Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Gan jau pāries! Viņš nebija radis pievērst uzmanību nieka drudzim — rīt viņš atkal būs sveiks un vesels! Viņš pazvanīja un palūdza konjaku, bet konjaks neiedarbojas, viņš pat neapreiba, gluži par velti izdzēra vairākas glāzes. Ļaunākais, ka arī viņa galva bija durna, viņš nespēja skaidri domāt.

Kāds vājums viņu pārņēmis tikai vienas stundas laikā! Kas tad tas? Kāpēc aizkari kustas, lai gan ārā nav vēja? Vai tam būtu kāda nozīme? Viņš atkal pietrūkās kājās un palūkojās spogulī — izskatījās uzbudināts un sanīcis. Jā, mati deniņos bija nosirmojuši, acis sasarkušas…

«Vai jums vēl tagad ir bail? Nevajag baiļoties.» Burvīga Dagnija! Iedomājieties, sniegbalta cepure!…

Pie durvīm pieklauvē, istabā ienāk saimnieks. Saimnieks beidzot atnes viņam rēķinu, garu rēķinu uz veselām divām lappusēm. Saimnieks ir smaidīgs un sevišķi laipns.

Nāgels tūliņ izņem kabatas portfeli un sāk tajā kaut ko meklēt un, šausmās drebēdams, jautā, cik liels ir rēķins, un saimnieks atbild. Nu jā, to jau var atlikt līdz rītam vai līdz kādai citai dienai, nav nekāda steiga.

Ak dievs, vai viņš maz varēs samaksāt šo rēķinu? Un Nāgels nevar atrast naudu.

Ko? Vai viņam vairs nav naudas? Viņš nosviež kabatas portfeli uz galda un sāk pārmeklēt kabatas, galīgi apjūk, tomēr joprojām meklē, beidzot pārmeklē arī bikšu kabatas, izņem sīknaudu un saka:

— Te man ir mazliet naudas, bet ar to droši vien nepietiks, nē, ar to nepietiks!

Pārskaitiet pats!

— Nē, nepietiek, — saimnieks atbild.

Nāgela piere apraso sviedriem, viņš grib saimniekam pagaidām iedot šīs dažas kronas, tomēr joprojām meklē pa vestes kabatām, vai neatradīs arī tur nedaudz sīknaudas. Taču tur nekā nav. Viņam noteikti kāds mazliet aizdos. Droši vien palīdzēs, ja viņš kādu palūgs!

Saimnieks vairs neizskatās tik laipns, viņš pat atļaujas paņemt Nāgela kabatas portfeli, kas atrodas uz galda, un to pārmeklēt.

— Jā, lūdzu, jūs pats redzat, ka tur ir tikai papīri. Es nekā nesaprotu, — Nāgels saka.

Bet saimnieks attaisa kabatas portfeļa vidējo nodalījumu un tūlīt noliek to atpakaļ uz galda; viņa sejā atplaukst plats, pārsteigts smaids.

— Tur tā ir! — viņš iesaucas. — Tur ir tūkstoši! Jūs tātad tikai jokojāt. Gribējāt pārbaudīt, vai es saprotu jokus?

Nāgels priecājas kā bērns un tūlīt tam piekrīt. Viņš atviegloti uzelpo un saka:

— Jā, protams, es jokoju, man iešāvās prātā pajokoties. Jā, paldies dievam, man ir vēl daudz naudas, paraugieties, paraugieties taču pats!

Kabatas portfelī tiešām bija vesels žūksnis naudas zīmju, milzu summa tūkstoš kronu banknotēs; saimniekam vajadzēja pat iziet un samainīt, pirms Nāgels varēja nolīdzināt visu rēķinu. Bet vēl ilgi, kad saimnieks bija aizgājis, uz Nāgela pieres rasoja sviedru lāses un viņš trīsēja aiz uzbudinājuma. Cik ļoti viņš bija uztraucies!

Kāds dobjš tukšums viņam galvā!

Pēc brīža viņš iekrita nemierīgā miegā, gulēja uz dīvāna un sapņodams svaidījās, skaļi runāja, dziedāja, pieprasīja konjaku un pusmiegā to dzēra; viņš trīcēja drudzī.

Sāra visu laiku palika pie viņa, un, lai gan viņš nemitīgi ar viņu runājās, viņa daudz nekā no Nāgela vārdiem nesaprata. Viņš gulēja aizvērtām acīm.

Nē, viņš negrib izģērbties! Kas viņai nāk prātā? Izģērbties gaišā dienas laikā! Vēl taču ir diena, vai ne? Viņš vēl skaidri dzird putnu vīterošanu. Arī ārstu nevajag saukt.

Nē, ārsts viņam tikai iedos dzeltenu un baltu ziedi, un tad šīs ziedes sajauks un viņš uzreiz būs pagalam. Karlsens no tā bija nomiris; viņa taču atceras Karlsenu? Jā, viņš no šīm ziedēm nomiris. Lai nu kā, bet Karlsenam iesprūdis rīklē makšķeres āķis, un, kad ieradies ārsts ar savām zālēm, tad izrādījies — Karlsens aizrijies ar pudelīti, dzerdams pavisam parastu akas ūdeni. He-he-hē, lai gan smieties par to ir grēks!…

Sāra, nedomājiet, ka es esmu piedzēries! «Ideju asociācijas», vai dzirdat? Es varu to izteikt. Un vārdu «enciklopēdists» arī. Izzīlējiet, skaitot pogas, Sāra, vai esmu piedzēries vai ne… Paklausieties, tagad sāk darboties dzirnavas, pilsētas dzirnavas!

