Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

It kā nespēdams šķirties no jaunībā gūtajiem iespaidiem, Hamsuns šajos sižetiski saistītajos darbos atkal pievēršas savu agrīno darbu personāžam, pirmām kārtām tirgoņa Maka tēlam. Viņš ienāk stāstījumā no vecajiem labajiem laikiem, kad Norvēģijas ciematos un mazpilsētās lieltirgotāji savās rokās gluži kā knaiblēs turēja visu novadu un viņu vara nebija mazāka par valsts varu. Maka kunga māja bija atvērta viesiem, viņa veikalos pārdeva vietējos un ārzemju ražojumus. Viņš uzpirka zivis, deva naudu un produktus uz kredīta. Viņa vārds bija kā likums, bet māja un veikals novada dzīves centrs, kur varēja uzzināt visus jaunumus, miltu un zivju cenas, kur pulcējās lauku meitenes, kurām Maka kungs gluži patriarhāli dāvāja savu labvēlību, bet tas nevienā nemodināja nepatiku, to uztvēra kā normālu parādību.

Hamsuns ar vieglu ironiju, bet arī ar cieņu tēlo šo gudro, cinisko un viltīgo veikalnieku, taču jūt, ka Maka laiks jau pagājis. Pagaidām viņam blakām parādās Benoni Hartvigsens — veiksmīgs un labsirdīgs zvejnieks, kam laimējies noķert savos tīklos milzīgu lomu siļķu, ar ko arī sākas viņa panākumi. Pagaidām viņš Makam nav bīstams, taču bez Benoni naudas Maks vairs nevar kārtot darījumus, un viņi kļūst kompanjoni. Benoni attieksmes pret cilvēkiem arī ir patriarhālas, viņam patīk just savu nozīmību, parādīt labvēlību un saņemt cieņas apliecinājumu no ciemata iedzīvotājiem. Viņam pietiek atjautības, lai neļautu Makam sevi izputināt, taču viņš būtībā nav veikalnieks. Viņu kārdina vienīgi bagātības ārējās pazīmes — viņš uzceļ sev verandu ar krāsainiem stikliem, iegādājas pilnīgi nevajadzīgas mēbeles un galu galā apprec Rozi, mācītāja meitu, un tas viss jau nozīmē diezgan daudz.

Maka un Benoni laikā cilvēki varēja dzīvot — tāda ir viena no galvenajām romāna domām, viņi bija šo vietu pamatiedzīvotāji, zināja visu par savu dzimto pusi un saviem novadniekiem. Tur slēpās viņu spēks. Ja kāds, piemēram, Rozes pirmais vīrs, vietējā ķestera Nikolaja dēls, pamet dzimto pusi, tas kļūst par atgrieztu riecienu, par cilvēku bez saknēm dzīvē. Tāpēc Nikolajam lemts bēdīgs gals — viņš noslīcinās, jo nekur, nedz dzimtenē, nedz svešumā, nejūt savu īsto vietu un nevar iekārtoties. Tas, ka Nikolajs nespēj atrast sev pamatu zem kājām, nodara lielu ļaunumu Rozei, sievietei ar viengabalainu raksturu, kas uzaugusi patriarhāli ētisko dzīves normu ietvaros.

Šajos Hamsuna romānos ir vēl viena persona, kas zaudējusi dzīves pamatus. Tā ir Edvarda, tagad baronese, un Hamsuna attieksme pret viņu tikpat neatzinīga kā pret dzīves nomaldos iestigušo Nikolaju. Noraidījusi īsto, dabisko un uzticīgo mīlestību, kāda bija Glāna mīlestība, baronese nespēj piepildīt savas dzīves tukšumu.

Meklēdama iedomātu mīlestības brīnumu, lai gan tādu bija palaidusi garām jaunībā, viņa nododas pretīgām izdarībām ar klaidoni — sāmu meža biezoknī pagānu dievekļa priekšā. Tā ar tikumisku degradāciju beidzas Edvardas neizdevusies dzīve, bet tajā vainojama tikai viņa pati.

