Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Es sēdēju ilgi, gandrīz vai veselu stundu ļaudamies šīm izdomām. Pēc tam mazs, vecs vīriņš apsēdās uz sola otrā galā. Nosēzdamies viņš vēl pēc iešanas smagi elpoja un teica: — Jā, jā, jā, jā, jā gan.

Tiklīdz izdzirdu viņa balsi, mana galvā it kā sacēlās viesulis, es liku savām kurpēm mieru un man pat šķita, ka šis noskaņu mistrojums, ko tikko biju pārdzīvojis, jau noticis sen, varbūt pirms viena vai diviem gadiem, un tagad pamazām izgaist no atmiņas. Sāku vērot večuku.

Kāda daļa man gar šo vīreli? Itin nekāda, pat ne mazākā! Mani ieinteresēja tikai tas, ka viņš turēja rokā avīzi ar sludinājumu lappusi un tajā acīmredzot bija kaut kas ietīts. Mani pārņēma ziņkāre, un es nevarēju novērst acis no avīzes. Manī uzzibsnīja neprātīga doma, ka tā varbūt ir ievērojama avīze, savā ziņā vienreizēja. Mana ziņkāre pieauga, un es sāku triņāties uz sola. Tur varēja būt dokumenti, svarīgi akti, kas izzagti no kāda arhīva. Es jau iztēlojos slepenu nolīgumu, sazvērestību.

Vīrs sēdēja klusēdams, kaut ko pārdomādams. Kādēļ viņš netur avīzi tā kā visi, bet apgriezis uz otru pusi? Kas tā par izdarību? Viņš, redzams, ne par kādu naudu negrib izlaist šo vīstokli no rokām, pat neuzdrīkstas to iebāzt kabatā. Biju gatavs likt galvu ķīlā, ka ar šo vīstokli viss nav kārtībā.

Paraudzījos gaisā. Tieši tāpēc, ka nespēju izdibināt šo noslēpumu, es vai degu aiz ziņkāres. Meklēju pa kabatām, vai neatradīšu kaut ko, kas noderētu par ieganstu uzsākt ar večuku sarunu, un izvilku skūšanās talonus, bet tūlīt iebāzu tos atpakaļ.

Piepeši sadūšojos, uzsitu pa savu tukšo krūškabatu un teicu:

— Vai drīkstu jums piedāvāt cigareti?

Paldies, viņš nesmēķējot, viņam vajadzējis atmest smēķēšanu, lai saudzētu acis, viņš esot gandrīz akls. Bet viņš daudzkārt pateicoties.

— Vai jūsu acis jau sen slimas? Tad jau jūs laikam nevarat lasīt? Pat avīzi ne?

— Jā, diemžēl pat avīzi ne!

Vīrs pagriezās pret mani. Slimās acis bija pārvilktas ar plēvi un likās stiklainas.

Viņa skatiens bija balsens un pretīgs.

— Vai jūs neesat šejienietis? — viņš vaicāja.

— Nē. Vai nevarat pat izlasīt nosaukumu avīzei, ko turat rokā?

— Ar mokām. Es jau tūliņ pēc jūsu izrunas sapratu, ka neesat šejienietis. Man ir ļoti smalka dzirde, naktīs, kad visi guļ, es pat sadzirdu, kā blakus istabā elpo… Jā, ko es gribēju jautāt? Kur tad jūs dzīvojat?

Man galvā tūliņ radās meli. Meloju neviļus, bez īpaša nolūka un viltus.

— Sv. Ulafa laukumā, mājā numurs divi, — es atbildēju.

— Tiešam? Es pazīstu katru bruģakmeni Sv. Ulafa laukumā. Tur ir strūklaka, dažas gāzes laternas, daži koki, es visu atceros. Kā jūs teicāt, kādā numurā dzīvojat?

Gribēju izbeigt šo tukšo salmu kulšanu, jo mani tirdīja neprātīgā iedoma par avīzi, un piecēlos kājās. Šis noslēpums man jāizdibina, lai maksā ko maksādams.

— Ja jūs nevarat lasīt avīzi, kādēļ tad…

— Man liekas, jūs teicāt, ka dzīvojat otrajā numurā? — vīrs atvaicāja, nepievērsdams uzmanību manam satraukumam. — Savā laikā es pazinu visus šā nama iedzīvotājus. Kā sauc jūsu dzīvokļa saimnieku?

Aši pateicu uzvārdu, nosaucu pirmo, kas iekrita prātā, lai tiktu vaļā no uzplijīgā večuka.

— Hapolati, — es teicu.

— Jā, Hapolati. — Vecais palocīja galvu; viņš nebija izlaidis nevienu zilbi šajā grūtajā vārdā.

Pārsteigts viņā pavēros; viņš sēdēja ļoti nopietns un kaut ko pārdomāja. Es pat lāgā nepaspēju izrunāt šo muļķīgo vārdu, kas man bija iešāvies galvā, kad vecais vīrs to jau atzina un pat izlikās agrāk dzirdējis. Tad viņš nolika vīstokli sev blakām uz sola, un mani nervi aiz ziņkāres saspringa. Ievēroju uz avīzes dažus tauku traipus.