Ak dievs, kādā ūķī jūs dzīvojat, Sāra! Es jūs gribētu pasargāt no jūsu ienaidniekiem, kā stāv rakstīts. Ejiet pie velna! Ejiet pie velna! Starp citu, kas jūs tāda esat? Jūs visi esat viltnieki, un es jūs visus atmaskošu! Jūs tam neticat? Ak, es jūs caur un cauri pazīstu! Esmu pārliecināts, ka leitnants Hansens tiešām apsolījis Minūtem divus vilnas kreklus, bet redzēsim, vai Minūte tos dabūs! Un vai jūs domājat, ka Minūte uzdrīkstēsies to atzīt? Ļaujiet man izklīdināt jūsu maldīgos uzskatus; Minūte nekad neuzdrīkstēsies to apgalvot, viņš izlocīsies no atbildes. Tas ir kā likts! Es nealojos, Gregora kungs, nu jūs atkal te sēžat un nekaunīgi smīnat, aizslēpies aiz avīzes. Ak tad ne? Nu, man vienalga… Vai jūs te vēl esat, Sāra? Ja jūs gribētu pasēdēt vēl piecas minūtes, es jums kaut ko pastāstītu. Vai norunāts? Bet vispirms iedomājieties cilvēku, kam pamazām izkrīt uzacis. Vai jūs to atcerēsieties? Cilvēku, kam izkrīt uzacis. Un tad atļaujiet jums pavaicāt, vai jūs kādreiz esat gulējusi gultā, kas čīkst? Izzīlējiet uz pogām un atcerieties, vai tā ir bijis vai nav. Man ir stipras aizdomas, ka ir bijis. Starp citu, es visus pilsētas iedzīvotājus turu aizdomās. Jā, starp citu… Un esmu labi ticis galā ar savu uzdevumu. Esmu jums sagādājis bagātu sarunu vielu un sajaucis jūsu dzīvi, manis dēļ notikušas daudzas vētrainas scēnas un pārtraukušas jūsu garlaicīgo pieklājību un trulo labklājību. Ho, ho, kā dzirnas rūc, kā dzirnas rūc! Un es jums ieteicu, godājamā jaunava Sāra Jusefa meita, ēdiet gaļas buljonu, kamēr tas karsts, jo, ja tas stāvēs un atdzisīs, tad pārvērtīsies, dievs sodi, par skaidru ūdeni… Dodiet man vēl konjaku, Sāra, man sāp galva, deniņi, pakausis. Šīs sāpes ir neizturamas…

— Vai jūs nevēlaties iedzert kaut ko siltu? — Sāra vaicā.

Kaut ko siltu? Kas viņai atkal ienācis prātā? To jau acumirklī dabūtu zināt visa pilsēta, ka viņš dzēris kaut ko siltu. Un iegaumējiet: viņš negribot modināt dusmas, viņš gribot izturēties kā godīgs nodokļu maksātājs un pilsonis, iet pa ceļu, kas ved uz mācītāja māju, tikai vislabākajā nolūkā un nekad neizturēties izaicinoši pret citiem, to viņš var apzvērēt, paceļot trīs pirkstus… Lai viņa nebaidoties. Viņam tiešām sāpot galva un ne tikai galva, bet tāpēc jau viņš neizģērbšoties, citādi sāpes pāriešot. Velnu taču varot izdzīt ar belcebulu…

Viņam kļuva aizvien sliktāk, un Sāra sēdēja kā uz adatām. Viņa labprāt aizietu, bet, tiklīdz pakustējās, Nāgels to juta un vaicāja, vai Sāra tiešām gribot viņu pamest.

Sāra gaidīja, ka, runāšanas nogurdināts, viņš beidzot aizmigs. Bet viņš runāja vienā runāšanā, kaut gan bija aizvēris acis. Viņa seja bija drudzī pietvīkusi. Viņš esot atradis jaunu līdzekli, kā atbrīvot Stēnersena kundzes jāņogu krūmus no utīm. Vienā jaukā dienā viņš nopirkšot pilnu spaini ar parafīnu, tad aiziešot uz tirgus laukumu, novilkšot kurpes un ieliešot tajās parafīnu. Pēc tam kurpes aizdedzināšot vienu pēc otras un tad sākšot dziedāt un dejot tikai zeķēs. To viņš izdarīšot ļoti drīz, tiklīdz izveseļošoties. Viņš sarīkošot īstu cirka izrādi, tādu kā zirgu operu un pliukšķināšot ar pātagu.

Tad viņam ienāca prātā piešķirt saviem paziņām ērmīgus vārdus un titulus.

Pilnvaroto Reinertu viņš godināja par Bilgi, apgalvodams, ka Bilge esot tituls.