Hamsuns apzinājās, ka šajos romānos tēlotā pasaulīte un tās iedzīvotāji jau pieder aizejošam laikmetam. To jauno, kas radās dzīvē, nepieciešami vajadzēja saskatīt un uzminēt. Divos nelielos darbos «Zem rudens zvaigznēm» (1906) un «Ceļinieks klusi koklē» (1909) tēlots konflikts, kas, par spīti ārējai trivialitātei, Hamsunam šķita ļoti svarīgs.

Šajos elēģiskajos vēstījumos rakstnieks, kam jau apritējuši vairāk nekā piecdesmit gadi, atkal, tāpat kā jaunības dienās, dodas klaiņot pa dzimto zemi un nesteigdamies, ar humoru stāsta par to, ko pieredzējis Norvēģijas laukos. Viņa vērīgā acs saskata visdažādākos cilvēku tipus. Viņš dodas no muižas uz muižu, pārtikdams no gadījuma rakstura darbiem: gan cērt kokus, gan ievelk ūdeni mācītāja mājā, tiekas ar saviem agrāko klaidonības gadu paziņām. Dzīve viņa acu priekšā atritina savu raibo virteni, un viņš vērīgi ielūkojas dzīves jaunajos vaibstos. No notikumu plūsmas, kas slīd viņam garām, viņš izceļ vienu atgadījumu — Falkenberga kundzes drāmu, viņas bojāejas izklāstu. Varētu likties, ka tas ir fināls parastai laulības pārkāpšanai, epizode no avīžu kriminālhronikas. Taču Hamsuns kapteiņa Falkenberga un viņa sievas attiecībās jūt kaut ko vairāk, kādu noslēpumu, kaut ko radniecīgu Glāna un Edvardas attiecībām. Cilvēku noslēgtības noslēpums, cilvēku, kuri pat mīl viens otru, tomēr nespēj izrauties no šīs noslēgtības, pārvarēt savstarpējo neuzticību, Hamsunam šķiet ļoti svarīgs un vērā liekams, tāpēc viņš to attēlojis romānā «Mūsu laika bērni» (1913) un tā turpinājumā — «Segelfosas pilsētiņa» (1915) kā visai raksturīgu cilvēcisko attiecību īpašību un jaunā laikmeta bērnu liktenīgo iezīmi.

Spēcīgāk nekā agrāk Hamsuna stāstos tagad izpaužas uzskats par cilvēka iejukšanu dzīves plūsmā. Hamsunam cilvēks nav dzīves aktīvais sākums, kas dzīvi pārgroza un pārveido. Nē, cilvēks ir tikai ceļinieks, kas soļo pa dzīves ceļiem, ir vienīgi savas eksistences pierādījums, jo dzīvība jau pati par sevi ir žēlsirdība un bagāta balva par visām bēdām un likstām, kuras cilvēks sastop savā mūža gājumā.

Vēlāk romānā «Pēdējais cēliens» (1923) Hamsuns vēl asāk izsaka savas domas par cilvēka vietu dzīvē: «Jā, mēs visi esam klaidoņi zemes virsū.» Šāda dzīves uztvere Hamsunu, protams, attālināja no jebkādām idejām, kas saistītas ar sociālām reformām. Viņam būtiskā dzīves filozofija noteica arī viņa darbu poēziju.

Viņš veido savus romānus it kā dzīves plūdumu, tāpēc to sižeta risinājums galvenokārt ir hronikāls. Sižets secīgi virzās laika plūsmā un ir daudzu, reizēm pat ne sevišķi svarīgu epizožu konglomerāts, kas tikai kopumā sniedz vispārēju pasaules ainavu. Patiesībā arī cilvēkam dzīve liekas svarīgu un mazsvarīgu notikumu kopojums, un Hamsuna romānos vēstījums visai mākslinieciski rada tieši tādu sajūtu.

