad mēs pieskaramies vienam vai otram jautājumam; arī jūsu balsī vienmēr dzirdamas it kā nopūtas. Ak, šī balss! Un, beidzot, visa jūsu personība rada manī antipātijas. Es jau iztālēm jūtu, ka jūs tuvojaties, un mana dvēsele jau sāk trīcēt aiz nepatikas. Jūs to nesaprotat? Es arī ne. Tomēr tā tas ir. Dievs vien to zina, ka patlaban man ir tāda sajūta, ka eju pa īstām pēdām, taču nevaru jūs pieķert, jo man nav pierādījumu.

Pēdējo reizi, kad jūs te bijāt, es jums vaicāju, kur jūs atradāties sestajā jūnijā. Vai zināt, kādēļ es to vaicāju? Sestais jūnijs taču ir Karlsena nāves diena, es pat iedomājos, ka jūs esat nogalinājis Karlsenu. Minūte atkārto kā no mākoņiem nokritis:

— Es esot nogalinājis Karlsenu? — Un atkal apklust.

— Jā, līdz šim es tā domāju. Turēju jūs tādās aizdomās, tiktāl mani bija novedusi mana dziļā pārliecība, ka jūs esat nelietis. Tagad es tā vairs nedomāju, atzīstos, ka esmu alojies, esmu gājis par tālu un lūdzu piedošanu. Vai nu jūs man ticat, vai ne, tomēr mani dziļi apbēdina, ka esmu bijis pret jums tik netaisns. Tāpēc bieži vakaros vienatnē lūdzu jums piedošanu. Un, kaut arī šajā ziņā esmu maldījies, tomēr joprojām neatsakos no pārliecības, ka jūs esat neķītrs un zemisks cilvēks, dievs lai mani soda, bet tā tas ir! To es jūtu ar katru nervu šķiedriņu, un tagad, kad stāvu te un raugos uz jums, varu apzvērēt pie dieva, ka tā tas ir. Kāpēc esmu par to tik stingri pārliecināts?

Lieciet vērā — sākumā man nebija ne mazākā pamata domāt par jums ļaunu, un tas viss, ko jūs vēlāk darījāt vai sacījāt, arī vienmēr bija tik labs un taisnīgs, jā, pat cildens. Reiz par jums redzēju brīnišķīgu sapni — it kā jūs stāvējāt milzīga purva vidū un briesmīgi cietāt tāpēc, ka es par jums ņirgājos, tomēr jūs man pateicāties, metāties ceļos un pateicāties, ka neesmu mocījis jūs vēl vairāk. Tā es par jums sapņoju un, redzat, tikai labu. Visā pilsētā nav neviena cilvēkā, kas ticētu, ka jūs esat spējīgs izdarīt kaut ko peļamu, jums ir vislabākā slava, visi jūt jums līdzi, tik veikli jūs protat slēpt savu īsto seju. Tomēr manās acīs jūs esat gļēvulīgs un pieglaimīgs dieva tā kunga radījums, jums vienmēr ir uz mēles labs vārdiņš un vienmēr labs darbiņš padomā. Vai jūs esat mani aprunājis, darījis man kaut ko ļaunu, atklājis kādu manu noslēpumu? Nē, nē, to jūs neesat darījis, un tieši tāda ir jūsu rīcības būtība, jūsu dzīves metode: jūs visiem darāt tikai labu, itin nekad nekā ļauna, jūs esat svētais, nevainojams un bezgrēcīgs pasaules acīs. Pasaulei ar to pilnīgi pietiek, bet man gan ne. Es jūs pastāvīgi turu aizdomās. Jau pirmajā brīdī, kad jūs ieraudzīju, ar mani notika kas dīvains. Tas notika dažas dienas pēc manas ierašanās šajā pilsētā, divos naktī es jūs ieraudzīju ostmalā pie Martas Gudes mājiņas, jūs stāvējāt ielas vidū, un es nebiju pat manījis, kā jūs tur gadījāties; jūs gaidījāt, kamēr paeju garām, un, kad biju jums līdzās, iesānis uzmetāt man skatienu. Toreiz mēs vēl nebijām pazīstami, bet kaut kas lika man pievērst jums uzmanību, un iekšēja baiss teica, ka jūs sauc par Juhannesu. Runāju skaidru taisnību, kā uz nāves cisām gulēdams, ka tieši iekšēja balss man čukstēja, ka jūs sauc par Juhannesu un es nedrīkstu jūs izlaist no acīm.

