Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Leitnants Villacs Holmsens, izputējis muižnieks, kuru no galīga bankrota izglābj atrasta manta, ko kādreiz viņa sencis paslēpis, ir organiski saaudzis ar Segelfosu, tās zemi, mežiem, paražām un tradīcijām. Villacam Holmsenam, kas nabadzības dēļ nav zaudējis lepnumu, tomēr pieder nenoliedzama autoritāte un cieņa vietējo iedzīvotāju vidū, jo viņš personificē patriarhālo kārtību un tradīcijas, pie kādām cilvēki pieraduši, kaut arī viņu pametusi sieva un aizmirsis dēls, kas aizgājis no tēva mājām.

Holmsena sieva, augstprātīgā, patmīlīgā Adelheidas kundze, kas dzimusi Hanoverā, Segelfosā jutās svešiniece, gan viņas paradumi, intereses, gan gaume un slieksmes, vārdu sakot, visa viņas būtība bija sveša kā Segelfosas skarbajai dabai, tā arī šās muižas īpašniekam.

To nozīmi, kādu Hamsuns piešķir cilvēka organiskām saitēm ar dzimto zemi, parāda Segelfosas cikla romānu otrs svarīgs tēls — tirgonis Tobiass Holmengru, kas uz Segelfosu atbraucis no Meksikas, kā viņš pats stāsta. Viņš sev līdzi atvedis ne tikai divus bērnus, kam māte ir indiāniete, un ne tikai naudu, bet arī noslēpumainības varvīkšņaino oreolu, tālu zemju teiksmas, ceļojumu reibinošo vēju, kas vilina projām aiz dzimtās jūras pelēkā apvāršņa un satrauc Segelfosas iedzīvotāju prātus. Viņš personificē jaunā laika darbīgo garu, uzņēmību, liberālisma plašumu, ticību progresam. Viņš rada Segelfosā rosīgumu, ievieš laikmetīguma iezīmes. Taču īstenībā Holmengru ir cilvēks, kas jau sen zaudējis saikni ar dzimto zemi un, par spīti pūliņiem, vairs nevar tajā iesakņoties. Trūkumā nonākušā Holmsena priekšā cilvēki noņem cepuri un apklust, līdzko viņš bilst kaut vārdu. Bagāto Holmengru ciena tikai nedaudzi, strādnieki ar viņu nerimtīgi naidojas, vietējā avīzīte uzbrūk viņam kā ekspluatatoram un kapitālistam. Varvīkšņainais oreols, kas viņu reiz apstaroja, nodziest, un izputējušais negociants klusām pamet Segelfosu, lai nekad vairs tajā neatgrieztos.

Kas tad Segelfosā noturējās pretī dzīves likstām? Bodes Teodors, vietējais, glumais tirgonis, kas pamazām kļuva bagāts, — kauls no Segelfosas kaula. Hamsuns atveidojis gan viņu, gan viņa tēvu — paralizēto Pēru bez jebkādām simpātijām, pat ar ironiju, taču doma par to, cik liela nozīme ir cilvēka saiknei ar dzimto zemi, Hamsunam kļūst dominējošā.

Neilgi pirms pirmā pasaules kara Hamsuns ar visu ģimeni atstāj pilsētu un pāriet uz pastāvīgu dzīvi laukos — vispirms savā dzimtajā Hamerejā, bet vēlāk pārceļas uz dienvidiem — uz Grimstadi.

Šis lēmums nozīmēja kaut ko vairāk nekā tikai dzīves vietas maiņu un aizraušanos ar zemkopību. Norvēģija bija agrāra valsts, kura nekad nav pazinusi dzimtbūšanu, un brīvais zemnieks — zemturis bija šās zemes sociālās attīstības vadošais spēks līdz tam laikam, kamēr kapitālistiskās attiecības nebija pārņēmušas visas zemes sabiedrisko dzīvi. Hamsunam zemniecība ar tās patriarhālajām tradīcijām, organisko saikni ar zemi, ar dzimto augsni, ir sociālās stabilitātes galvenais faktors, norvēģu kultūras nacionālās savdabības garantija, tautas veselā gara avots. Uz visiem tā laika lokālajiem un pasaules notikumiem viņš sāk raudzīties no konservatīvās zemniecības pozīcijām, stādīdams šīs intereses par vienīgo materiālo un garīgo vērtību mērauklu. Hamsuns ar aizdomām un neuzticību izturējās pret pilsētām un to civilizāciju. Individuālās zemnieka — zemtura noskaņas ietekmēja arī paša Hamsuna individuālistiskās noskaņas. Tās bija pamatā viņa nepatikai pret proletariāta kolektīvo pasaules uzskatu, negatīvajai attieksmei pret sociālismu un darbaļaužu organizēto cīņu.

