Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Tagad esmu beidzis, un durvis nav aizslēgtas. Vai jūs jūtaties apvainots? Varat klusēt vai atbildēt, kā vēlaties, bet, ja atbildat, lai tad runā jūsu iekšējā balss. Dārgais draugs, atļaujiet man arī pateikt, pirms jūs aizejat: es nevēlu jums nekā ļauna.

Klusums.

Minūte pieceļas, iebāž roku svārkkabatā un izvelk vēstuli. Viņš saka:

— Tagad es to nevaru pieņemt.

Nāgelu šie vārdi pārsteidz, viņš vēstuli jau bija aizmirsis.

— Jūs to nevarat pieņemt? Kādēļ?

— Es to nevaru pieņemt.

Minūte noliek vēstuli uz galda un iet uz durvju pusi. Nāgels seko, turēdams rokā vēstuli, acis viņam pilnas asaru.

— Ņemiet to, Gregor, ņemiet! — viņš drebošā balsī saka.

— Nē, — Minūte atbild. Un atver durvis. Nāgels atkal aiztaisa durvis un vēlreiz saka:

— Ņemiet to! Ņemiet! Labi, atzīšos, ka esmu jucis, tāpēc aizmirstiet visu, ko jums teicu. Esmu galīgi jucis, nepievērsiet uzmanību tam, ko veselu stundu te muldēju. Vai nav tiesa, jūs taču saprotat — ja neesmu pie pilna prāta, tad nerunāju nopietni. Tikai ņemiet vēstuli, es nudien nevēlu jums nekā ļauna, lai gan pats īsti neapjēdzu, ko daru. Dieva dēļ, ņemiet šo aploksni, daudz tajā nav, bet es tik ļoti vēlējos iedot pirms šķiršanās jums vēstuli, par to es domāju visu laiku, gribēju jums dot gandrīz vai tukšu aploksni, lai tajā būtu vienīgi vēstule. Pieņemiet to kā atvadu sveicienu! Es būšu jums ļoti pateicīgs.

To teikdams, viņš iespieda vēstuli Minūtem rokā un pats pieskrēja pie loga, lai Minūte nevarētu dot to atpakaļ. Taču Minūte nepadevās, nolika vēstuli uz galda un pakratīja galvu.

Tad viņš aizgāja.

Jā, viss beidzās neveiksmīgi. Vai Nāgels sēdēja savā istabā vai klaiņoja pa ielām, miera viņš nerada; viņa smadzenēs drūzmējās milzums dažādu domu, un ikviena no tām viņu tirdīja. Kādēļ viss vēršas pret viņu? To viņš nevarēja saprast; taču ap viņu acīmredzot apvijās kaut kādi pavedieni. Bija nonācis pat tiktāl, ka viņš nevarēja piespiest pat Minūti pieņemt šo aploksni, lai gan tik dedzīgi to vēlējās.

Viss bija tik skumjš un neiespējams. Turklāt viņu sāka mocīt nervozas bailes, it kā viņam uzglūnētu slepenas briesmas. Neizprotamu šausmu pārņemts, viņš bieži satrūkās, līdzko viegli pakustējās logu aizkari. Kādas jaunas mokas atkal viņu sagaida? Viņa skarbie vaibsti, kurus nekad nevarēja dēvēt par skaistiem, tagad bija kļuvuši pavisam nepievilcīgi, tāpēc ka viņš vairs neskuvās, zods un vaigi bija apauguši ar tumšiem bārdas rugājiem. Viņam arī šķita, ka mati pie deniņiem nosirmojuši.

Jā, un tad? Vai saule nespīd un viņš nejūtas laimīgs, ka vēl dzīvo un var iet, uz kurieni vien vēlas? Vai viņam liegts jebkurš pasaules krāšņums? Saule apmirdzēja tirgus laukumu un jūru, putni, laidelēdamies no zara uz zaru, dziedāja mazajos, jaukajos dārziņos pie katras mājas; viss dzirkstīja saules zeltā, pat zvirgzdi ielas bruģī mirguļoja, un apsudrabotā bumba baznīcas torņa galā laistījās kā milzīgs dimants.

Pēkšņi Nāgelu pārņem jūsmīgs prieks, šī sajūta ir tik pārvarīga, ka viņš izliecas ārā pa logu un nomet dažas sudraba monētas bērniem, kas rotaļājas lejā pie viesnīcas kāpnēm.

— Esiet labi, mīļie bērni! — viņš saka un aiz saviļņojuma tikko spēj izteikt šos vārdus. Par ko lai viņš baiļotos? Viņš arī neizskatās sliktāk nekā agrāk; turklāt — kas tad liedz viņam noskūt bārdu un uzposties? Tas viss ir atkarīgs tikai no viņa paša. Un viņš tūlīt dodas pie friziera.

Viņš atceras arī, ka ir kaut kas jānopērk; viņš nedrīkst aizmirst Sārai apsolīto rokas sprādzi. Līksmi dungodams, apmierināts ar visu pasauli, viņš nokārto savus iepirkumus. Tās jau bija tikai iedomas, ka viņam no kaut kā jābaidās.

