Iedomājieties tikai, kad migla krīt, la-la-la-la-lā…
Laimīgā satraukumā Nāgels noskrēja lejup pa kāpnēm un iegāja ēdamistabā. Viņš joprojām dziedāja. Tad kāds nenozīmīgs atgadījums izjauca viņa līksmo noskaņu un sarūgtināja viņu uz vairākām stundām. Viņš dungodams steigā iekoda brokastis, stāvot kājās pie galda, lai gan nebija viens pats ēdamistabā. Bet, pamanījis, ka divi viesi viņā pikti noraugās, viņš tūliņ atvainojās, teikdams, ka būtu izturējies klusāk, ja viņus būtu ievērojis. Šādās jaukās dienās viņš nekā nedz dzirdot, nedz redzot. Cik brīnišķīgs rīts, un mušas arī jau sīc!
Taču atbildi viņš nesaņēma, abi svešie joprojām izskatījās tikpat īgni un svarīgā izskatā sprieda par politiku. Nāgela līksmā noskaņa uzreiz izgaisa. Viņš apklusa un ātri izgāja ārā no ēdamistabas. Uz ielas viņš tūlīt devās iekšā kādā veikalā, nodrošinājās ar cigāriem un tad, kā parasti, aizsoļoja uz meža pusi. Pulkstenis bija pusdivpadsmit.
Jā, diemžēl cilvēki vienmēr paliek tikai cilvēki! Kaut vai tie divi advokāti vai tirdzniecības aģenti, vai namsaimnieki, vienalga, kas viņi būtu, viņi sēž ēdamistabā un runā par politiku un izskatās tik pikti un īgni tikai tāpēc, ka viņš aiz prieka skaļi dziedājis viņu klātienē. Un gremo savas brokastis lēni un prātīgi, necieš nekādu traucējumu. He-he-hē, abiem noļukuši vēderi un īsi, resni pirksti, servjetes aizbāztas pazodē. Patiesībā vajadzētu iet atpakaļ un viņus pavilkt uz zoba. Kas viņi īsti varētu būt, šie dižciltīgie kungi? Aģenti, kas tirgojas ar labību, lētām ādām vai dievs zina ar ko, varbūt tikai ar māla bļodām. Jā, tādiem nu gan vajadzēja izrādīt īpašu cieņu!
Tomēr viņi vienā mirklī bija izgaisinājuši viņa līksmo noskaņu. Viņiem pat nebija iespaidīgs izskats! Starp citu, viens likās gluži ciešams, bet otram — tam, kurš tirgojas ar ādām, — bija greiza mute, kas likās slīpi iešķelta un atgādināja pogcaurumu. No ausīm līda laukā sirmu spalvu kumšķi. Tpū, īsts ķēms! Bet vai iespējams izpaust savu prieku, nodungojot dziesmiņu, ja tāds lielskungs sēž pie blakus galdiņa!
Jā, cilvēki tiešām vienmēr paliek tikai cilvēki! Kungi spriedelē par politiku, kungi apspriež pēdējo vēlēšanu rezultātus! Paldies dievam, viss vēl nav zaudēts! Varbūt labējo kumpos augumus vēl var glābt! He-he-hē, cik pašapmierināti viņi izskatījās, tā runājot! It kā norvēģu politika būtu kaut kas cits nekā muļķu pārgudrība, kas iejaukta zemniecības javā! Es, Listerbū Ole Olsens, apņemos maksāt septiņdesmit piecas kronas kādai atraitnei Nurlandē, ja par atlīdzību dabūju ceļa būvi par trīssimts kronām Rīfilkā. He-he-hē, zemniecības ieraugs!
Bet, piķis un zēvele, neuzdrīksties dziedāt līksmu dziesmiņu, netraucē stūrtinga deputātu Oli! Citādi tev būs nepatikšanas. Csst — Ole domā, Ole gudro! Par ko viņš prāto? Kādu politisku priekšlikumu rīt iesniegs stūrtingā? He-he-hē, norvēģu sīkās politikas uzticības persona, kuru ievēlējusi tauta, lai viņš iemestu pa replikai komēdijā, ko spēlē uz šās karaļvalsts skatuves, turklāt ieģērbies svētā nacionālā tērpā, ar košļājamās tabakas zelēkli aiz vaiga, ar papīra apkaklīti, kas godīga darba sviedru piemirkusi. Dodiet ceļu šim vīram, velns parāvis, pavirzieties nost, lai viņš var paiet garām!
Žēlīgais dievs, kāpēc skaitļus palielina apaļas, treknas nulles?…
Bet tagad punkts. Pie velna ar visām nullēm! Šī krāpniecība galu galā tā apnīkst, ka vairs negribas pat to pieminēt. Labāk jāiet uz mežu un jāapguļas zem klajas debess — tā ir vairāk piemērota vieta svešiniekam un gājputniem… Uzmeklē sev guļvietu kādā purvainā vietā, izlaidies garšļauku mitrajās sūnās un priecājies, ka pamazām izmirksti. Tu piekļauj galvu zāļu stiebriem un leknajām lapām, tārpiņi un mazas, maigas ķirzaciņas rāpo pa tavām drēbēm, lien pāri sejai un nopēta tevi savām zaļajām, glāsmainajām acīm, un no visām pusēm tevi ieskauj meža klusums un apvēdī liegs vējiņš, bet dievs tas kungs sēž tur augšā debesīs un raugās lejā uz tevi, uz savu visdīvaināko untumu. Ha-ha-hā! Tava oma tūlīt uzlabojas, tevi pārņem neparasts, velnišķīgs prieks, tāds, kādu līdz šim vēl nekad neesi izjutis, tu esi spējīgs darīt visvisādas trakulības, visu, kas vien iešaujas prātā, patiesība un meli sajūk kopā, tu apgriez pasauli ačgārni un uzgavilē, it kā būtu veicis labu darbu. Kādēļ gan ne? Tu esi neizprotamu impulsu varā, atrodies savādā noskaņā un ļaujies tai it kā ļaunas līksmes pārpilns. Tu jūti nepārvaramu dziņu cildināt visu, par ko agrāk esi ņirgājies; tu priecājies, juzdams, ka esi gatavs cīnīties par mūžīgo mieru, tev rodas vēlēšanās sasaukt komisiju pastnieku apavu uzlabošanai, aizlikt labu vārdu par Pontusu Vikneru un publiski aizstāvēt mūžseno pasaules kārtību un dievu to debesu valdnieku. Pie velna visu parādību iekšējo sakarību, tev par to vairs nav nekāda bēda, tu tagad visam vari uzspļaut! «Ho-ho, heijā! Saule spīd sejā!» Vai nav tiesa, tu mazliet ļauj sev vaļu, noskaņo savu arfu un tik aizrautīgi skandini dievam slavas dziesmas un korāļus, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt!