Vēsturisko notikumu gaita šķita apstiprinām Hamsuna pasaules uzskata principus: pasaules kara uzliesmojumu veicināja kapitālisms, buržuāziskā demokrātija — tie, pret kuriem Hamsuns vienmēr izturējās naidīgi. Karš un tā radītais posts, pēc viņa domām, ir paša vēsturiskā procesa nepareizības sekas, anomālija, kas cēlusies tāpēc, ka pilsētas kultūra, mašinizētā civilizācija, rūpnieciskais progress sabojā cilvēka raksturu, laupa cilvēkam dabisko saikni ar zemi un zemes darbiem. Progresa vienpusība modina cilvēkos rūgšanu, nemieru, protestu un naidīgumu. Hamsuns uzskatīja par savu pienākumu dot pozitīvu atbildi uz jautājumu par tiem spēkiem, kas spētu piešķirt vēsturiskā progresa attīstībai pareizu gaitu. Šī atbilde ir viņa romāns «Zemes sulas» (1917) — viens no monumentālākiem prozas sacerējumiem visā divdesmitā gadsimta literatūrā.

Vēstījums šajā romānā šķetinās tikpat gausi un rāmi, cik rāma ir tā varoņu dzīve, Nomaļā, mežainā apvidū ar auglīgu zemi, ko neviens neapstrādā un kas pieder valstij, ierodas kāds vīrs, ko sauc par Isāku, un ķeras pie darba — cērt kokus, dedzina celmus, ceļ sev māju un iekopj mežam atkarotos līdumus. Un, tā kā cilvēks nevar dzīvot viens, pie viņa pa taciņu, kas ved pāri purvam, ierodas sieviete — saticīga, stalta, vārdā Ingera. Sākumā viņa salīgst pie Isāka par strādnieci, vēlāk kļūst viņa sieva. Varbūt viņa nebūtu nākusi no ielejas pie Isāka, bet viņai ir zaķa lūpa, un tās dēļ viņa dzimtajā ciematā nav varējusi apprecēties. Isāku viņas zaķa lūpa nemulsina, un viņi abi sāk dzīvot kopā, rada bērnus, apstrādā tīrumus, kopj mājlopus.

Isāks kustas smagi kā dzirnavu rats, taču zeme no viņa roku darba kļūst auglīga, pamazām vairojas arī bagātība, un viņš, nopircis no valsts lielu, klaju zemes gabalu, kļūst par tā īpašnieku.

Vienkāršas, nevis primitīvas ir Isāka un Ingeras jūtas, tikpat vienkāršas kā viņu dzīve — darba un neapzinātas laimes pārpilna. Taču Ingera nožņaudz savu meitenīti, kas piedzimusi ar zaķa lūpu, un Isāks septiņus gadus paliek viens pats, jo Ingeru aizsūta uz cietumu. Šis bēdīgais notikums tomēr nesalauž viņu dzīvi: mājas, kuras viņi nosaukuši par «Selanru», kļūst bagātākas, dēli pieaug. Isāks mierīgi gaida atpakaļ Ingeru. Tiesa, pēc atgriešanās no cietuma, kur viņai klājies gluži labi, pat sašūta lūpa, Ingera, kas pieradusi pie pilsētas paražām, kļuvusi dīkdienīga, vieglprātīga, laukos viņai daudz kas vairs nepatīk. Taču pamazām ciemata diendienīgā dzīve atkal iesaista viņu savā ritējumā, un sajukums viņas dvēselē atkal izkliedējas.

Zemes sulas tomēr baro tikai tos, kas paliek uzticīgi zemei. Sīverts, Isāka vecākais dēls, tāpat kā tēvs, kļūst par zemkopi, viņa mūža dienas aizrit rāmi. Turpretī viņa brāli Eliseju aizrāvusi pilsētas dzīve: viņš mācījies pilsētā un pieradis pie tās; atgriezies laukos, viņš atver veikalu, un, ja tēvs nepalīdzētu, tad ātri vien izputētu.

Visu viņš dara bez nopietnības, pavirši. Viņa saknes atrautas no dzimtās zemes, viņam neatliek cits nekas kā doties uz Ameriku meklēt laimi, un tur viņš aiziet postā.

Tāpat Varvara, zemnieku meitene, arī sevi pazudina: naksnīgās pilsētas gaišās ielas, spožās vitrīnas, flirtēšana ar veikalu pārdevējiem — švītīgiem, izveicīgiem puišiem, sajauc viņai galvu, un viņa vairs nekādi nevar pielāgoties mājas dzīvei.

Tātad bez klajas publicistikas, lietodams vienīgi tēlainus izteiksmes līdzekļus, Hamsuns pauž domu par zemnieciskā dzīves veida pārākumu pār pilsētniecisko dzīves veidu. Visus viņa varoņus, kas saglabājuši uzticību zemei, nespēj salauzt neveiksmes un pārbaudījumi. Tie, kuri atraujas no dzimtās zemes, zaudē dvēseles mieru, kļūst šaudīgi, nelaimīgi cilvēki.