Tikai daudz vēlāk es uzzināju, ka jūs tiešām sauc par Juhannesu. Kopš tās nakts es vienmēr esmu paturējis jūs acīs, bet jūs vienmēr izvairījāties, man nekādi neizdevās jūs pieķert. Beidzot jūs tomēr izlējāt indi no manas pudelītes, protams, tikai ar labu nodomu, aiz cēlām bailēm, ka es to kādreiz tomēr varētu izdzert. Kā lai jums izskaidroju, ko es tad jutu? Jūsu sirds skaidrība mani sanikno, jūsu skaistie vārdi un darbi mani tikai attālina no mērķa — jūs pieķert un atmaskot. Gribu jums noraut masku, atklāt jūsu īsto būtību; asinis man dzīslās sastingst aiz pretīguma ikreiz, kad ieraugu jūsu zilās, melīgās acis, jūsu klātienē es saraujos, tomēr nojaušu, ka esat nodevīga dvēsele. Pat šajā brīdī man šķiet, ka jūs te sēžat un klusībā smejaties, lai arī izskatāties satriekts, klusībā smejaties sīkiem, ņirdzīgiem smiekliņiem, ka nekādi nevaru parādīt jūsu īsto seju, jo man nav nekādu pierādījumu.

Minūte arī tagad nesaka ne vārda. Nāgels turpina:

— Jūs, protams, domājat, ka esmu rupjš bandīts un nekauņa, kas uzbrūk jums ar šādiem apvainojumiem. Labi, tas man ir vienalga, domājiet, kā gribat. Savā dvēselē jūs tomēr apzināties, ka esmu atklājis jūsu īsto seju, un ar to man pietiek. Bet kāpēc jūs paciešat, ka pret jums tā izturas? Kādēļ nepieceļaties, neiespļaujat man sejā un neejat projām?

Šķita, ka Minūte atjēdzās, viņš pacēla acis un teica:

— Jūs taču esat aizslēdzis durvis.

— Paskat tik, — Nāgels ierunājās, — jūs pamodāties! Un jūs gribat man iestāstīt, ka ticat, it kā durvis tiešām ir aizslēgtas! Durvis nav aizslēgtas, redzat, es tās atveru līdz galam vaļā! Es teicu, ka tās ir aizslēgtas, lai jūs pārbaudītu, tie bija slazdi.

Patiesībā jūs visu laiku zinājāt, ka durvis ir vaļā, tikai izlikāties nezinām, lai varētu sēdēt te tāpat kā vienmēr — šķīsts dieva jēriņš, manas netaisnības upuris. Jums ne prātā nenāca iet projām, nē, jūs pat nepakustējāties. Tiklīdz es liku jums saprast, ka turu jūs aizdomās, jūs sākāt ausīties, gribējāt dzirdēt, cik daudz es par jums zinu un cik bīstams jums esmu. Dievs ir mans liecinieks, es zinu, ka tā ir, un, ja vēlaties, varat to noliegt, man vienalga. Bet kādēļ es tieši tagad gribu ar jums norēķināties? Jums ir pamats uzdot šādu jautājumu, lai gan varētu likties, ka man gar to nav nekādas daļas.

Mīļais draugs, man tomēr ir kāda daļa, pirmkārt, es gribu jūs brīdināt. Ticiet man, tagad es esmu patiess. Šā vai tā, bet jūs dzīvojat kauna pilnu dzīvi, un kādu laiku jums to vēl izdosies slēpt. Bet kādā jaukā dienā jums nokritīs maska, un katrs varēs jūs apmētāt ar dubļiem. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, es nojaušu, ka jūs, lai gan to noliedzat, tomēr stāvat Gudes jaunkundzei tuvāk, nekā izrādāt. Nu jā, kāda man daļa gar Gudes jaunkundzi? Jums atkal taisnība. Šajā jautājumā es varu tikai klusēt, gar Gudes jaunkundzi man daudz mazāka daļa nekā jebkuram citam. Taču, tieši no malas raugoties, man ir tiesības raizēties, ka jūs tiekaties ar viņu un, iespējams, aplipināt ar saviem svētajiem netikumiem. Tādēļ gribēju ar jums izskaidroties. Nāgels no jauna aizdedzina cigāru un saka: