Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Bet jaunais students Ejens tam nepiekristu. Viņš pats grib kļūt par diženu cilvēku, viņš taču brīvdienās raksta romānu. Viņš atkal norāda uz manu nekonsekvenci:

«Nāgela kungs, jūs neesat konsekvents! Paskaidrojiet tuvāk savus uzskatus!»

Un es paskaidrotu savus uzskatus.

Bet jaunais Ejens nejustos apmierināts, viņš vaicātu: «Tātad, pēc jūsu domām, diženu vīru vispār nav?»

Jā, tā viņš vaicātu pēc tam, kad es viņam būtu paskaidrojis savu viedokli! He-he-hē! Tā viņš būtu sapratis manu atbildi! Tomēr es viņam pacietīgi skaidrotu no jauna, cik tas būtu manos spēkos; es uzsēstos uz sava jājamzirdziņa un atbildētu: «Tātad diženu cilvēku ir vesels leģions. Vai dzirdat, ko es saku? Viņu ir vesels leģions! Bet pašu diženāko nav daudz, nē, tikai kāds pāris.» Redzat, tur jau ir tā starpība. Drīz vien katrā kopienā būs savs dižens cilvēks, bet visdiženākais cilvēks varbūt nemaz neparādīsies pat reizi pa tūkstoš gadiem. Ar vārdiem «dižens cilvēks» pasaule saprot talantu, varbūt pat ģenialitāti, bet ģēnijs, ak tu mīļais dievs, ir gluži demokrātisks jēdziens; ēdiet dažus bifštekus dienā, un jūsu dzimta būs apgādāta ar ģēnijiem līdz trešam, ceturtam, piektajam vai pat desmitajam augumam. Ģēnijs tautai nenozīmē neko nepieredzētu, ģēnijs cilvēcei ir tikai a propos, pie ģēnija apstājas, bet viņš nepārsteidz. Iedomājieties: kādā skaidrā ziemas vakarā jūs stāvat observatorijā pie teleskopa un novērojat Oriona zvaigznāju. Pēkšņi jums aiz muguras kāds saka:

«Labvakar, labvakar!» Jūs paskatāties atpakaļ — jūsu priekšā stāv pats Farnlejs, viņš dziļi palokās. Tātad pie jums ienācis dižens cilvēks, ģēnijs no sānu ložas. Bet jūs, protams, nosmīnat bārdā un no jauna pievēršaties Oriona zvaigznājam. Tā reiz notika ar mani… Vai jūs sapratāt, ko es domāju? Es gribu teikt: es mazāk apbrīnoju parastos diženos cilvēkus, kurus ieraugot, vienkārši mirstīgie vislielākā godbijībā piegrūž cits citam pie sāniem, bet dodu priekšroku mazajiem, neatzītajiem ģēnijiem, jaunekļiem, kas nomirst ļoti agri, tāpēc ka tādas dvēseles nolemtas bojā ejai; tie ir mazi, mirguļojoši spīdeklīši, tos jāsaskata, kamēr tie vēl ir dzīvi, lai zinātu, ka tādi arī pastāv. Redzat, tas ir manā gaumē. Bet galvenais — jāprot atšķirt vislielākais ģēnijs no liela ģēnija, vislielākais jāpaceļ tik augstu, lai tas nenogrimst ģēniju proletariātā.

Es gribu, lai vislielākie ģēniji ieņem tādu vietu, kāda tiem pienākas; taisiet taču izvēli, piespiediet mani padoties, atbrīvojiet mani no komunālajiem ģēnijiem, bet tas nozīmē, ka jāatrod vislielākais — viņa ekselence Vislielākais no lielākajiem ģēniju ģēnijiem…

Un tad jaunais Ejens droši vien teiktu: «Atzīstiet, ka jūsu spriedumi ir tikai teorētiski, tas viss ir vieni vienīgi paradoksi.»

Taču es nevaru atzīt, ka tā ir tikai teorija, nekādi nevaru, dievs mans liecinieks!

