Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Spēka pārpilnais, nevaldāmais dzīvnieks metas uz dīkdienīgo skatītāju baru, saceļot viņos šausmas, un nogrūž no kraujas vienu no sanatorijas pacientēm — klusu, nelaimīgu sievieti. Nevarīgas un nespēcīgas būtnes bojāeja notikuma dramatismu vēl palielina,

Pēc tam konflikts starp dabisko un tātad, pēc Hamsuna uzskata, normālo lauku dzīvi un nedabisko, nenormālo mūsdienu civilizāciju izpaužas romāna galvenajos varoņos — lauku mājas saimnieka Daniela un d'Espari jaunkundzes — sanatorijas iemītnieces attieksmēs. Šī jaunkundze ir samulsusi būtne, kas sapinusies pilsētas tīklos un neatrod sev dzīvē vietu. Autors viņu nostāda tādā situācijā, kur viņai jāizvēlas dzīves veids: vai nu palikt kopā ar apšaubāmo grāfu Flemingu, vai apprecēties ar Dānielu, kas viņu iemīlējis.

Dzīve ar Flemingu viņai sola šķietamu, pusavantūristisku esamību starp neīstām vērtībām un mūsdienu civilizācijas mānīgajiem vilinājumiem. Laulība ar Dānielu nozīmē iegūt esamības jēgu, jo darbs, kam nodevies Daniels, ir gadsimtiem svētītais zemkopja darbs, un māte zeme ir viņa barotāja. D'Espari jaunkundzes šaubīšanos izbeidz Daniela šāviens, kas nogalina viltus grāfu. Daniels nokļūst cietumā, bet d'Espari jaunkundze ar dēlu, kuru par savu atzīst Daniels, kaut arī nav šā bērna tēvs, paliek mājās, gaidot savu nākamo vīru. Tā viņas dzīve iegūst jēgu un mērķi.

Romānu «Pēdējais cēliens» Hamsuns rakstīja vēsturiski sarežģītā laikā, kad pasaulē plosījās kara un revolūciju vētra. Vecās pasaules celtne saplaisāja, tās pamats tika satricināts. Un, lai gan revolucionāro noskaņu pieaugums Skandināvijā nebija tik intensīvs kā pārējā Eiropā, rakstniekam kapitālistiskās sabiedrības nākotne likās diezgan drūma. Viņš pabeidza savu romānu ar apokaliptisku ainu —

«Torahusas» sanatorijas ugunsgrēku, kurā aiziet bojā visi šās dziedniecības iestādes iemītnieki. Mūžīga un nemainīga paliek tikai dzīve, darbs un pasaulīgās rūpes.

Laiks tomēr darīja savu: vēsture, sabiedriskās attiecības, cilvēku psiholoģija nestāvēja uz vietas, tās pārvērtās, un šīs pārvērtības nevarēja neredzēt Hamsuns.

Pārvērtās arī Norvēģijas lauki un pilsētiņas, kas atradās pie šērām, — viss kļuva citāds nekā Maka un Holmengru laikā vai tai laikā, kad sievas pie akas varēja nebeidzami spriedelēt. Hamsuns vēlreiz pūlējās notvert to, kas pārvērš vēsturi un ko sauc par progresu. Ja tas agrāk parādījās Olivera izskatā, cilvēkā, kas ar savu koka kāju klimst pa pilsētas ielām, tad šoreiz tas parādās uzņēmīgā, enerģiskā Augusta izskatā, kurš ir veikls meistars visās lietās, galvenais varonis triloģijā, kurā ietverti romāni «Klaidoņi» (1927), «Augusts» (1930) un «Dzīve rit tālāk» (1933).

Šis darbs ir visai dažāds pēc žanra īpatnībām: lai ari tā vēstījums ir reālistisks sabiedriskā fona atveidojums, spilgts līdz vissīkākiem sadzīves notikumiem, personāžs veidots plastiski, tomēr tajā skaidri izpaužas Hamsuna slieksme uz simbolisku raksturu un situāciju vispārināšanu. Triloģijas daļu apvienošana ap Augustu — klaidoni, avantūristu, kas pārstaigājis visu pasauli, vērš visu darbu filozofiskā blēžu romānā, kura darbība noris daļēji Polenā, tipiskā Norvēģijas piejūras pilsētiņā, daļēji Segelfosā, kur jau dzīvo trešā paaudze un pilsētiņā par centrālo figūru kļuvis Bodes Teodora dēls, bagāts un izglītots, tomēr diezgan necils cilvēks — Gordons Tidemans, konsuls. Triloģija aptver vairāk nekā pusgadsimtu Norvēģijas provinces jaunākās vēstures. Bet Hamsunu interesē ne tikai pārmaiņas, ko laiks ieviesis viņa varoņu tēlos, bet arī tas spēks, kas viņus virzījis uz šīm pārmaiņām un vilinājis līdzi.

Šo laiku personificē Augusts, kuru pārņēmis nemiers un kurš tiecas pēc visa jaunā un visjaunākā, nedomādams, vai tas nāk par labu vai ļaunu. Viņš pilnīgi vienaldzīgi izturas pret šīm morālajām kategorijām, un arī progress, pēc Hamsuna domām, ir pret tām neitrāls.