Turklāt viņš nekad stāstījumu nenoved līdz naturālai īstenības atveidošanai, ļoti rūpīgi izvēlas dzīves materiālu un, rīkodamies kā burvju mākslinieks, ietilpina lielās un mazās epizodēs, tādējādi sasniegdams ļoti spilgtu estētisku efektu. Savā ziņā viņa romāni aizsteidzās priekšā tā saucamā plūsmas romāna poēzijai, kas bija sevišķi izplatīts gados starp abiem pasaules kariem. Hamsuns savos vēlākajos romānos vēstījumu reti koncentrē ap vienu varoni, bet paralēli risina vairākas, dažkārt pat neatkarīgas sižeta līnijas. Taču viņa romānos allaž ir idejiski estētisks centrs, kas apvieno būtiskās dzīves puses, kā bieži pietrūkst vēlāka laika plūsmas romānam. Pret saviem varoņiem Hamsuns izturas bez sentimentalitātes, nemīkstinot viņu vājības un kļūdas, taču arī neaizraujoties ar naturālistisku fotogrāfiju.

Viņa romāni par Segelfosas pilsētiņu veidoti pēc hronikas principa. Tajos stāstīts par divu bagātu dzimtu uzplaukumu un norietu, šo dzimtu locekļu likteņos atklājas dažāda attieksme pret sabiedrisko progresu. Tai pašā laikā Hamsuns atgriežas pie cilvēka noslēgtības temata, kas viņu jau sen nodarbina un ko viņš risinājis vairākos iepriekšējos romānos un novelēs. Bet, ja viņš agrāk šo tematu apcerēja bez tieša sakara ar vēsturiskā laikmeta īpatnībām, tad pirmajā Segelfosas cikla romānā viņš tieši sasaista indivīda nošķirtības problēmu ar jaunās sabiedriskās attīstības etapa specifiku, uzskatīdams savus varoņus par tipiskiem jaunā vēsturiskā laikmeta bērniem. Segelfosas muižas īpašnieka leitnanta Villaca Holmsena un viņa sievas Adelheidas kundzes attiecības ir raksturīgas daudzu Hamsuna personāžu mīlestības un savstarpējas atstumtības attieksmēm, tā ir sava veida naidīga mīlestība, kas izkropļo viņa varoņu dzīvi, noved pie sabrukuma un, kā tas notiek ar stāsta «Ceļinieks klusi koklē» varoņiem, pie traģiskām beigām. Šajā konfliktā, pie kura Hamsuns nemitīgi atgriežas, viņš būtībā uztvēris un attēlojis cilvēku attiecību iezīmi, kas visai raksturīga buržuāziskajā sabiedrībā un ko mūsdienu socioloģija un kultūras filozofija atzīst par nekomunikatīvu. Šim diezgan sarežģītajam mūsdienu sociālās psiholoģijas faktoram pamatā ir sabiedriskais atomisms, indivīda koncentrēšanās tikai uz savām interesēm, ko rada privātīpašnieciskās sabiedrības specifiskā struktūra. Šis faktors pastarpinājuma veidā pārvēršas individuālā psiholoģijā un ieslēdz cilvēku sava subjekta robežās, neļaudams viņam nodibināt atklātu, garīgu kontaktu ar citiem subjektiem. Hamsuns nav līdz galam izpētījis nekomunikācijas sociālo dabu, lai gan ir aprakstījis tās raksturīgās izpausmes, un nav pilnīgi atklājis sociālo mehānismu, kas radījis šo faktoru. Tomēr, būdams rakstnieks reālists, viņš neatzīst, ka nekomunikācijas iemesli rodami pašā cilvēka būtībā, bet meklē izskaidrojumu šai parādībai, kas rosina viņa iztēli, pašas dzīves objektīvajos apstākļos. Tiesa, to viņš dara savā īpašā veidā.