Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Romāna par progresu beigas Hamsuns ne jau nejauši izvērsa pēc mūsdienu iztulkojuma teiksmā par Panurga ganāmpulku, ko savā laikā atstāstīja Rablē. Tāpat kā romānā «Pēdējais cēliens», kapitālistiskā progresa nākotne Hamsunam šķita gaužām drūma, jo progress tādā veidā, kādā tas izvērtās, sakropļoja cilvēka būtību, sagrozīja attīstības dabisko gaitu, tāpēc slēpa sevī paša bojāejas cēloņus. Ciktāl pastāvošajos sabiedriskos apstākļos var notikt cilvēka pārvēršanās necilvēkā, Hamsuns paradījis savā pēdējā daiļdarbā «Loks noslēdzies» ar Abela tēlu. Pa pusei klaidonis, cilvēks, kam bijusi smaga bērnība un jaunība, izbraukājis visas jūras, nonācis galīgā nabadzībā, dzīves padibenēs, kādā nēģeru ciematā Kentuki štatā velk savu nožēlojamo eksistenci. Tur viņš kļūst par divkāršu slepkavu un uz visiem laikiem zaudē jebkādu atbildības sajūtu attieksmē uz morāli, īstenībā pārvērzdamies par dzīvnieku. Tāds pats dzīvnieks ir arī viņa mīļākā Anžela, ko viņš nogalina. Arī Olgai, kuru Abels vēlāk apprec, svešas jebkādas morālas saistības. Abels vairs nespēj izrauties no degradācijas, kurā atrodas, un to arī nemaz negrib. Tā noslēdzas viņa likteņa loks, esamības loks. Romāna pesimistiskās beigas rāda, cik lielas bijušas Hamsuna šaubas par kapitālistiskā progresa iespējām. Dzīvības spēku saglabāšanai Hamsuns neredz citu alternatīvu kā vienīgi to, kas pamatojas uz augsnes — zemes tradīcijām. Politiskā aklība arī viņu vēl sirmā vecumā pievērsa reakcionārām noskaņām, kuras neatbilda viņa daiļrades objektīvajam saturam. Lai arī kā cilvēks viņš pakļāvās dziļiem nomaldiem, viņa daiļrade ir viena no tām garīgi estētiskajām vērtībām, bez kuras mūsu gadsimta mākslas apvārsnis būtu šaurāks, bet pieredze — nabagāka. Laiks ir aizskalojis visas sanesas un nepatiesības Hamsuna mantojumā, un mūsu izpratnē viņš ir vārda mākslinieks, kas cildinājis mīlestības skaistumu un spēku, ar visdziļāko vērīgumu attēlojis cilvēka dvēseles sarežģītību un tos jaunos konfliktus, kurus vēsturē radījis divdesmitais gadsimts.

B. Sučkovs

Tas notika toreiz, kad es izbadojies klaiņāju pa Kristiāniju, šo dīvaino pilsētu, kas ikvienam uzspiež savu zīmogu.

Gulēju savā jumtistabiņā un dzirdēju, ka pulkstenis apakšā nosit seši; bija jau pavisam gaišs, un cilvēki sāka skraidīt augšup un lejup pa kāpnēm. Pie durvīm mana skabūzīša siena nolīmēta ar veciem avīzes «Morgenbladet» numuriem, un es skaidri varēju saredzēt bākas uzrauga sludinājumu un mazliet pa kreisi no tā — treknu, uzmācīgu maiznieka Fabiāna Olsena reklāmu, kas liela svaigi ceptu maizi.

Tikko atvēris acis, sāku pēc veca paraduma pārdomāt, par ko šodien varētu priecāties. Pēdējā laikā es dzīvoju diezgan trūcīgi; manas mantas cita pēc citas bija aizceļojušas pie «tēvoča», biju kļuvis arī nervozs un īdzīgs, pāris dienu pat nogulēju gultā, jo man reiba galva. Šad tad, ja man laimējās, es saņēmu no viena otra laikraksta piecas kronas par feļetonu.

Kļuva aizvien gaišāks, un es sāku lasīt sludinājumu pie durvīm. Varēja pat izšķirt sīkos, atņirgtiem zobiem līdzīgos burtus, kas vēstīja, ka «pie Andersenas jaunkundzes pavārtē pa labi var iegādāties visskaistākos līķautus». Šis sludinājums mani nodarbināja krietnu laiku, un, kad es piecēlos un sāku ģērbties, pulkstenis lejā nosita astoņi.

