Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Kaut jel šādā brīnišķā dienā būtu kāda kripatiņa, ko ieēst! Šā rīta līksmā noskaņa mani pilnīgi pārņēma savā varā, aiz prieka, kam nebija nekāda redzama iemesla, pēkšņi saku dungot. Pie kāda skārņa stāvēja sieva ar grozu uz rokas un izvēlējās kaut ko pusdienām; kad gāju viņai garām, viņa pavērās manī. Viņai mutē bija tikai viens zobs. Pēdējās dienās biju kļuvis tik nervozs un viegli iespaidojams, ka šīs sievietes seja man likās pretīga: garais, dzeltenais priekšzobs atgādināja mazo pirkstiņu, kas spraucas laukā no mutes, un, kad viņa uzmeta man acis, skatiens vēl pauda domu par desu. Es uzreiz zaudēju ēstgribu, kaklā sakāpa nelabums. Aizgājis līdz tirgus laukumam, padzēros pie strūklakas; pacēlu acis — Pestītāja baznīcas torņa pulkstenis rādīja desmit.

Es vēl ilgi klaiņoju pa pilsētu, neko nedomādams, tad bez jebkādas vajadzības pastāvēju uz kāda ielas stūra un iegriezos šķērsielā, lai gan man tur nekas nebija darāms. Ļāvos gājēju straumei un šim līksmajam rītam, bezrūpīgi soļoju citu priecīgu cilvēku vidū; gaiss bija viegls un dzidrs, arī manu prieku nekas neapēnoja.

Minūtes desmit man pa priekšu gāja kāds vecs, klibs vīrs. Vienā rokā viņš turēja saini, viss viņa augums bija piepūlē sasprindzis, tik ļoti viņš centās pielikt soli.

Dzirdēju viņu smagi elšam un iedomājos, ka es varētu panest viņa saini. Tomēr nemēģināju viņu panākt. Pie kādas augšējās ielas es satiku Hansu Pauli, viņš mani sveicināja un aizsteidzās garām. Kāpēc viņš tā steidzās? Man ne prātā nebija lūgt viņam kādu kronu, es pat gribēju vistuvākajā laikā aizsūtīt atpakaļ segu, kuru pirms dažām nedēļām biju no viņa aizņēmies. Gan jau pamazām tikšu uz zaļa zara. Un tad neviens nevarēs pārmest, ka neesmu atdevis segu. Droši vien jau šodien sākšu sacerēt rakstu par noziegumiem nākotnē vai gribas brīvību, vai kādu citu svarīgu jautājumu un saņemšu vismaz desmit kronas… Un, domājot par šo rakstu, mani uzreiz pārņēma dziņa tūliņ ķerties pie darba un ļaut vaļu savām iecerēm. Nolēmu sameklēt pils parkā piemērotu vietu un tikmēr nemest mieru, kamēr nebūšu pabeidzis šo rakstu.

Taču vecais joprojām steberēja man pa priekšu. Beigu beigās sāku skaisties, ka šis kroplis visu laiku iet man pa priekšu. Likās, tam nekad nebūs gala; varbūt viņš dodas tieši turp, kur eju es, un, ja tas ir tā, tad viņš pastāvīgi rēgos man acu priekšā.

Aiz satraukuma man šķita, ka pie katras šķērsielas viņš palēnina soļus, it kā nogaidīdams, kur iegriezīšos es, pēc tam pasviež augstāk savu saini un paātrina gaitu, lai tiktu man garām. Es gāju, vēroju klibiķi un aizvien vairāk saļaunojos; jutu, ka viņš pamazām sagandē manu līksmo noskaņu un arī šo gaišo rītu aptumšo ar savu derdzīgumu. Viņš izskatījās kā liels, lēkājošs kukainis, kas par varēm kaut kur tiecas un aizņem visu ietvi. Kad mēs bijām uzkāpuši pakalnā, es vairs negribēju to ciest, apstājos un pievērsos kādam skatlogam, gaidīdams, līdz viņš aiziet. Pēc brītiņa, kad saku atkal iet, klibais no jauna bija man priekšā — laikam arī bija stāvējis. Daudz negudrodams, es ar trim četriem lieliem soļiem viņu panācu un uzsitu viņam uz pleca.

Viņš apstājās kā zemē iemiets, un mēs cieši skatījāmies viens uz otru.

— Iedodiet, lūdzu, kādu šiliņu pienam! — viņš beidzot sacīja, piešķiebis galvu.

Nu es biju sprukās. Pataustījos pa kabatām un teicu:

— Ā, pienam… Hm… Mūsdienās nauda nekrīt no gaisa, un es nezinu, vai maz esat trūkumcietējs.

— Neesmu ēdis ne kumosiņa kopš vakardienas, — vīrs atbildēja. — Man nav pie dvēseles ne ēras, un darbu arī vēl neesmu atradis.

— Vai jūs esat amatnieks?

— Jā, esmu adatnieks.

— Kas?

— Adatnieks. Bet protu arī šūt zābakus.

— Tas ir pavisam kas cits. Pagaidiet te brītiņu, es aiziešu pēc naudas un iedošu jums dažas ēras.

Ātri noskrēju lejup uz Pilestrēdi, kur kādas mājas otrajā stāvā dzīvoja augļotājs; starp citu, pie augļotāja vēl nekad nebiju bijis. Iegājis pavārtē, es žigli novilku vesti, savīstīju to un pasitu padusē, tad devos augšup pa kāpnēm un pieklauvēju pie augļotāja durvīm. Iegājis iekšā, palocījos un uzmetu vesti uz letes.

— Pusotras kronas, — vīrs teica.

— Labi, paldies, — es atbildēju. — Ja veste man nebūtu kļuvusi par šauru, es no tās nešķirtos.

