Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

«Varbūt es viņu atkal sastaptu, ja izdarītu kaut ko tādu pašu!» es nodomāju. Un tad es vēlreiz devos smēķēt opiju, lai viņu satiktu, tomēr nesatiku.

Cik tas bija dīvaini! Taču pēc kāda laika ar mani notika tāds pats gadījums. Es biju atgriezies Eiropā, dzīvoju savās mājās. Kādā siltā naktī klaiņoju apkārt, nonācu ostmalā un ilgi stāvēju pie ceļamkrāniem, ieklausīdamies sarunās uz kuģiem. Viss bija tik kluss, krāni nedarbojās. Beidzot es jutu nogurumu, tomēr uz mājām iet netikās, jo bija ļoti silts. Es uzkāpu kādā no ceļamkrāniem un uz tā apsēdos. Bet nakts bija tik klusa un silta, ka es nespēju atvairīt miegu un iesnaudos.

Mani atmodina kāda balss, kas mani sauc, es palūkojos lejup — tur uz akmeņiem stāv sieviete, gara un kalsnēja; kad uzliesmo gāzes laterna, es redzu, ka sievietes kleita ir galīgi nonēsāta.

Es viņu sveicinu.

«Līst,» viņa saka.

Labi, es gan nemanu, ka līst, bet, ja tā ir, tad jāmeklē pajumte. Es nolecu zemē.

Tai mirklī gaisā paceļas milzu svira — krāns sāk darboties. Bet, ja es nebūtu nokāpis lejā īstajā laikā, būtu saraustīts gabalu gabalos. To es uzreiz sapratu.

Pametu apkārt skatienu, tiešām, jau mazliet līņā; sieviete pagriežas un dodas projām, redzu viņu ejam pa priekšu un viņu tūlīt pazīstu, arī todien viņai ap kaklu ir krustiņš. Es viņu tūliņ pazinu, bet izliekos, ka nepazīstu. Tagad gribu viņu panākt, pielieku soli, bet nepanāku. Viņa neiet pa zemi, neizdara nevienu kustību, tikai pagriežas aiz stūra un pazūd.

Tas notika pirms četriem gadiem.

Nāgels apklust. Ārsts tikko valda smieklus, tomēr viņš jautā, cik nopietni varēdams:

— Un kopš tā laika jūs viņu neesat sastapis?

— Sastapu gan. Šorīt. Tāpēc mani lāgiem pārņem bailes. Es stāvēju savā istabā pie loga un raudzījos uz ielu, pēkšņi viņa parādījās un nāca tieši uz viesnīcu. Viņa pārgāja pāri tirgus laukumam, it kā nākdama no piestātnes, no jūras, apstājās zem mana loga un lūkojās augšup. Nebiju pārliecināts, vai viņa raugās uz mani, tāpēc piegāju pie otra loga, bet viņa pavērsa skatienu uz to pusi un atkal raudzījās uz mani.

Tad es viņu sveicināju, bet viņa aši pagriezās un aizslīdēja pāri tirgus laukumam uz ostas pusi. Kucēnam Jakobsenam, kas, neganti riedams, izmetās no viesnīcas, spalva sacēlās stāvus. Tas viss mani ietekmēja. Es sievieti biju gandrīz aizmirsis, bet šodien viņa pēkšņi atkal parādījās. Varbūt viņa gribēja mani brīdināt?

Tagad ārsts sāka skaļi smieties.

— Jā, viņa gribēja jūs brīdināt, lai nenākat šurp pie mums, — viņš smējās.

— Nē, protams, šoreiz viņa ir alojusies, jo man ne no kā nav jābīstas. Bet toreiz krāna svira mani būtu nositusi. Tāpēc man kļuva baisi. Tātad jūs domājat, ka tas neko nenozīmē, vai ne? He-hē, tas nu gan būtu jauki, ja mēs sāktu pievērst uzmanību šādiem spokiem! Smieklīgi, tiešām smieklīgi!

— Nervozitāte un māņticība! — ārsts noteica diagnozi. Tagad arī pārējie cits caur citu sāka stāstīt dažādus atgadījumus, un diena jau slīga pret vakaru. Nāgels visu laiku sēdēja klusēdams; viņu sāka kratīt drebuļi. Beidzot viņš piecēlās, lai dotos projām. Viņš bija nolēmis neapgrūtināt Dagniju ar vēstuli. Varbūt izdosies arī rīt satikt ārstu un palūgt, lai viņš izdara šo pakalpojumu. Nāgela laimīgā noskaņa bija izgaisusi.

Viņam par lielu izbrīnu, arī Dagnija piecēlās tieši tad, kad viņš grasījās iet projām. Viņa sacīja:

— Jūs te stāstāt tādus briesmīgus notikumus, ka arī mani pārņem baismas. Gribu tikt mājās, iekāms satumst.

Un viņi abi reizē iznāca no dārza. Nāgels jutās tik priecīgs, ka mitējās pat drebināties. Jā, nu viņš varēs nodot vēstuli! Izdevīgāka brīža vairs nebūs.

— Par ko jūs gribējāt ar mani runāt? — ārsts sauca nopakaļ.