Atvēru logu un palūkojos ārā. Varēja redzēt veļas auklu un klaju laukumu; tālāk melnoja nodegušās smēdes krāsmatas, kur daži cilvēki grābāja ogles. Atspiedos ar elkoņiem uz palodzes un skatījos tālumā. Jau bija ataususi gaiša diena. Iestājies rudens, brīnum skaistais, dzestrais gadalaiks, kad viss maina krāsas, viss novīst. Ielās jau bija sākusies kņada, tā mani vilināja laukā; tukšais skabūzītis, kura grīdas dēļi šūpojas līdz ar katru manu soli, man šķita kā satrupējis, derdzīgs zārks; durvīm pat nebija kārtīgas atslēgas, istabā nebija krāsns; naktīs es mēdzu gulēt uz savām zeķēm, lai tās līdz rītam kaut cik izžūtu. Vienīgo prieku man sagādāja nelielais, sarkanais šūpuļkrēsls, kurā vakaros sēdēju snauzdams, daudz ko pārdomādams. Ja sacēlās stiprs vējš un durvis apakšā bija vaļā, tad spraugainā grīda un sienas sāka gaudot visās toņkārtās un no «Morgenbladet» pie durvīm atplīsa lēveri rokas garumā.

Es atgāju no loga un pārmeklēju vīstokli, kas bija nosviests kaktā pie gultas, vai tajā nebūs kaut kas brokastīm, taču nekā neatradu un atgriezos pie loga.

«Diezin vai vispār izdosies sameklēt kādu darbu!» es nodomāju. Daudzie noraidījumi, aplinkie solījumi, noteiktie «nē», uzjundītās un pieviltās cerības, atkal jauni un jauni mēģinājumi, kas vienmēr beidzās neveiksmīgi, bija galīgi iedragājuši manu apņēmību. Beidzot es mēģināju dabūt rēķinveža vietu, bet ierados par vēlu.

Turklāt nevarēju iemaksāt piecdesmit kronu drošības naudas. Allaž tāds vai citāds šķērslis. Pieteicos arī ugunsdzēsēju komandā. Piecdesmit vīru stāvējām priekštelpā, krūtis izriezuši, lai piešķirtu sev spēkoņa un drosminieka izteiksmi. Līdzējs staigāja apkārt, aplūkoja darba meklētājus, taustīja viņiem roku muskuļus un šo to pavaicāja.

Man viņš aizgāja garām, tikai paskurinājis galvu. Mani noraidīja aceņu dēļ. Es ierados atkal, šoreiz bez acenēm. Stāvēju, saraucis uzacis, cenzdamies piešķirt skatienam naža asumu, bet vīrs pagāja man garām un tikai pasmaidīja — viņš mani pazina. Ļaunākais, ka manas drēbes bija tā noskrandušas, ka darba devējiem vairs neatstāju pieklājīga cilvēka iespaidu.

Ak vai, es lēni, bet nenovēršami biju slīdējis lejup! Beidzot esmu tik briesmīgi noplucis, ka man vairs nav pat matu sukas, nedz grāmatas, ko palasīt skumjos brīžos.

Visu vasaru es katru dienu pavadīju kapsētā vai pils parkā, sēdēju tur un sacerēju rakstus avīzēm — sleju pēc slejas; cik dažādus jautājumus šais rakstos skāru, cik dīvainus savas nerimtīgās iztēles veidolus tajos iekļāvu! Savā izmisumā es izvēlējos visabstraktākos tematus, kas man prasīja daudz laika un pūļu, tomēr mani sacerējumi netika pieņemti. Līdzko viens raksts bija pabeigts, es tūlīt ķēros pie cita, un redaktoru noraidījumi tikai retumis mani nomāca; nemitīgi sev iegalvoju, ka reiz man tomēr laimēsies. Un patiesi — lāgiem, kad laime uzsmaidīja un man paveicās, es saņēmu piecas kronas par darbu, kam biju ziedojis pusi dienas.

Es atkal atgāju no loga, piegāju pie mazgājamās bļodas un viegli apslacināju spīdīgo bikšu ceļgalus, lai tie izskatītos melnāki un it kā jaunāki. To izdarījis, es, kā parasti, iebāzu kabatā papīru un zīmuli un devos laukā. Klusītiņām lavījos leja pa kāpnēm, lai nepievērstu saimnieces uzmanību. Jau dažas dienas dzīvokļa īres termiņš bija notecējis, un man nebija ar ko samaksāt.

Pulkstenis bija deviņi. Gaisā jautās ratu rīboņa un cilvēku balsis — negants rīta koris, ko radīja gājēju soļu duna un ormaņu pātagu švīksti. Šī skaļā kņada visapkārt mani uzmundrināja, un es sāku atgūt paļāvību sev. Nepavisam nedomāju tikai pastaigāties svaigā gaisā. Manām plaušām par svaigu gaisu maza bēda. Jutos stiprs kā milzis, ar plecu varētu apturēt pajūgu. Mani bija pārņēmusi lieliska, brīnumaina, gaiša un bezbēdīga noskaņa. Vēroju pretimnācējus, lasīju plakātus uz sienām, uztvēru skatienus, ko man uzmeta no garām braucošajām ekipāžām, ievēroju katru sīkumu, nepalaidu secen ne vismazāko nejaušību, kas gadījās man ceļā un tūlīt pagaisa.