Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Pēkšņi kā zibens uzplaiksnīja atmiņā, ka pudelīte tomēr bijusi svešās rokās. Viņš neviļus apstājās un pat uzsita knipi. Jā, šaubu nav, tā veselu nakti bijusi pie Minūtes.

Tas notika toreiz, vecpuišu dzīrēs, kad viņš Minūtem uzdāvināja savu vesti; indes pudelīte, pulkstenis un daži papīri bija palikuši vestes kabatās; visas šīs mantas Minūte nākamajā dienā agri no rīta bija atnesis atpakaļ. Vecais maitasgabals, pusjukušais kroplis, atkal viņš iejaucies ar savu blēdīgo labdarību! Kāda viltība, kāds nelietīgs joks!

Nāgels niknumā sakoda zobus. Ko viņš pats tajā naktī bija teicis savā istabā? Vai viņš skaidri nebija aizrādījis, ka viņam nekad nepietiek drosmes izdzert indi? Bet viņam blakām bija sēdējis šis derglis, šis paslepenais ķēmeklis un klusējis, bet patiesībā neticējis nevienam viņa vārdam! Nelietis tāds, kraupainais krupis! Tikko pārgājis mājās, viņš bija izlējis zilskābi, varbūt vēl rūpīgi izskalojis pudelīti un tad līdz pusei piepildījis ar ūdeni. Un, izdarījis šo labo darbu, licies gultā un gulējis kā nosists!

Nāgels sāka iet uz pilsētas pusi. Šais trīs stundās viņš bija mazliet atpūties, tagad domas darbojās skaidri, bet rūgtums nepārgāja. Notikušais viņu bija pazemojis un padarījis smieklīgu paša acīs. Viņš taču bija saodis mandeļu smaržu, jutis, ka mēle saraujas, samanījis nāves tuvumu! Taču pudelītē bijis tikai ūdens! Viņš bija plosījies un kā pustraks lēcis pāri kokiem un akmeņiem — un to visu darījis no viena malciņa akas ūdens! Nikns kā lauva, aiz kauna pietvīcis, viņš apstājās ceļa vidū un dusmu uzplūdā iekliedzās. Bet tūlīt pavērās apkārt, baidīdamies, vai kāds to nav dzirdējis, un sev par attaisnojumu sāka dziedāt.

Jo tālāk viņš gāja, jo vairāk viņu nomierināja starojošais rīts un putnu līksmā vīterošana. Pretī brauca divriči, zemnieks viņu sveicināja, un Nāgels atbildēja sveicienam; suns, kas skrēja blakus ratiem, viņu apošņāja un laipni lūkojās acīs…

Kāpēc viņam nebija laimējies šonakt vienkārši un pienācīgi nomirt? Viņš joprojām par to domāja ar skumjām. Vieglu sirdi viņš bija gaidījis tuvojamies galu, un, līdzko aizvēra acis un iemiga, viņu pārņēma kluss prieks. Tagad Dagnija jau ir piecēlusies, varbūt jau izgājusi no mājas, un viņš nekādi nav varējis viņu iepriecināt. Cik nežēlīgi viņš bija pievilts! Minūte pievienojis vēl vienu labu darbu savai neizsmeļamai labdarībai, izglābis Nāgelam dzīvību, izdarījis viņam tādu pašu pakalpojumu, kādu pats Nāgels reiz izdarījis kādam svešam jauneklim, kas nebija gribējis izkāpt Hamburgas krastā. Toreiz viņš bija nopelnījis medaļu par slīcēju glābšanu, ha-ha-hā!

Jā, tā reizēm izglābj cilvēku, daudz nedomājot, izdara labu darbu, pārvar briesmas un izglābj cilvēku no nāves.

Kaunēdamies pats no sevis, viņš aizlavījās līdz savai istabai un apsēdās krēslā.

Istaba bija tīra un mājīga, nospodrinātās rūtis spīdēja, pie logiem bija pat pielikti jauni, rūpīgi izgludināti aizkari. Uz galda stāvēja vāze ar lauku puķēm. Nāgels šai istabā vēl nekad nebija redzējis ziedus, šis pārsteigums viņu tik ļoti ielīksmoja, un viņš aiz prieka sāka berzēt rokas. Kāda sagadīšanās tieši šajā dienā! Cik aizkustinoša uzmanība, un to izrādījusi nabaga viesnīcas kalpone! Cik labs cilvēks šī Sāra! Jā, rīts tiešām bija brīnišķīgs! Pat tur lejā, tirgus laukumā, visiem bija līksmas sejas. Ģipša figūru pārdevējs sēdēja pie savas letes un apmierināti smēķēja māla pīpi, kaut gan nebija vēl nopelnījis nevienu ēru. Varbūt nemaz nebija tik ļauni, ka Nāgela neprātīgais nodoms šonakt nebija izdevies! Ar šausmām viņš atcerējās, kādās bailēs skraidījis pa mežu, meklēdams ūdeni, vēl tagad viņš nodrebēja, to iedomādamies, un šobrīd, mierīgi sēžot šajā jaukajā, saules pilnajā istabā, viņu pēkšņi pārņēma svētlaime, ka viņš pasargāts no visa ļauna. Galu galā paliek taču vēl viens pilnīgi drošs līdzeklis, kuru viņš vēl nav izmēģinājis. Pirmo reizi jebkuram var nelaimēties — tas nenomirst, paliek dzīvs! Bet vēl jau ir, piemēram, tāds priekšmets kā mazs sešlādiņu revolveris, ko var iegādāties katrā ieroču veikalā. Atlikt nenozīmē atteikties…

