Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Reinerta kungs, augsti cienījamais pilsētas Bilge, viņš teica. Beidzot viņš sāka aprēķināt, cik augsti varētu būt konsula Andresena istabu griesti. «Trīsarpus olektis, trīsarpus olektis!» viņš iesaucās vairāk reižu. «Trīsarpus olektis, tā pavirši ņemot, vai man nav taisnība?» Bet, runājot nopietni, viņam tiešām esot rīklē iestrēdzis makšķeres āķis, viņš to nevarot izraut, tāpēc smokot asinīs, un tas sagādājot lielas sāpes… Tikai pret vakaru Nāgels beidzot iemiga.

Ap desmitiem viņš pēkšņi atmodās. Viņš bija viens pats un gulēja uz dīvāna.

Sega, ko Sāra bija uzklājusi, bija nokritusi uz grīdas, tomēr viņam nesala. Sāra bija arī aizvērusi logus, bet viņš tos atvēra. Viņam šķita, ka galva ir pavisam skaidra, tomēr viņš jutās nespēcīgs un trīsēja. Viņu atkal sāka mocīt neizskaidrojamas bailes — līdzko istabā kaut kas ieknikstējās vai uz ielas atskanēja balsis, viņš šausmās satrūkās un nodrebēja. Varbūt, ja viņš liktos gulēt un nogulētu līdz rītam, tas pārietu.

Un viņš izģērbās.

Tomēr aizmigt viņš nevarēja. Viņš gulēja un atsauca atmiņā visus savus pēdējā laika piedzīvojumus, sākot ar aizvakarvakaru, kad viņš bija aizgājis uz mežu un iztukšojis mazu pudelīti, līdz šim brīdim, kad satriekts guļ savā istabā un mokās drudzī. Cik gausi vilkušās šīs dienas! Taču bailes viņu nepameta — neskaidra, slepena nojauta, ka viņš atrodas tuvu briesmām un nelaimei, šī sajūta neizzuda. Ko tad viņš izdarījis? Cik dīvaina čaboņa dzirdama ap viņa guļvietu! Istaba pilna drausmīgu, svelpjošu čukstu. Nāgels saliek rokas uz krūtīm, un viņam šķiet, ka viņš iemieg…

Piepeši viņš paskatās uz saviem pirkstiem un ierauga, ka vairs nav dzelzs gredzena. Sirds uzreiz sāk nevaldāmi pukstēt; viņš aplūko pirkstu — tajā ir tikko manāma tumša svītra, bet gredzena nav! Dievs debesīs, kur ir gredzens? Jā, viņš to iesvieda jūrā, domāja, ka gredzens vairs nebūs vajadzīgs, jo viņš nomirs, tāpēc gredzenu iesvieda jūrā. Un tagad gredzena vairs nav, gredzena vairs nav!

Viņš izlec no gultas, uzrauj mugurā drēbes un streipuļo ka neprātīgs pa istabu.

Pulkstenis ir desmit, divpadsmitos gredzenam jābūt pirkstā, vēlākais — kad atskanēs pulksteņa pēdējais, divpadsmitais sitiens! Gredzens, gredzens…

Viņš noskrien lejā pa kāpnēm, drāžas pa ielu uz ostu. Viņu pamana no viesnīcas, bet viņš tam nepievērš uzmanību. Viņam atkal uzmācas gurdums, ceļgali ļogās, bet arī to viņš nemana. Jā, tagad viņš atradis iemeslu šīm nomācošajam bailēm, kas viņu mocījušas visu dienu, — viņam vairs nav dzelzs gredzena! Un atkal parādījusies sieviete ar krustu…

Gluži vai prātu zaudējis aiz bailēm, viņš ielec pirmajā laivā, kas stāv pie krasta.

Bet laiva ir pieķēdēta, viņš nespēj to atraisīt. Viņš uzsauc kādam cilvēkam, lai palīdz, taču tas atbild, ka to nedrīkstot, laiva esot sveša. Ja, bet Nāgels uzņemoties atbildību, jo runa ir par gredzenu, viņam katrā ziņā jāatrod šis gredzens. Viņš šo laivu labprāt nopirktu. Vai tad viņš neredzot, ka laiva pieķēdēta? Vai viņš neredzot dzelzs ķēdi?

Labi, tad jāņem cita laiva.

Un Nāgels ielec citā laivā.

— Uz kurieni jūs gribat braukt? — vaicā cilvēks, kam Nāgels uzsauca.

— Meklēt gredzenu. Varbūt jūs mani pazīstat? Man bija gredzens. Vai redzat svītru pirkstā — tātad es nemeloju. Bet es iesviedu gredzenu jūrā, tas guļ kaut kur dzelmē.

Svešais nekā nesaprot.

— Vai jūs gribat meklēt gredzenu jūras dibenā? — viņš vaicā.

— Jā, tieši tā, — Nāgels atbild. — Jūs to laikam saprotat. Gredzens man ir jādabū, jūs arī to saprotat. Nāciet un airējiet!

Svešais atkal vaicā:

— Jūs tiešām gribat atrast gredzenu, ko esat iesviedis jūrā?

— Jā, jā, protams! Sēdieties laivā! Es jums samaksāšu lielu naudu.

