Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Uz redzēšanos!

Kāpnēs satiku kādu sievieti ar čemodānu rokā. Ieraugot manu augstprātīgo izskatu, viņa bailīgi piespiedās pie sienas, un es neviļus tvēru kabatā, lai viņai kaut ko iedotu, taču, neko neatradis, nodūru galvu un pagāju garam. Pēc brītiņa dzirdēju, ka viņa klauvē pie augļotāja durvīm; uz durvīm bija drāšu režģis, un es tūliņ saklausīju džerkstošo skaņu, kad to skāra cilvēka roka.

Saule stāvēja augstu, bija aptuveni dienas vidus. Pilsētā valdīja rosme, tuvojās pastaigu laiks, smaidoši cilvēki sasveicinādamies klaiņāja šurpu turpu pa Kārļa Juhana ielu. Es piespiedu elkoņus pie sāniem, sarāvos maziņš un nemanīts paslīdēju garām bariņam paziņu, kuri, apstājušies pie universitātes, vēroja plūsmojam ļaužu pūli. Devos kalnup uz pils parku un tur iegrimu domās.

Cik līksmi izskatās visi šie cilvēki, kurus es satiku! Viņi viegli slīd pa dzīvi gluži kā pa balles zāles parketu. Neviena acīs neredzēju skumjas, rūpju nasta viņus nenomāca, nemanīju arī nekādu slepenu ciešanu pēdas, pat visniecīgākās raizes neapēnoja viņu līksmo pratu. Turpretī es klīdu starp šiem ļaudīm — gan jauns, tikko sācis dzīvot, bet jau aizmirsis, kas ir laime. Šī doma mani nepameta, un es jutu, ka liktenis pret mani ir ļoti netaisns. Kāpēc pēdējos mēnešos tas bijis pret mani tik nežēlīgs? Mans prieks ir izgaisis, visur mani gaida tikai vilšanās. Līdzko apsēžos klusībā vai speru kaut soli, tūliņ man uzbrūk sīkas, nejēdzīgas nepatikšanas, nožēlojami sīkumi — tie aptumšo manu iztēli un velti šķiež manus spēkus. Suns, kas paskrien garām, un dzeltena roze kāda kunga pogcaurumā spēj satraukt manas domas un nodarbināt tās ilgu laiku. Kas ar mani notiek? Ka man trūkst? Vai dieva pirksts mani trāpījis? Kādēļ tieši mani? Vai tikpat labi tas nevarēja trāpīt kādu citu cilvēku — kaut vai Dienvidamerikā? Jo vairāk par to domāju, jo mazāk sapratu, kāpēc tieši es esmu kļuvis par dieva tā kunga pārbaudīšanas akmeni. Tiešām savādi, kāpēc viņš visā plašajā pasaulē izredzējis tieši mani, nevis vecu grāmatu tirgotāju Pašu vai kuģniecības aģentu Hennehenu.

Gāju un lauzīju galvu, un nekādi nevarēju nomierināties; man radās svarīgi iebildumi pret šādu dieva patvarību, kurš tieši man lika samaksāt par visiem pasaules grēkiem. Un, kad es beidzot biju atradis vientuļu solu un apsēdies, šie jautājumi mani joprojām tirdīja un es nespēju domāt ne par ko citu.

Kopš tās maija dienas, kad sākās manas neveiksmes, es pamazām kļuvu aizvien nevarīgāks, biju zaudējis apņēmību un gribasspēku; manī it kā bija iemetušies bariem sīku, kaitīgu kukainīšu, kas grauza no iekšpuses manu ķermeni. Ko lai iesāku, ja dievs nolēmis mani pazudināt? Pietrūkos kājās un ņēmos staigāt ap solu.

Visa mana būtne bija pakļauta smagām mokām, pat rokas sāpēja, un es nezināju, kā tās turēt. Bez tam nesenā sātīgā maltīte izraisīja nelabumu, es biju pārāk saēdies un, nevarēdams rimties, staigāju šurpu turpu, galvu nodūris. Cilvēki slīdēja man garām kā ēnas. Beidzot uz mana sola apsēdās divi kungi. Viņi aizsmēķēja cigārus un saka skaļi sarunāties. Es sadusmojos un grasījos viņiem aizrādīt, bet tad pagriezos un devos uz parka otru pusi, kur sameklēju citu brīvu solu. Es apsēdos.

Man atkal uzmācās domas par dievu. Atzinu, ka no viņa puses nekādi nav attaisnojama ikreizējā iejaukšanās, tiklīdz cenšos atrast darbu, un pat klaja šķēršļu likšana, kaut lūdzu vienīgi dienišķo maizi. Skaidri manīju, ka pēc vairāku dienu badošanās manas smadzenes it kā izplūst no galvas un tā kļūst tukša. Galva top viegla, it kā atdalās no manis, es to vairs nejūtu uz pleciem. Man šķiet, ka manas acis ieplešas aplam platas, kad es kādu uzlūkoju.

