Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Smējās arī pārējie, un noskaņa kļuva aizvien jautrāka. Kundze tomēr teica:

— Bet jūs tiešām izskatāties bālāks nekā parasti.

— Ak, — Nāgels atbildēja, — tam nav nekādas nozīmes, man nekas nekait.

Un viņš skaļi smējās par to, ka viņam varētu kaut kas kaitēt.

Piepeši viņa vaigi pietvīkst, viņš pieceļas un apgalvo, ka viņam tomēr kaut kas kaiš. Viņš pats to nesaprotot, bet viņam liekoties, ka ar viņu piepeši kaut kas notikšot, viņam esot pat bail. He-hē, vai kaut kas tāds jebkad dzirdēts? Smieklīgi, vai ne? Šī sajūta taču nekā nenozīmē, vai nav tiesa? Tomēr ar viņu kaut kas tāds jau esot gadījies.

Visi lūdza, lai viņš pastāsta.

Diezin vai esot vērts? Nenozīmīgs, smieklīgs gadījums, žēl tādēļ tērēt laiku.

Turklāt tas sabiedrību varbūt tikai garlaikošot…

Nē, nē, nekādā ziņā ne.

Jā, bet tas esot garš stāsts. Tas sācies Sanfrancisko, toreiz, kad viņš smēķējis opiju… Opiju? Ak dievs, cik interesanti!

— Nē, kundze, tas drīzāk ir mokoši, jo mani vēl tagad gaišā dienas laikā tirda neizprotamas bailes. Nedomājiet, ka es vispār smēķēju opiju; esmu to darījis tikai divas reizes, pie tam otrajā reizē nav nekā interesanta. Bet pirmo reizi tiešām piedzīvoju kaut ko dīvainu, tas tiesa. Biju nonācis tā saucamajā «bedrē». Kā es tur nokļuvu? Pavisam nejauši. Klaiņāju pa ielām, aplūkoju cilvēkus, pēc tam izraudzījos kādu un tam nelielā attālumā sekoju, lai redzētu, kur tas mani aizvedīs. Es pat nevilcinājos un gāju līdzi viņam kādā mājā, devos augšup pa kāpnēm. Lielās pilsētās ir ļoti interesanti tā klaiņot pa naktīm, tā rodas visdīvainākās iepazīšanās. Nu, par to nerunāsim! Tātad es esmu Sanfrancisko un klaiņoju pa ielām. Ir nakts, man pa priekšu iet gara auguma kalsna sieviete, kuru es neizlaižu no acīm; ejot garām laternām, to gaismā varu redzēt, ka viņa ģērbusies nonēsātās drēbēs, uz krūtīm viņai karājas krustiņš no zaļiem akmentiņiem. Diezin uz kurieni viņa iet? Nogājusi vairākus kvartālus, viņa iegriežas kādā sānielā un iet tālāk, bet es no viņas neatstājos.

Beidzot esam nonākuši ķīniešu kvartālā, sieviete nokāpj lejup pagrabtelpās, un es viņai sekoju; viņa iet pa garu gaiteni, es arī. Pa labi ir mūra siena, bet pa kreisi atrodas mazas, atsevišķas telpas — kafejnīca, bārdskuvja bodīte un veļas mazgātava.

Sieviete apstājas pie kādām durvīm, pieklauvē, pa lūciņu paraugās seja ar greizām acīm, durvis atveras, un sieviete tiek ielaista iekšā. Es mazliet nogaidu, stāvu pavisam klusi, tad arī pieklauvēju, durvis atkal atveras, un es ieeju iekšā.

Istaba pilna ar dūmiem un skaļu balsu murdoņu. Pie letes stāv kalsnā sieviete un sačukstas ar ķīnieti, kuram mugurā zils, pāri biksēm izlaists krekls. Es pieeju tuvāk un dzirdu, ka viņa grib dabūt mazliet naudas par savu krustiņu, taču negrib to pārdot, bet tikai ieķīlāt. Runa bija par diviem dolāriem, bez tam viņai jau bija parāds, tā ka kopā sanāca trīs dolāri. Labi. Viņa uzbudinās, brīžiem ieraudas un lauza rokas, man viņa likās ļoti interesanta. Arī ķīnietis mani interesēja, viņš negribēja ielaisties nekādās darīšanās, ja sieviete neatdod krustu. Vai nu naudu, vai krustu ķīlā!

«Es drusku pasēdēšu,» sieviete saka. «Nesteidziniet mani! Es zinu, ka beigu beigās piekritīšu, ko lai dara, bet man nevajadzētu tā rīkoties.»

Un viņa atkal sāk šņukstēt un lauzīt rokas.

«Kā tad jums nevajadzētu rīkoties?» es vaicāju.

Taču viņa pēc manas izrunas saprot, ka esmu ārzemnieks, un neatbild.

Viņa man likās ārkārtīgi interesanta, un es nolēmu kaut ko darīt viņas labā. Es taču varēju aizdot viņai šo naudu, lai apmierinātu savu ziņkāri. Iedodu viņai vēl vienu lieku dolāru, lai redzētu, kā viņa to izlietos. Tam vajadzētu būt ļoti interesanti.