Labā noskaņa viņu nepamet, kamēr viņš staigā pa pilsētu. Galvā viņam ir tikai gaišas domas. Nupat bija asa izskaidrošanās ar Minūti, bet tā jau izgaisusi no prāta, palikušas tikai neskaidras atmiņas, it kā tas būtu noticis pa sapņiem. Minūte negribēja ņemt no Nāgela aploksni, bet Nāgelam vēl ir arī vēstule Martai. Kaisli alkdams dalīties ar citiem savā pāri plūstošajā, priekā, viņš tūlīt meklē ceļu, kā nogādāt vēstuli.

Varbūt slepus aizsūtīt to Dagnijai? Nāgels pārdomā, viņš katrā ziņā grib vēstuli nosūtīt nekavējoties; tajā ir tikai dažas naudas zīmes; varbūt palūgt, lai to nokārto ārsts Stēnersens? Un, apmierināts, ka atradis šādu izeju, viņš dodas pie ārsta Stēnersena.

Pulkstenis ir seši.

Nāgels pieklauvē pie ārsta pieņemamās istabas durvīm, taču durvis ir slēgtas.

Viņš iet pa sētas pusi un grib palūkoties virtuvē, bet tai mirklī no dārza viņam uzsauc Stēnersena kundze.

Tur pie liela akmens galda mājinieki un daži viesi sēž un dzer kafiju. Viesu vidū ir arī Dagnija Kjelana; viņai galvā gluži balta cepure, rotāta ar mazu, gaišu ziedu vainadziņu.

Nāgels grasās iet projām un murmina atvainošanās vārdus.

— Es patiesībā nāku pie ārsta.. Ak dievs, vai viņš esot slims? Nē, nē, pilnīgi vesels.

Nu, tādā gadījumā nedrīkstot iet projām. Kundze satvēra viņu aiz piedurknes. Pat Dagnija piecēlās un piedāvāja viņam savu krēslu. Viņš raugās uz viņu, abi raugās viens uz otru. Viņa pat piecēlās Nāgela dēļ kājās un klusi teica:

— Lūdzu, te būs krēsls!

Bet Nāgels izvēlējās vietu blakām ārstam un apsēdās.

Šāda saņemšana viņu mazliet apmulsināja. Dagnija piemīlīgi raudzījās uz viņu un gribēja pat piedāvāt viņam savu krēslu! Nāgela sirds strauji pukstēja; varbūt viņš tomēr varētu Dagnijai uzticēt vēstuli, lai nodod Martai?

Pēc laiciņa arī viņš nomierinājās. Sarunas ritēja ļoti spraigi, skāra visdažādākos jautājumus. Nāgelu no jauna pārņem gaišā noskaņa.

Viņa balss viegli trīc. Viņš taču dzīvo, viņš nav miris un arī nemirs! Ap balti klāto galdu, uz kura mirdz sudraba trauki, šajā zaļajā, ēnainajā dārzā sēž līksmi cilvēki, visi smejas, visiem acis jautrībā dzirkst. Vai tad ir kāds iegansts ļauties skumjām?

— Ja jūs būtu tik laipns, tad paņemtu savu vijoli un mums kaut ko uzspēlētu, — kundze saka.

Kā tas viņai ienācis prātā?

Kad arī citi pievienojās lūgumam, Nāgels skaļi iesmējās un atbildēja:

— Bet man taču nav vijoles!

Viņi aizsūtīs pēc ērģelnieka vijoles, pēc brītiņa to atnesīs.

Nē, tas neko nelīdzēšot, viņš vijolei nepieskaršoties. Turklāt ērģelnieka vijoli sabojājuši tie mazie rubīni, kas iestrādāti pirkstu laipā, — tie skaņu vēršot stiklainu, tos nu tur nevajadzēja atstāt, spēlēt uz šādas vijoles esot gluži neizturami. Bez tam viņš nemaz neprotot spēlēt stīgu instrumentus, taisnību sakot, nekad neesot pratis; viņš taču pats to labāk zinot, vai ne? Un Nāgels sāka stāstīt, kā viņam izgājis, kad par viņa spēli pirmo un vienīgo reizi bijis rakstīts avīzē. Šim gadījumam esot tāda kā simboliska nozīme. Avīzi viņš saņēmis vēlu vakarā un lasījis to, jau gulēdams gultā; toreiz viņš bijis ļoti jauns, dzīvojis vecāku mājās, un par viņa spēli rakstījusi vietējā avīze. Ai, kā šis raksts viņu aplaimojis! Viņš to izlasījis vairāk reižu, līdz beidzot aizmidzis, nenopūzdams pat sveces. Naktī viņš pamodies un juties ļoti gurds, sveces bija izdegušas, istaba tumša; taču viņš pamanījis uz grīdas kaut ko baltojam un nodomājis, ka tas ir spļaujamtrauks, jo viņa istabā tiešām arī bijis spļaujamtrauks.

Kauns atzīties, bet viņš spļāvis un dzirdējis, ka trāpījis, kur vajag. Tad mēģinājis vēlreiz un atkal trāpījis. Pēc tam no jauna aizmidzis. Bet no rīta ieraudzījis, ka nakti apspļaudījis dārgo avīzi, apspļaudījis cildinošo spriedumu par sevi. He-he-hē, tas bijis ļoti bēdīgs gadījums!