Bet no otras puses, tu iekšēji atdodies viļņu varā, vējš gaudo tavā dvēselē, no tās dziļumiem uzmutuļo visādas duļķes. Lai tevi nes, lai tevi nes, cik jauki ir bez pretošanās ļauties šai straumei! Un kādēļ jāpretojas? He-he-hē, vai tiešām vēlīns ceļinieks nedrīkst pavadīt pēdējos mirkļus pēc savas patikas? Jā vai nē? Punkts. Un tu pavadi šos mirkļus tā, kā tev pašam tīk.
Taču darīt varētu daudz ko, varētu izmantot savus spēkus valsts iekšējo lietu risināšanai vai popularizēt Japānas mākslu, vai veicināt Halingdāles dzelzceļa būvi, — nav svarīgi, kādu misiju uzņemies, tikai jāizmanto savi spēki, jāpalīdz kaut ko veikt, tad tu pēkšņi saproti, ka tādam cilvēkam kā J. Hansens, šis cienījamais skroderis, kuram tu reiz liki pašūt svārkus Minūtem, jā, šim Hansenam ir milzīgi nopelni gan kā cilvēkam, gan kā pilsonim, un tu sāc viņu cienīt un beidzot pat mīlēt.
Kādēļ tu viņu iemīli? Aiz patikas, aiz spīts, tā ļaunā prieka dēļ, kas tevi pārņēmis, tāpēc ka tu esi dīvainā noskaņā un ar baudu tai ļaujies. Tu čukstus apliecini viņam savu apbrīnu, tu no visas sirds novēli viņam vislabāko un, iedams prom, iespied rokā, dievs vien zina, kāpēc, savu medaļu par slīcēju glābšanu. Un kādēļ lai to nedarītu, ja tu esi neizprotamu impulsu varā? Bet ar to vēl nepietiek, tu sāc nožēlot, ka savā laikā esi izteicies necienīgi par stūrtinga deputātu Oli. Un tad tu tiešām no visas sirds atdodies šim jaukajam neprātam, ho-ho, un kā vēl atdodies!
Ko gan visu stūrtinga deputāts Ole nav darījis Rīflīkas un visas valsts labā!
Pamazām tev atveras acis — un tu īstajā gaismā ieraugi viņa godīgo un pašaizliedzīgo darbību, un tava sirds atmaigst. Tu vairs nespēj apvaldīt aizgrābtību un pat šņuksti un raudi aiz līdzcietības un savā sirdī zvēri, ka simtkārt viņam atlīdzināsi.
Domas par šo veco vīru, kas nācis no tautas vidus — no darbarūķiem un cīnītājiem — modina tevī svētas un neapvaldāmas jūtas, un aiz saviļņojuma tev gandrīz vai jākauc. Lai cildinātu Oli, tu sāc nomelnot pārējos, visu pasauli, tev sagādā prieku nozākāt citu nopelnus, lai tikai slavinātu Oli, tu meklē visizteiksmīgākās un skaļākās frāzes, lai viņu suminātu. Jā, tu jau sāc apgalvot, ka Ole ir paveicis lielāko daļu no tā, kas vispār paveikts pasaulē, ka viņš uzrakstījis vienreizēju darbu par spektrālo analīzi, darbu, kas noteikti jāizlasa, ka, patiesību sakot, viņš ir tas, kas tūkstoš septiņi simti deviņpadsmitajā gadā uzara visas Amerikas prērijas, ka viņš ir izgudrojis telegrāfu, turklāt bijis pat uz Saturna un piecas reizes runājis ar dievu to kungu. Protams, tu skaidri zini, ka visu to Ole nav darījis, bet izmisīgā līdzjūtībā tomēr apgalvo, ka visu to paveicis viņš, un, gauži raudādams, zvērēdams un lāstus piesaukdams, tu apliecini, ka tieši viņš to ir paveicis. Kādēļ tu tā rīkojies? Aiz grēku nožēlas, lai Olem simtkārt atlīdzinātu. Un tu sāc skaļi dziedāt, lai Oli vēl vairāk slavinātu, jā, tu dziedi nekaunīgas un bezdievīgas dziesmas, tu apgalvo, ka Ole ir radījis pasauli un nolicis sauli un zvaigznes to vietās, tā radīdams arī Visumu. Un tad ar šaušalīgiem lāstiem tu apzvēri, ka tas viss ir skaidra patiesība. Vārdu sakot, nožēla noved tevi līdz savādai, aizraujošai izlaidībai, līdz rafinētai zvērestu pārkāpšanai un īstai dieva zaimošanai.
Читать дальше