Cik pretējs ir mans viedoklis! Vai tā ir mana vaina? Es gribu sacīt: vai es pats esmu pie tā vainīgs? Esmu svešinieks šai pasaulē, šeitan esmu viesis, tā sakot, dieva tā kunga untums, sauciet mani, kā gribat…

Ar vēl lielāku niknumu.

Un es jums saku: man pilnīgi vienalga, kā jūs mani saucat; es tik un tā nepadošos — nemūžam! Es sakožu zobus un nocietinu savu sirdi, tāpēc ka man ir taisnība.

Viens pats es stāvēšu pretī visai pasaulei, bet nepadošos! Es zinu to, ko es zinu. Sirds dziļumos esmu patiess, dažreiz zināmos brīžos es pēkšņi izjūtu bezgalīgu sakaru ar visu. Es gribētu vēl kaut ko piebilst, bet aizmirsu, ko īsti; tomēr es nepadošos, es apgāzīšu visus jūsu muļķīgos uzskatus par diženajiem cilvēkiem. Jaunais Ejens apgalvo, ka mans viedoklis ir tikai teorija. Labi, ja mans uzskats ir teorija, es no tā atsakos un atradīšu citu, vēl labāku, es taču ne no kā nebīstos. Un es saku… pagaidiet mazliet, esmu pārliecināts, ka tagad varēšu pateikt kaut ko vēl svarīgāku, jo mana sirds jūt, kas ir patiesība; jā, jā, es nicinu un neieredzu to diženo cilvēku sānu ložā, viņš, vaļsirdīgi runājot, ir klauns un āksts, manas lūpas saviebjas nicinājumā, kad es skatos uz viņa izrieztajām krūtīm un uzvaras apziņā starojošo seju. Vai šis diženais cilvēks pats sasniedzis savu ģenialitāti? Vai viņš jau ir dzimis ģēnijs? Kādēļ tad viņam jāuzsauc «urā»?

Un jaunais Ejens vaicā: «Bet jūs taču pats gribējāt nostādīt šo visdiženāko no diženākajiem pienācīgā vietā, jūs taču pats apbrīnojāt šo visu ģēniju ģēniju, kaut arī tas nav panācis savu ģenialitāti pats ar saviem spēkiem?»

Un jaunais Ejens atkal domā, ka atklājis mana viedokļa pretrunīgumu, jā, tā viņam liekas. Bet es atkal iebilstu, tāpēc ka tā ir skaidra patiesība, ko es saku. Es neapbrīnoju arī ģēniju ģēnijus, varu neatzīt pat viņa ekselenci Vislielāko no lielākajiem, ja tas ir vajadzīgs, ja zeme tāpēc kļūs tīrāka. Lielā ģēnijā es apbrīnoju viņa ģenialitāti, to, ka viņš sasniedzis iespējamo ģenialitātes robežu, — mēs iedomājamies, ka tas ir viņa paša nopelns, it kā ģēnijs nepiederētu visai cilvēcei un vārda tiešā nozīmē nebūtu saistīts ar matēriju! Ja visdiženākais ģēnijs nejauši ieguvis kripatiņu ģenialitātes, kas varbūt bija lemta viņa tēvam, dēlam vai mazdēlam, un tādējādi aplaupījis savu dzimtu uz vairākiem gadsimtiem, padarījis to tikai par zemes mēslojumu, tad tas, protams, nav viņa nopelns. Viņš ir tikai sevī atklājis ģēniju, sapratis savu sūtību un to piepildījis… Teorija? Nē, tā nav teorija. Lieciet vērā, ka tā ir mana dziļākā pārliecība! Bet, ja arī tā jums liekas tikai teorija, tad es vēl varu atspēkot jūsu vārdus gan ar trešo, ceturto un piekto iznīcinošo pierādījumu, es centīšos izdarīt to iespējami labāk, bet es nepadošos.

Taču arī jaunais Ejens nepadodas, jo viņu atbalsta visa pasaule, un viņš saka:

«Tātad jūs nekā neapbrīnojat — nevienu diženu cilvēku, nevienu ģēniju?»