— Vai jūsu saimnieks nav jūrnieks? — večuks vaicāja, un viņa balsī nebija ne miņas no izsmiekla. — Cik atceros, viņš ir jūrnieks.

— Jūrnieks? Piedodiet, tas laikam ir viņa brālis, kuru jūs pazīstat. J. A. Hapolati ir aģents.

Domāju, ka tagad šis jautājums būs izrunāts, bet večuks noticēja it visam.

— Esmu dzirdējis — viņš esot izveicīgs cilvēks, — večuks atsāka risināt sarunas pavedienu.

Jā, ļoti izveicīgs, spējīgs veikalnieks, vispusīgs aģents, piegādā no Ķīnas brūklenes, spalvas un dūnas no Krievijas, ādas, kokus, tinti…

— He-hē, va velns! — večuks žirgti mani pārtrauca.

Tas jau kļuva interesanti. Es aizrāvos un izgudroju melus pēc meliem. Atkal apsēdos, aizmirsu avīzi, svarīgos dokumentus, iedegos un večuku pārtraucu. Šā pundura lētticība modināja manī nekautrību, gribēju viņu apmulsināt ar saviem meliem, pierunāt viņam pilnu galvu.

— Vai esat dzirdējis par elektrisko dziesmu grāmatu, kuru izgudrojis Hapolati?

— Ko, elektr..?

— Ar elektriskiem burtiem, kas tumsa spīd. Milzu darījums, miljoniem kronu apgrozības kapitāla, strādā burtu lietuves un spiestuves, nodarbināti daudzi labi atalgoti mehāniķi — septiņi simti cilvēku, kā esmu dzirdējis.

— Jā, vai es neteicu? — vīrs klusi nosacīja. Vairāk viņš nekā nebilda; viņš noticēja katram manam vārdam, tomēr nebrīnījās. Jutos mazliet vīlies, biju cerējis viņu ar savām gaisa pilīm samulsināt.

Izdomāju vēl trakākus melus, ļāvos neprātīgām iedomām, minēju, ka Hapolati deviņus gadus bijis ministrs Persijā.

— Vai jūs saprotat, ko nozīmē būt par ministru Persijā? — es vaicāju. — Tur ministrs ir daudz varenāks nekā šeit karalis, apmēram tas pats, kas sultāns, ja jūs zināt, ko tas nozīmē. Bet Hapolati bijis sava uzdevuma augstumos, ne reizi nav kļūdījies. — Un es stāstīju par Hapolati meitu Ilajali, laumu, princesi, kurai bija trīssimt verdzeņu un dzeltenām rozēm klāta gulta. Viņa ir visskaistākā būtne, ko esmu redzējis, dievs ir mans liecinieks, kaut ko daiļāku savā mūžā neesmu redzējis.

— Ak tad viņa ir tik skaista? — večuks, acis nodūris, izklaidīgi jautāja.

— Skaista? Viņa ir brīnum daiļa, bezgala apburoša! Acis kā samts, rokas kā dzintars! Viens vienīgs viņas skatiens kārdina kā skūpsts, bet, kad viņa mani uzrunā, viņas balss kā vīna šalts skurbina manu sirdi. Kādēļ gan lai viņa nebūtu tik daiļa? Vai tad jūs domājat, ka viņa ir nez kāda kantoriste vai ugunsdzēsības darbiniece? Viņa tiešām ir paradīzes būtne, pasaka, to es varu droši teikt.

— Jā jau, jā, — večuks mazliet apmulsis piekrita. Viņa miers mani kaitināja, mani bija uztraukusi paša balss, un es runāju pavisam nopietni. Nozagtie arhīva dokumenti vairs nenodarbināja manu prātu. Īsais, plakanais vīstoklis atradās uz sola starp mums, bet man vairs nebija ne mazākās vēlēšanās to pārbaudīt un paskatīties, kas tajā. Biju pilnīgi aizrāvies ar savu stāstu, gar acīm man slīdēja brīnumainas parādības, asinis sakāpa galvā, un es meloju bez apstājas.

Beidzot večuks grasījās iet projām. Viņš piecēlās un, lai pārāk strauji nepārrautu sarunas pavedienu, teica:

— Runā, ka šim Hapolati piederot lieli īpašumi?

Kā gan šis aklais, pretīgais vecis drīkstēja tik vienkārši apieties ar svešādo vārdu, ko es biju izgudrojis, itin kā tas būtu parasts, uz katra sīkpreču veikaliņa izkārtnes rakstīts vārds? Viņš ne reizi nesastomījās, neizlaida nevienu burtu. Šis vārds bija iegūlis viņa smadzenēs un cieši tur iesakņojies. Es sapīku, manī modās īgnums pret šo cilvēku — nekas nespēja nedz viņu samulsināt, nedz radīt viņā aizdomas.

— To es nezinu, — es strupi atbildēju, — itin neko nezinu. Starp citu, atļaujiet man reizi par visām reizēm pateikt, ka viņu sauc par Juhanu Arentu Hapolati, spriežot pēc viņa iniciāļiem.