Saņēmu naudu un kvīti un gāju atpakaļ. Patiesībā tā bija lieliska iedoma — ieķīlāt vesti. Man vēl atliks nauda krietnām brokastīm, un līdz vakaram es varēšu pabeigt savu rakstu par noziegumiem nākotnē. Dzīve man uzreiz šķita gaišāka, un es steidzos atpakaļ pie kropļa, lai beidzot tiktu no viņa vaļā.

— Lūdzu! — es viņam teicu. — Cik labi, ka jūs vispirms griezāties pie manis!

Vīrs paņēma naudu un sāka mani vērīgi aplūkot. Ko viņš tā stāv un blenž? Man šķita, ka viņš cieši jo cieši nopēta manu bikšu ceļgalus, un viņa nekaunība mani sadusmoja. Vai šis klaidonis domā, ka tiešām esmu tik nabags, kā izskatos? Vai tad neesmu jau gandrīz sācis sacerēt rakstu, par kuru saņemšu desmit kronas? Vispār par nākotni es neraizējos, man ir lieliskas izredzes. Kāds brīnums, ka es tik jaukā dienā iedevu mazliet naudas svešam cilvēkam? Viņa skatiens mani kaitināja, un es nolēmu izteikt viņam pamācību, iekāms no viņa šķiros. Paraustīju plecus un sacīju: — Mīļais cilvēk, jums ir nejauks paradums aplūrēt tā vīra ceļgalus, kurš jums iedevis veselu kronu.

Klibais atslējās pret sienu, atgāza galvu un atpleta muti. Viņa trulajās smadzenēs sarosījās kāda doma, viņš, bez šaubām, nosprieda, ka gribu viņu izjokot, un sniedza man naudu atpakaļ.

Es piecirtu kāju un uzkliedzu, lai viņš naudu patur. Vai tiešām viņš iedomājas, ka es tikai niekojos? Galu galā varbūt esmu viņam vienu kronu parādā, es atceros šo veco parādu un viņam ir darīšana ar godīgu cilvēku, godīgu līdz pašām matu saknēm.

Vārdu sakot, tā ir viņa nauda… Ak, nav vērts pateikties, man tas sagādāja prieku.

Ardievu!

Es aizgāju. Beidzot biju atbrīvojies no šā uzmācīgā klibiķa un varēju justies netraucēts. Devos atpakaļ pa Pilestrēdi un apstājos pie kāda pārtikas veikala. Logs bija piekrauts ar uzturvielām, un es nolēmu ieiet un paņemt kaut ko līdzi.

— Gabalu siera un frančmaizi! — es teicu, uzmezdams uz letes puskronu.

— Sieru un maizi par visu naudu? — sieviete izsmējīgi vaicāja, manī nepaskatīdamās.

— Jā, par visām piecdesmit ērām, — es mierīgi atteicu.

Es saņēmu pirkumu, goddevīgi paklanījos vecajai, tuklajai pārdevējai un tiešā ceļā devos uz pakalnu, kur bija parks, sameklēju tukšu solu un tūlīt sāku kāri tiesāt ēdamo. Tas darīja man labu; sen nebiju baudījis kārtīgu barību, un pamazām mani pārņēma tāds miers, kādu jūt pēc ilgām raudām. Drīz mana drosme pieauga; es vairs negribēju sacerēt rakstu par tik vienkāršu tematu kā nākotnes noziegumi, tos jebkurš var paredzēt, ja palasa vēstures grāmatas. Nē, jutos spējīgs radīt kaut ko vērtīgāku, man gribējās pārvarēt grūtības, un es nolēmu sacerēt rakstu trijās daļās par filozofiskām atziņām. Es, protams, domāju izmantot gadījumu un pie viena satriekt pīšļos arī dažus Kanta sofismus… Kad gribēju ķerties pie darba un paņemt rakstāmlietas, atklāju, ka nav zīmuļa — biju to aizmirsis vestes kabatā, bet veste atradās pie augļotāja.

Mīļais dievs, man nu gan neveicas! Es izlamājos, piecēlos no sola un pagājos šurpu un turpu pa celiņu. Visapkārt bija kluss, tikai tālāk pie karalienes lapenes dažas aukles stūma bērnu ratiņus, citādi neredzēja nevienu dzīvu dvēseli. Biju ļoti sarūgtināts un negantās dusmās staigāju gar solu. Dīvaini gan, kā man itin viss saiet grīste! Filozofisko rakstu trijās daļās tikai tāpēc nevaru sacerēt, ka man kabatā nav pat ēras, ar ko nopirkt zīmuli! Ja nu es aizietu uz Pilestrēdi pēc sava zīmuļa? Man vēl atliktu pietiekami laika uzrakstīt sacerējumu, iekāms parkā saplūst cilvēki, lai pastaigātos. Turklāt šim sacerējumam par filozofiskām atziņām ir liela nozīme, ej nu sazini, varbūt no tā atkarīga visas cilvēces laime! Es sev iestāstīju, ka šis raksts palīdzēs daudziem jauniem cilvēkiem. Labi pārdomājis, izšķīros tomēr neuzbrukt Kantam; no tā viegli varu izvairīties, vajag tikai mazliet novirzīties sānis, kad runāšu par laiku un telpu; toties Renānu, šo veco mācītāju, es gan nesaudzēšu… Šā vai tā, bet man katrā ziņā jāuzraksta noteikts skaits sleju: par īri neesmu samaksājis, saimnieces zīmīgais skatiens, kad es viņu rītos sastapu uz kāpnēm, mani mocīja visu dienu un aptumšoja līksmos brīžus, kad mani nenomāca neviena drūma doma. Tam jādara gals. Aši izgāju no parka, lai dotos pie augļotāja pēc sava zīmuļa.