Un es viņam atbildu, un viņš iekaist arvien vairāk, jo arī reiz cer kļūt par diženu cilvēku. Es apleju viņu kā ar aukstu ūdeni, sacīdams: «Nē, ģēniju es neapbrīnoju. Bet es noliecu galvu tā rezultāta priekšā, ko ģēnijs sasniedzis ar savu darbību zemes virsū, jo ģeniāls cilvēks ir tikai nožēlojams darba rīks, tā sakot, nožēlojams īlens, kas domāts caurumošanai… Vai skaidrs? Vai tagad jūs mani saprotat? Un turpina, pacēlis rokas.

Ak, tagad es atkal redzēju visu parādību bezgalīgo sakarību! Cik tas ir pārsteidzoši, cik pārsteidzoši! Liela apskaidrība nāca pār mani šajā mirklī, tieši te, istabas vidū. Man vairs nav nekādu noslēpumu, es visu esmu izdibinājis. Jā, mani apžilbināja bezgalības spozme! Klusums.

Jā, jā, jā, jā, jā! Esmu svešinieks cilvēku vidū, un drīz sitīs mana stunda. Jā, jā…

Un, patiesību sakot, kāda man daļa gar diženiem cilvēkiem! Itin nekāda! Šī lielā brēka par diženajiem cilvēkiem ir tikai komēdija, šarlatānisms, māņi! Labi! Bet vai tad viss pasaulē nav tikai komēdija, šarlatānisms un māņi? Protams, protams, viss ir tikai māņi un krāpšana. Kamma un Minūte, un visi cilvēki un mīlestība un dzīve — viss ir māņi; viss, ko es redzu un dzirdu, un nojaušu, ir blēdība, jā, pat debesu zilgme ir ozons, inde, maskējusies inde… Un, kad debesis ir zili zilas un skaidras, es paceļu buru un ļauju savai laivai slīdēt pa zilo, nodevīgo ozonu. Un laiva ir no smaržīga koka, bet buras…

Arī Dagnija teica, ka tas esot tik skaisti. Dagnij, tā tu teici, un paldies par to, tu mani ar šiem vārdiem darīji tik laimīgu, ka es aiz laimes trīsēju. Atceros ik vārdu un nēsāju tos sev līdzi, kad klīstu pa ceļiem un visu pārdomāju, nevienu tavu vārdu neesmu aizmirsis… Un tagad, kad sitīs mana stunda, tu būsi uzvarējusi. Es vairs negribu tevi vajāt. Negribu tev parādīties naktī uz sienas; piedod, ka tevi izbiedēju, es tā runāju aiz atriebības. Nē, es nākšu pie tevis, kad tu gulēsi, lai apvēdītu tevi baltiem spārniem, bet, kad tu piecelsies, es sekošu tev un čukstēšu mīļus vārdus. Varbūt tu tomēr man uzsmaidīsi. Bet, ja man pašam nebūs balti spārni, ja mani spārni nebūs tik balti, tad es lūgšu kādu no dieva eņģeļiem, lai viņš izdara to manā vietā, bet pats paslēpšos kaktiņā un noskatīšos, kā tu varbūt uzsmaidīsi viņam. Jā, to es darīšu, ja vien iespēšu, lai mazliet vērstu par labu to ļaunumu, ko esmu tev nodarījis. Ak, domājot par to, es priecājos un ilgojos to darīt jau tūliņ! Varbūt es tevi spētu iepriecināt arī citādi. Es varētu dziedāt tev virs galvas svētdienās, kad tu ej uz baznīcu, vai lūgt to darīt eņģelim. Bet, ja viņš negribētu man izlīdzēt, es mestos viņa priekšā ceļos un lūgtos arvien pazemīgāk, līdz beidzot viņš mani uzklausītu. Es apsolītu viņam par to kaut ko labu un pildītu savu solījumu, izdarītu viņam daudz pakalpojumu, ja viņš uzklausītu manu lūgumu… Jā, jā, gan tas man izdosies, es jau tagad degu nepacietībā to sākt, esmu sajūsmināts, domājot par to. Bet mana stunda drīz būs situsi, es pats gādāšu, lai tas notiek drīzāk, un ar prieku to gaidu…