Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Juhans Arents Hapolati, — večuks atkārtoja, izbrīnījies par manu iekarsumu.

Tad viņš apklusa.

— Jums vajadzētu redzēt viņa sievu, — es nikni teicu. — Viņa ir tik resna kā…

Jūs varbūt neticat, ka viņa ir tik resna?

Nē, par to viņš nešauboties — tādam vīram pilnīgi varot būt resna sieva…

Sirmgalvis rāmi un apvaldīti atbildēja uz visām manām izdomām un apsvēra savus vārdus, it kā baidīdamies mani sakaitināt un aizvainot.

— Velns ar ārā, jūs laikam domājat, ka es te sēžu un melšos? — es pārskaities kliedzu. — Varbūt jūs pat domājat, ka tāda vīra ar uzvārdu Hapolati nemaz nav?

Nekad vēl neesmu saticis tik spītīgu un nejauku veci! Kas jums nāk prātā? Varbūt jūs pat domājat, ka esmu galīgs badmira, kas sēž te, uzvilcis savu svētdienas kārtu, bet kam kabatā nav pat cigaretes? Pie tādas izturēšanās es neesmu radis, un, dievs ir mans liecinieks, kaut ko tādu es necietīšu nedz no jums, nedz no kāda cita. To iegaumējiet!

Večuks bija piecēlies kājās. Muti atplētis, viņš noklausījās manā dusmu izvirdumā, tad aši paķēra savu vīstokli un aizgāja, gandrīz skriešus aizskrēja sīkiem veca vīra solīšiem.

Es paliku sēžam un noraudzījos, kā viņš aizvien vairāk attālinās un viņa mugura aizvien vairāk sakumpst. Nezin kāpēc man likās, ka nekad neesmu redzējis tik negodīgu, tik nekrietnu muguru, un nenožēloju, ka biju šo cilvēku pamatīgi izlamājis…

Diena slīdēja uz vakaru, saule rietēja, koki sāka šalkot, un bērnu meitas, kas sēdēja bariņā pie šūpolēm, sarosījās un aizripināja ratiņus uz mājām. Es sēdēju rāmi, un ap sirdi man bija labi. Nupat pārdzīvotais uzbudinājums pamazām norima, jutos gurdens, un man sāka uzmākties miegs. Lai arī todien biju apēdis krietni daudz maizes, nekādu mokošu seku nejutu. Vislabākajā noskaņā es atspiedos pret sola atzveltni, aizvēru acis un arvien vairāk ļāvos snaudai un gandrīz biju aizmidzis, kad parka sargs uzlika roku man uz pleca un teica:

— Te nedrīkst gulēt.

— Protams, ne, — es teicu un tūliņ piecēlos.

Un uzreiz acu priekšā spilgti jo spilgti atainojās mans bēdīgais stāvoklis. Man kaut kas jādara, kaut kas jāizdomā! Meklēt darbu nebija nozīmes. Tie ieteikumi, kurus varēju uzrādīt, bija novecojušies, turklāt tos rakstījušas gluži nepazīstamas personas, lai tie varētu kādu ietekmēt. Un visi pastāvīgie noraidījumi šajā vasarā bija padarījuši mani nedrošu. Lai nu kā, par dzīvokli nebija samaksāts, un man jāatrod kāda izeja. Par pārējo pagaidām neraizēšos.

Gluži neviļus atkal izvilku zīmuli un papīru un mehāniski uz visiem papīra lapas stūriem sāku rakstīt gadskaitli «1848». Kaut jel mani pārņemtu kāda iedvesmojoša doma un izpaustos vārdos! Tā bija gadījies agrāk, jā, tiešām, bija tādi brīži, kad es bez piepūles varēju sacerēt garu, turklāt lielisku rakstu.

Es sēžu uz sola un visu laiku rakstu gadskaitli «1848», rakstu to krustām šķērsām daždažādā veidā un gaidu, vai prātā neiešausies kāda spoža ideja. Saraustītās domas spieto galvā, un dilstošās dienas noskaņa modina skumjas un nomāktību. Jau ir iestājies rudens un sācis visam uzmākt gurdumu, mušas un kukaiņi sajutuši tā varu, koku lapotnē un uz zemes dzirdama čaboņa — tur negrib pakļauties dzīvība — satraukta, trokšņaina un nemierpilna, tā visiem spēkiem cīnās pret sastingumu. Visi rāpulīši atkal izslējuši no sūnām dzeltenās galvas, tirina kājeles, taustās apkārt ar garajām ūsām un pēkšņi nokrīt atmuguriski. Kairs stādiņš ieguvis īpašu nokrāsu no pirmās saltuma elpas. Bālganie zāļu stiebriņi velti tiecas pretī saulei, kritušās lapas čaukst zemē gluži kā zīdtārpiņi. Tas ir rudens valdonības laiks, iznīcības karnevāls; rožu sārtās ziedlapiņas kaist drudžainā, asinssarkanā kvēlumā.