Viņa pateicībā paceļ uz mani savas lielās, asaru pilnās acis, bet nebilst ne vārda, tikai vairākkārt paloka galvu, bet es to darīju tikai aiz ziņkāres. Labi, viņa pie letes samaksā un tūdaļ pieprasa vienu istabu. Viņa atdod visu savu naudu.

Viņa iziet ārā, un es sekoju. Mēs atkal ejam pa garu gaiteni, kuram abās pusēs ir numurētas durvis, vienas no šīm durvīm sieviete atver un, ieslīdējusi istabā, cieši aizdara. Es brīdi pagaidu, bet viņa neatgriežas; mazliet paraustu durvis, tās ir aizslēgtas.

Tad es ieeju blakus istabā un sāku gaidīt. Istabā ir sarkanu drānu apvilkts dīvāns, zvaniņš un sienas lampa. Es atlaižos uz dīvāna, laiks rit tik gausi, un mani sāk mākt garlaicība. Lai kaut ko darītu, es piespiežu zvana pogu. Man nekā nevajag, tomēr es zvanu.

Ienāk ķīniešu zēns, paskatās uz mani un atkal aiziet. Aizrit dažas minūtes. «Nāc, ļauj man uz tevi paskatīties vēlreiz,» es saku, lai saīsinātu laiku. «Kādēļ tu nenāc?»

Un es zvanu vēlreiz.

Tad zēns atgriežas, klusi kā gars slīdēdams filca kurpēs. Viņš nekā nesaka, es arī klusēju; viņš man pasniedz pavisam maziņu porcelāna pīpi ar garu, tievu kātu, un es paņemu šo pīpi. Tad viņš pieliek pie pīpes oglīti, un es aizsmēķēju. Es nebiju lūdzis šo pīpi, tomēr smēķēju. Pēc brītiņa man sāk džinkstēt ausīs.

Nu es vairs nekā neatceros, bet jūtu, ka atrodos kaut kur augstu, paceļos aizvien augstāk un augstāk, šūpojos gaisā. Mani apņem spoža jo spoža gaisma, bet mākoņi, kas joņo man pretī, ir baltin balti. Kas es esmu, uz kurieni lidoju? Es pūlos atcerēties, bet nekā neatceros, tikai paceļos bezgalīgos augstumos. Tālu lejā es saskatu zaļas pļavas, zilas jūras, zeltaini mirdzošas ielejas un kalnus; es dzirdu Visuma mūziku, visapkārt šalc melodijas. Bet baltie mākoņi sagādā lielu baudu, tie plūst man cauri, un man šķiet, ka nomiršu aiz svētlaimes. Tas ilgst bezgalīgi, man vairs nav nojēgas par laiku; es biju aizmirsis, kas esmu. Piepeši sirdī uzplaiksnī atmiņas par zemi, un es tūlīt sāku krist lejup.

Es krītu un krītu, gaisma izdziest, ap mani kļūst tumšāks un tumšāks. Es saskatu zemi un apzinos, kas esmu, redzu pilsētas, jūtu vēju un dūmus. Tad es mitējos krist, paveros apkārt un redzu, ka ap mani plešas okeāns. Es vairs nejūtos laimīgs, atsitos pret zemūdens akmeņiem, man sāk salt. Zem kājām ir baltas smiltis, bet visapkārt tikai ūdens. Es peldu un redzu daudzus dīvainus ūdens augus biezām, zaļām lapām, jūras puķes, kas šūpojas uz gariem stiebriem, — mēmu pasauli, kur nav dzirdama neviena skaņa, tomēr viss dzīvo un kustas. Nopeldējis kādu gabalu, es nonāku pie koraļļu rifa, taču koraļļu tur vairs nav, rifs ir aplauzīts, un es saku: «Te jau kāds ir bijis!» — vairs nejūtos tik vientuļš, ja jau agrāk te kāds bijis. Es peldu tālāk, gribu tikt līdz krastam, bet izdaru vienīgi pāris vēzienu un apstājos… Apstājos tāpēc, ka redzu guļam kādu cilvēku; tā ir sieviete, gara un kalsnēja, viņa guļ uz akmens. Es pieskaros viņai un redzu, ka viņu pazīstu, bet viņa ir mirusi, un es nesaprotu, ka viņa ir mirusi, tomēr pazīstu viņu pēc krustiņa no zaļajiem akmentiņiem. Tā ir tā pati sieviete, kurai es nesen sekoju pa garo gaiteni ar numurētām durvīm. Es gribu peldēt tālāk, bet apstājos un pūlos slīkoni novietot citādi; viņa guļ, izstiepusies uz liela akmens, un atstāj uz mani baismīgu iespaidu. Viņas acis ir plaši atvērtas, es aizvelku viņu līdz baltām smiltīm un ieraugu krustiņu viņai uz krūtīm, un pabāžu to aiz kleitas izgriezuma, lai zivis nenorauj. Pēc tam peldu projām…

No rīta man pastāstīja, ka šī sieviete naktī izdarījusi pašnāvību. Viņa ielēkusi jūrā ķīniešu kvartālā; no rīta atrasts viņas līķis. Tas ir ļoti savādi, bet viņa bija mirusi.