Augustam, kas redzējis pasauli, Polenas ikdienība šķiet neizturama: nabadzīgos ciematos cilvēki dzīvo kā snaudā — visu, ko nopelna, tie apēd; bērni mācās to pašu, ko mācījušies viņu vecāki, — un tā aizrit dienas un viss viņu mūžs. Augusts satricina šo rāmo esamību, aizraudams visus ar savu apbrīnojamo fantāziju, homēriskiem meliem, solījumiem, dažkārt saprātīgiem, bet ļoti bieži gluži nepraktiskiem padomiem. Pēc viņa pamudinājuma polenieši, izvilkuši prāvus siļķu lomus, iedzīvojas turībā, nodibina banku, izveido savu ciematu par pilsētiņu, uzceldami jaunas ēkas uz aramzemes, ierīko zivju miltu fabriku, kura gan paliek nepabeigta, iekārto pastu un ievieš daudz derīgu un nederīgu uzlabojumu savā sastingušajā dzīvē. Taču zivis vairs neķeras, ekonomiskais uzplaukums noplok, un Polenā sākas bada gadi.

Pakļaudamies nemierīgajam un satrauktajam laika garam, polenieši izdemolē vietējo veikalu un turīgā zemnieka Ezras saimniecību. Taču viņu dumpis ir tikai ālēšanās, tiklīdz Polenā apstākļi uzlabojas, no tās iedzīvotāju dumpīguma vairs nav ne miņas.

Galu galā visas šīs likstas izraisījis Augusts, viņa neatturamā tieksme iet kopsolī ar civilizāciju.

Vispār visi tie, kurus aizrāva Augusta stāsti, tā vai citādi par to samaksā. Viņa draugs Edvards Andresens, kuru Augusta stāsti pamudināja uz klaidonību, nekur nespēj laist saknes. Pavadījis ilgus gadus Amerikā, viņš atgriežas dzimtenē salauzts, zaudējis enerģiju un interesi dzīvot. Viņa sieva — Lovīza Magrete, dzīvesprieka pārpilna sieviete, kas veiksmīgi bija cīnījusies par savu eksistenci pašas nelielajā mājiņā, pēc svešumā nodzīvotajiem gadiem kļuvusi dīkdienīga, vairs nekur neatrod sev vietu un tiecas atpakaļ lielo pilsētu māneklīgajā dzīvē.

Tikai tie cilvēki, kuri neaizrāvās ar šo mirāžu, bet cieši turējās pie dzimtās zemes, — zemkopis Ezra, kurš nešķīrās no sava līduma, Paulīne — veikala īpašniece Polenā, godīga un taisnīga, viņas brālis — ciema vecākais Joakims — iztur laika pārbaudi un, nedzīdamies pēc bagātības, pamazām uzlabo dzīvi Polenā. Dažreiz viņi uzstājas pret Augustu, dažreiz viņam piekrīt, jo Augusts ir daudzveidīgs. Domādams par viņa būtību, pilsētiņas vecākais Joakims mazliet mīklaini izsakās, ka Augusts ir «..simbols, kurā ietverts kāds tēls vai parole». Un viņš paskaidro savu domu: «Viņš bija laika gara izteicējs, ar vienu roku deva, ar otru ņēma. Kur tad slēpās izdevīgums?

Viņš ieviesa pārmaiņas, bet katrā atsevišķā gadījumā to labumu, ko viņš ieviesa, līdzsvaroja ļaunums, kas tam sekoja.» Augusts ir neparasti daudzkrāsaina figūra, viņa dzīve pārpilna visādām blēdībām un izdarībām, dažkārt pat tumšām, viņš ir melis, fantasts, kas tic savām izdomām un ir pārliecināts, ka amerikānisms, industriālais progress, bankas un tirdzniecība var dot daudz laba cilvēcei. Zemkopja Ezras atziņas, kuras viņš spītīgi un truli atkārto, proti, ka cilvēku baro trīs lietas — maize tīrumā, zivis jūrā un zvēri mežā, Augusts uzskata par nejēdzīgiem aizspriedumiem un droši ved poleniešus pa to ceļu, pa kādu iet pārējā pasaule. Taču ir spēki, kas turas pretī Augustam daudz noteiktāk nekā poleniešu aprobežotība un spītība. Pirmām kārtām tie ir strādnieki, ar kuriem jau novecojušais Augusts saduras, būvēdams kalnu ceļu, uz kura viņam lemts iet bojā. Strādnieki ir nepakļāvīgi un nepaklausīgi, viņi aizstāv savas tiesības, un Augustam ir diezgan grūti tikt ar viņiem galā. Turklāt arī pats autors izturas pret strādniekiem bez simpātijām, tomēr ir spiests atzīt viņus par ietekmīgu, komerciālai darbībai naidīgu vēsturisku faktoru, un viņi spējīgi visai noteikti to pierādīt. Taču Augusts savas cerības balsta uz stihiskiem dzīves spēkiem, uz esamības pirmsākumu, un šie spēki, pēc autora domām, apvaldīs progresu, kas izrāvies no cilvēka kontroles. Šos pirmatnējos spēkus romānā «Dzīve rit tālāk» personificē sāmiete Ose — dīvains tēls, kaut kas vidējs starp lauku pūšļotāju un burvi. Tā parādās Augustam viņa mūža pēdējos mirkļos. Augusta bojāeju izraisa viņa paša iecere: par Paulīnes sakrāto naudu viņš nolemj kalnos, kur nav plašu ganību, audzēt aitas, tāpat kā to dara Brazīlijā un Austrālijā. Un, pārdzenot aitas uz ieleju, viss bars, izbijies no automobiļa rūkoņas, metas tieši bezdibenī, aizraudams līdzi arī Augustu — savu saimnieku. Blakām automobilim parādās Ose, kas traucēja aitām bēgt pa kalnu ceļa brīvo malu.