— Nieki, — Nāgels mazliet samulsis atbildēja. — Es tikai gribēju jūs redzēt un… Mēs taču ilgi nebijām tikušies. Ardievu!

Viņi gāja pa ielu. Abi jutās satraukti, ne vien Nāgels, bet arī Dagnija. Lai pārtrauktu klusēšanu, viņa sāka runāt par laiku — cik silts šis vakars!

— Jā, kluss un silts!

Nāgels arī nekā nespēja bilst, tikai gāja un raudzījās uz Dagniju. Tās pašas samtainās acis, tie paši gaišie, bizē sapītie mati! Nāgelā no jauna modās alkas, Dagnijas tuvums viņu apskurbināja, un viņš pārvilka ar roku pār acīm. Ik tikšanās reizē Dagnija viņam šķiet daiļāka un daiļāka! Viņš pēkšņi visu aizmirsa, aizmirsa viņas izsmieklu, aizmirsa, ka viņa atvīlusi viņam Martu, cik nežēlīgi viņu kārdinājusi ar mutautiņu. Viņš piespieda sevi novērsties, lai apvaldītu jaunu kaisles uzliesmojumu. Nē, viņam jāsavaldās, viņš jau divas reizes novedis Dagniju līdz galējībai! Viņš taču galu galā ir vīrietis! Viņam gandrīz aiztrūka elpa, tik ļoti viņš pūlējās savaldīties.

Viņi bija nonākuši līdz galvenajai ielai. Pa labi atradās viesnīca. Viņš juta, ka Dagnija grib kaut ko teikt. Klusēdams viņš soļoja viņai blakām. Varbūt viņa atļautu sevi pavadīt cauri mežam? Pēkšņi Dagnija palūkojās uz viņu un teica:

— Paldies par jūsu stāstu! Vai jums vēl tagad ir bail? Nevajag baiļoties!

Jā, šodien Dagnija bija maiga un laba, viņa tūliņ nodos vēstuli tālāk.

— Es gribēju jums izlūgties mazu pakalpojumu, — Nāgels teica. — Bet, taisnību sakot, neuzdrīkstos. Vai jūs man izdarītu mazu pakalpojumu?

— Kāpēc ne? Ļoti labprāt, — Dagnija atbildēja.

Viņa teica, ka izdarīšot to labprāt! Nāgels iebāza roku kabatā pēc vēstules.

— Es gribēju lūgt, lai jūs nododat šo vēstuli. Tajā nav nekas svarīgs, bet…

Vēstule ir Gudes jaunkundzei. Jūs droši vien zināt, kur viņa atrodas. Viņa ir aizbraukusi.

Dagnija apstājās. Viņa pavērās Nāgelā dīvainu skatienu, viņas zilās acis it kā aizplīvurojās, brīdi viņa stāvēja pavisam nekustīgi.

— Gudes jaunkundzei? — viņa beidzot vaicāja.

— Jā. Ja jūs būtu tik laipna. Kad jums iznāk… Nav tik steidzīgi…

— Jā, jā, — viņa kā atģidusies sacīja. — Dodiet vēstuli, protams, es to nogādāšu Gudes jaunkundzei. — Un, iebāzusi vēstuli kabatā, viņa pēkšņi pamāja ar galvu un teica: — Jā, jā, paldies par šo vakaru! Nu man jāiet.

Viņa atkal palūkojās uz Nāgelu un tad aizgāja.

Viņš palika stāvot. Kādēļ viņa uzreiz tik negaidot aizgāja? Viņa taču neparaudzījās uz viņu dusmīgi, kad gāja projām, gluži otrādi. Tomēr viņa pēkšņi aizgāja! Nu viņa jau iegriezās mācītāja mājas ceļā… un pazuda…

Kad Dagnija bija izgaisusi skatienam, Nāgels devās uz viesnīcu. Viņai galvā bija cepure, balta kā sniegs… Un viņa tik savādi bija viņu uzlūkojusi.

Cik dīvainu, aizplīvurotu skatienu Dagnija bija viņam uzmetusi! Viņš nesaprata tā nozīmi. Bet, sastapis viņu nākamo reizi, viņš izlabos savu vainu, ja viņu atkal aizskāris. Cik smaga viņam galva! Bet ne no kā nav jābīstas, tas, paldies dievam, ir skaidrs.

Nāgels apsēdās uz dīvāna un sāka šķirstīt kādu grāmatu, bet lasīt negribējās. Viņš piecēlās un satraukts piegāja pie loga. Viņš negribēja to atzīt, tomēr gandrīz neuzdrīkstējās paraudzīties uz ielu, baiļodamies, ka atkal ieraudzīs kaut ko neizskaidrojamu. Viņam sāka trīcēt ceļgali. Kas ar viņu notiek? Viņš no jauna apsēdās uz dīvāna, grāmata nokrita uz grīdas. Galvā sita kā ar veserīšiem, viņš jutās slims. Nebija nekādu šaubu, viņam ir drudzis; viņš taču divas naktis bija pavadījis mežā, tas nebija palicis bez sekām — viņš bija pārsalis un saaukstējies. Jau sēžot ārsta dārzā, viņu sāka kratīt drudzis.