Es pats jūtos kā tārps, kas iet bojā šajā pasaulē, ko taisās pārņemt iznīcība un ziemas miegs. Neizprotamu baismu pārņemts, es pietrūkstos kājās un sāku lieliem soļiem staigāt pa celiņu. — Nē! — es izsaucos un savelku rokas dūrēs. — Tam jādara gals! — Un atkal apsēžos un paņemu zīmuli, cieši apņēmies sacerēt rakstu. Nedrīkst ļauties vājumam — es taču neesmu samaksājis par dzīvokli!

Pamazām manas domas sāk noskaidroties. Es tās sakopoju un, rāmi un pamatīgi apsvērdams ik vārdu, uzrakstu dažas rindkopas ievadam. Tas varētu būt ievads vienalga kam — ceļojuma aprakstam, politiskam rakstam, vārdu sakot, ko pats atzīstu par labāku. Sākums bija lielisks jel kādam rakstam.

Tad sāku meklēt noteiktu tematu — varbūt par kādu cilvēku vai nedzīvu priekšmetu, kaut ko tādu, ko būtu vērts aprakstīt, taču nekā nevarēju atrast. Šajā neauglīgajā piepūlē domas no jauna sagriezās juceklī, jutu, ka smadzenes atsakās strādāt, galva kļuva tukšāka un tukšāka, līdz es to vairs nemanīju uz pleciem. Šo sanošo tukšumu galvā es izjutu ar visu savu būtību un pats šķitu galīgi iztukšots.

— Augstais dievs! — es šausmās izsaucos un atkārtoju šo saucienu vēl pāris reižu, jo vairs nebija spēka izrunāt ne vārda. Vējš iešalcās lapās, tuvojās lietus.

Pasēdēju vēl brītiņu, izmisīgi raudzīdamies papīra lapā, tad salocīju to un lēnām ieliku kabatā. Kļuva vēss, bet man vairs nebija vestes, aizpogāju svārkus līdz augšai un sabāzu rokas kabatās. Tad piecēlos un gāju projām.

Kaut šoreiz man būtu laimējies, tikai šo vienīgo reizi! Divas reizes saimniece bija zīmīgi manī paskatījusies, bez vārdiem prasīdama īri, un es biju spiests nodurtu galvu, mulsi paklanījies, aizlavīties viņai garām. Otrreiz es to vairs nespēšu; ja viņa atkal uzmetīs man šādu skatienu, es atklāti atzīšos visā un aizvākšos no dzīvokļa.

Ilgāk tas vairs nedrīkst turpināties.

Pienācis pie parka vārtiem, es atkal ieraudzīju veco klibiķi, ko mans dusmu uzplūds bija aizdzinis. Noslēpumainais avīžu vīstoklis bija attīts un atradās viņam blakām uz sola; vīstoklī, kā izrādījās, bija dažādas uzkodas, un večuks ieturējās.

Gribēju tūliņ pieiet viņam klāt un atvainoties par savu uzvedību, bet nevarēju — viņš ēda tik pretīgi. Červeļainie pirksti, kas izskatījās pēc desmit saliektiem zvēra nagiem, bija iekampušies treknajās sviestmaizēs, es jutu, ka mani pārņem nelabums, un, ne vārda nebilzdams, pagāju viņam garām. Viņš mani nepazina, viņa acis tukši blenza manī un sejā nepakustējās ne vaibsts. Es gāju tālāk.

Kā paradis, apstājos pie katras izkārtas avīzes, lai izlasītu sludinājumus par darba piedāvājumiem, un nopriecājos — atradu vienu, kas varētu man noderēt. Kāds dārzeņu tirgotājs meklēja rēķinvedi dažu stundu darbam pa vakariem. Alga pēc vienošanās. Atzīmēju tirgotāja adresi un klusībā lūdzu dievu, lai man piešķir šo vietu.

Es prasīšu daudz mazāku algu nekā jebkurš cits, man pietiks ar piecdesmit, pat ar četrdesmit ērām. Es būšu mierā ar visu.

Kad pārnācu mājās, uz galda bija uzlikta zīmīte no saimnieces, viņa pieprasīja vai nu samaksāt īri uz priekšu, vai izvākties, cik drīz vien iespējams. Viņa lūdza nedusmoties par atgādinājumu, esot spiesta to darīt. Ar visdziļāko cieņu — Gundersena kundze.

Uzrakstīju piedāvājumu tirgotājam Kristi, Dārzāju ielā trīsdesmit viens; ieliku piedāvājumu aploksnē un iesviedu to uz ielas stūra pasta kastītē. Atgriezos savā istabā, apsēdos šūpuļkrēslā un iegrimu domās, kamēr tumsa kļuva aizvien melnāka.

Man uzmācās pārvarīgs nogurums.

Nākamajā rīta atmodos ļoti agri. Bija vēl pavisam tumšs, kad atvēru acis, un tikai pēc laba brītiņa dzirdēju, ka apakšā pulkstenis nosit pieci. Gribēju vēl aizmigt, bet miegs bēga no manām acīm. Nevarēju pat aizsnausties, un galva saka raisīties domas.