Es sēdēj uz sola un apsvēru visu to, un mani pārņēma aizvien lielāks rūgtums pret dievu par viņa pastāvīgo nežēlību pret mani. Ja viņš domā ar šīm ciešanām un neveiksmēm mani vairāk tuvināt sev, tad varu droši apgalvot, ka viņš alojas. Gandrīz vai raudādams aiz spīts, es paceļu acis pret debesīm un klusībā viņam visu pateicu.

Atmiņā atausa bērnībā dzirdētās pamācības, ausīs skanēja balss, kas lasīja bībeles stāstus, un es sāku runāt pats ar sevi un spīvi pakratīju galvu. Kādēļ jāzūdās par to, ko ēdīšu un ko dzeršu, ar ko apģērbšu savas nožēlojamas, iznīcīgas miesas? Vai tad debesu tēvs nerūpēsies par mani kā par putnu gaisā un neparādīs man, savam necienīgajam kalpam, žēlastību? Dieva pirksts, kas skāris manus nervus, gandrīz nemanot saraustījis to šķiedriņas. Pēc tam dievs tas kungs izvilka savu pirkstu ārā — un pie tā palika manu nervu šķiedriņas. Un no šā pirksta nervos palika caurums, un tas ir it kā brūce manās smadzenēs no paša dieva pirksta. Bet, skāris mani ar savas labās rokas pirkstu, dievs tas kungs liek mani mierā un vairs nedara man nekā ļauna.

Viņš ļauj man iet savu ceļu un staigāt apkārt ar vaļēju brūci. Un nekāds sliktums man nav ticis no dieva tā kunga, kura valstība lai nāk mūžīgi mūžos…

Vējš no Studentu birzs atnesa līdz šejienei aprautas mūzikas skaņas, pulkstenis tātad ir pāri diviem. Paņēmu zīmuli un papīru, lai mēģinātu kaut ko uzrakstīt, un pēkšņi no kabatas izkrita grāmatiņa ar skūšanās taloniem. Atvēru grāmatiņu un izskaitīju talonus, to bija seši.

— Paldies dievam! — es neviļus izsaucos. — Tātad varēšu vel dažas nedēļas skūties pie bārddziņa un izskatīties pieklājīgs!

Uzreiz kļuvu priecīgāks par šo niecīgo ieguvumu; rūpīgi izgludināju taloniņus un iebāzu grāmatiņu kabatā. Taču rakstīt nevarēju. Sacerēju pāris rindiņu, un vairs nekas nenāca prātā; domas maldījās apkārt, veltīgi pūlējos tās pavērst noteiktā virzienā. Itin viss mani izklaidēja, no visām pusēm mācās virsū iespaidi. Uz papīra uzlaidās knišļi un odi, tie mani traucēja. Pūtu tiem virsū dvašu, lai aizdzītu projām, pūtu no visa spēka, taču veltīgi. Mazie velnēni apkrita apkārt, pieplaka pie papīra un atspērās tik stipri, ka tievās kājeles salīka; tie vienmēr atrada kādu izcilni vai grumbulīti papīrā kur pieķerties, un tupēja tur tik ilgi, kamēr paši sadomāja aizlidot.

Šie mazie asinssūcēji kādu laiciņu mani nodarbināja, pārliku vienu kāju pāri otrai un tos novēroju. Pēkšņi no birzs šurp atlidoja klarnetes skaņas, un manas domas aizklīda citur. Saīdzis, ka nevaru sacerēt rakstu, es iebāzu papīru kabatā un atlaidos pret solu. Šādos brīžos mana galva tā noskaidrojās, ka vissarežģītākā doma to nevarētu nogurdināt. Kamēr tā atgāzies zvilnu, es apskatu savas krūtis un kājas un ievēroju, ka mana kāja pie katra pulsa sitiena notrīs. Es pastiepju kaklu un joprojām raugos uz savām kājām, un mani pārņem dīvaina, vēl nepieredzēta jutoņa, pār maniem nerviem pāršalc brīnišķīgs vilnis, un trīsuļojoša liesma pēkšņi it kā iedegas manī, Lūkojos uz savām kurpēm, un man liekas, es esmu saticis vecu draugu, kāda atrauta manas būtības daļiņa atkal atgriezusies pie manis; mani caurstrāvo atkalredzēšanās prieks, acīs sariešas asaras, un man šķiet, ka kurpes man kaut ko klusi čukst. «Tā ir vājība!» es bargi sev uzsaucu un, sažņaudzis dūres, vēlreiz uzsaucu: «Vājība!» Es pats sevi izsmeju par šīm muļķīgajām sajūtām, tīšām zobojos par sevi. Runāju ļoti stingri un prātīgi un cieši samiedzu acis, lai aizdzītu asaras. Un, it kā nekad nebūtu redzējis savas kurpes, sāku pētīt, kādas tās izskatās, kā pārvēršas, kad kustinu kājas, kāda tām forma, cik nodilusi āda, un atklāju, ka rievas un baltganās šuves piešķir tām savdabīgu izteiksmi. Kurpēs bija ietiecies kaut kas no manis paša, kaut kas tuvs no tām vēdīja man pretī, it kā tā būtu mana elpa…