Pie durvīm pieklauvēja Sāra. Viņa bija dzirdējusi, ka Nāgels pārnācis, un gribēja paziņot, ka brokastis ir galdā. Kad meitene dzīrās aiziet, Nāgels meiteni apturēja, jautādams, vai vāzi ar ziediem nolikusi viņa.

Jā, bet tāpēc neesot vērts pateikties.

Nāgels tomēr paspieda viņas roku.

Smaidīdama viņa vaicāja:

— Kur jūs bijāt visu nakti? Jūs taču negulējat savā istabā?

— Paklausieties, — viņš sacīja, neatbildējis uz viņas jautājumu, — cik jauki, ka jūs atnesāt puķes, turklāt nomazgājāt arī logus un pat pielikāt tiem tīrus aizkarus.

Nemaz nevaru izteikt, kā tas viss mani iepriecina, gribu novēlēt jums par to visu labu!

— Un pēkšņi, pakļāvies mirklīgam jūtu uzplūdam, viņš dedzīgi saka: — Paklausieties, kad es ierados te, man bija līdzi kažoks. Diezin kur tas nolikts, bet man noteikti bija līdzi kažoks. Es to gribu uzdāvināt jums. Jā, jā, to es daru aiz pateicības, esmu to cieši nolēmis — kažoks pieder jums!

Sāra skaļi un sirsnīgi iesmējās. Ko lai viņa iesāk ar kažoku?

Nu jā, viņai taisnība, bet lai viņa dara ar to, ko grib. Taču kažoks viņai jāņem, viņam par lielu iepriecinājumu noteikti jāņem… Viņa tik līksmi smējās, ka arī Nāgels sāka smieties un jokoties. Ak tu dieniņ, cik viņai skaisti pleci! Bet, vai viņa ticot vai neticot, viņš esot redzējis arī citus viņas krāšņumus. Reiz viņš ēdamistabā caur durvju spraugu vērojis, kā viņa slauka griestus, brunči viņai bijuši augstu uzsprausti, jā, jā, ļoti augstu virs ceļiem, un viņš redzējis dievišķīgu stilbu, apbrīnojami skaistu stilbu!

He-he-hē! Bet, lai nu kā, viņš nolēmis viņai šodien vēl pirms saulrieta uzdāvāt rokas sprādzi. Viņa to saņemšot jau pēc dažām stundām neapšaubāmi saņemšot. Turklāt lai neaizmirstot — arī kažoks piederot viņai…

Cik dīvains cilvēks! Vai viņš ir galīgi jucis? Sāra smējās, bet jutās mazliet izbijusies par šo savādo rīcību. Aizvakar viņš veļas mazgātājai, kas atnesusi viņam tīro veļu, bija iedevis daudz vairāk naudas, nekā viņai pienācās, bet šodien grib atdāvināt Sārai kažoku. Arī pilsētā par viņu klīda visvisādas valodas.

Jā, viņš likās jucis, galīgi zaudējis prātu. Tā droši vien arī bija. Lai Sāra viņam piedāvāja ko piedāvādama — kafiju, pienu, tēju, pat alu, — tomēr viņš, tikko apsēdies pie galda, tūliņ piecēlās, nemaz nepieskāries ēdienam. Viņš pēkšņi bija atminējies, ka tieši šajā laikā Marta mēdz iet uz tirgu pārdot olas; varbūt viņa jau ir atgriezusies. Tā būtu laimīga sagadīšanās, ja viņš Martu atkal satiktu šodien, tieši šodien. Viņš devās uz savu istabu un nostājās pie loga.

Viņa skatienam pavērts viss tirgus laukums, bet Marta nekur nav redzama. Viņš gaida pusstundu, tad stundu, spraigi vēro visu, kas notiek visās malās, bet veltīgi.

Beidzot viņa uzmanību saista kāda scēna, kas noris pie pasta un pulcina aizvien vairāk ziņkārīgo. Skatītāju aplenkts, smilšainās ielas pašā vidū jocīgi lēkā Minūte.

Mugurā viņam nav svārku, viņš novilcis arī kurpes; viņš nemitīgi slauka sviedrus un, beidzis dejot, salasa ēras. Jā, Minūte atsācis veco nodarbošanos, atkal dejo tirgus laukumā.

Nāgels nogaida, kamēr Minūte beidzis dejot un cilvēki izklīduši, tad aizsūta pēc Minūtes. Un Minūte uznāk augšā kā vienmēr godbijīgs, galvu un acis nodūris.