— Dievs ar jums, lai nu tas paliek! Vai jūs gribat gredzenu sameklēt tāpat ar roku, vai?

— Jā, ar roku. Starp citu, tas man ir vienalga. Varu peldēt kā zutis, ja tas nepieciešams. Varbūt mēs varētu izdomāt kaut ko citu, kā izvilkt gredzenu?

Un svešais tiešām iekāpj laivā. Viņš apsēžas, lai apspriestos, bet, runādams ar Nāgelu, visu laiku griež projām seju. Šī iedoma jau ir tīrā muļķība! Ja tas būtu enkurs vai ķēde, tad būtu jēga meklēt, bet tāds sīkumiņš kā gredzens! Ja vēl droši nezina, kur tas iekritis!

Nāgels arī pats sāk atzīt, ka viņa nodoms ir neizpildāms. Bet tad viņš vairs nezina, ko iesākt, tad viņš ir pagalam! Acis viņam plati ieplestas un stingas, viņš dreb aiz bailēm, nevis drudzī. Viņš grasās mesties pār laivas malu, bet svešais viņu sagrābj; Nāgels tūliņ saļimst, noguris līdz nāvei, pārlieku vārgs, lai varētu pretoties. Augstais dievs, cik ļauni viss izvērties! Gredzens pazudis, drīz būs divpadsmit, bet gredzena nav! Ne jau veltīgi viņš brīdināts…

Pēkšņi viņa domas noskaidrojas, šais pāris mirkļos viņš paspēj apsvērt simtiem jautājumu. Atceras arī to — kā viņš varēja to aizmirst! — ka jau vakar vakarā uzrakstījis māsai atvadu vēstuli un iesviedis pastkastītē. Bet viņš vēl nav miris; vēstule jau ir ceļā, to nevar apturēt, tā jau ir tālu un noteikti sasniegs adresātu. Un, kad māsa saņems vēstuli, viņam jābūt jau mirušam. Turklāt gredzens ir pazudis, tātad nav vairs glābiņa…

Viņš sakož zobus un kā neziņā lūkojas apkārt. Jūra ir tik tuvu, tuvu, vienīgi jālec, un visam beigas. Nāgels pašķielē uz vīru, kas sēž laivas priekšgalā uz soliņa. Tas visu laiku novērš seju, tomēr modri uzmana Nāgelu, sēž sasprindzis, lai paspētu viņu satvert, ja būtu nepieciešams. Bet kādēļ viņš visu laiku novērš seju?

— Es jums palīdzēšu izkāpt, — svešais saka. Un viņš satver Nāgelu zem padusēm un izvelk krastā.

— Ar labu nakti! — Nāgels saka un pagriež svešajam muguru.

Taču svešais viņam seko, acīmredzot neuzticas, noskata katru viņa kustību.

Nāgels pārskaities pagriežas un vēlreiz atkārto: «Ar labu nakti!» To teicis, viņš metas uz krastmalu, lai ielēktu ūdenī.

Taču svešais viņu no jauna satver.

— No tā nekas neiznāks, — viņš čukst Nāgelam pie auss. — Jūs pārāk labi peldat, tik un tā nenogrimsiet.

Nagels satrūkstas un pārdomā. Jā, viņš tiešām labi peld, varbūt viņam patiesi neizdodas nogrimt. Viņš skatās uz svešo, skatās tieši sejā; viņam pretī veras riebīgs vieplis — tas ir Minūte.

Minūte, atkal Minūte!

— Ej pie velna, tu nejaukā odze! — Nāgels izsaucas un sāk skriet. Viņš grīļojas kā piedzēries, streipuļo, pakrīt, pieceļas un atkal pakrīt; acu priekšā viss griežas, bet viņš joprojām skrien, skrien uz pilsētas pusi. Minūte otrreiz izjaucis viņa nodomu!

Dievs debesīs, ko lai viņš galu galā iesāk? Viņa acis sūrst. Kāda dīvaina rūkoņa atskan pilsētā! Un Nāgels atkal pakrīt.

Viņš ar mokām pieceļas ceļos un šausmās groza galvu uz visām pusēm. Klau, no jūras atskan sauciens! Pulkstenis drīz būs divpadsmit, bet gredzens vēl nav atrasts.

Viņam seko kāds radījums, viņš dzird, kā čirkst smiltis, šis rāpulis ar atkareno vēderu atstāj miklu sliedi, tas ir baismīgs hieroglifs ar ķetnām, kas pieaugušas pie galvas, un dzeltenu nagu uz deguna. Prom, prom! No jūras atkal atskan sauciens, un Nāgels vaidēdams aizspiež ausis, lai to nedzirdētu.

Tad viņš no jauna uztrūkstas kājās. Vēl viss nav zaudēts, vēl atliek sešlādiņu revolveris, vislabākais līdzeklis pasaulē! Aiz prieka viņš sāk raudāt, skrien, cik jaudas, un aiz pateicības raud, ka uzaususi šī jaunā cerība. Piepeši viņš atceras, ka ir nakts, visi veikali slēgti un viņš nevar dabūt šo revolveri. Un izmisumā viņš saļimst, nokrīt ar seju pret zemi, atsit pieri pret bruģi, taču pat neiekliedzas.