Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Autors savā gaišredzībā ļauj Nāgelam aiz ikdienas rutīnas saskatīt drāmas, cilvēku attiecību nesaskaņu, slēpto jūtu dzīvi, kas reizēm stihiski izlaužas cauri ierastības čaulai. Nāgels spēj iespiesties pilsētiņas un tās iedzīvotāju slepenajā dzīvē.

Viņš uzminēja sirmās Martas Gudes un pilsētiņas āksta Minūtes noslēpumu, saskatīdams aiz pieglaimīgās pazemības bijušā jūrnieka melīgo dabu. Nāgels nojauta, ka Minūte kādreiz iejaucies Martas liktenī un nodarījis šai naivajai un šķīstajai būtnei neizlabojamu ļaunumu. Viņš uzminēja arī citu iedzīvotāju noslēpumus, drīz vien saprazdams, kāda loma ir pilnvarotam Reinertam ārsta ģimenē un kāpēc ārsta attiecībās ar sievu nav saskaņas.

Īstenībā Nāgelam nekas tieši nav zināms par šo cilvēku dramatiskajām attiecībām — viss, ko viņš domā, ir savērpts no pieņēmumiem, mājieniem, psiholoģiskiem minējumiem, tomēr tas viss ir patiesība, viss savijas dzīves noslēpumainajā pavedienā. Esamība jau pati par sevi ir noslēpums, apbrīnojams un neaptverams, taču no visiem tās noslēpumiem, pēc Hamsuna domām, pats lielākais noslēpums ir mīlestības mistērija, valdonīga, iznīcinoša, neaptverami spēcīga, tā nepazīst žēlsirdību, prasa no mīlošā visu, bieži pat dzīvību. Nabaga seminārists Karlsens, kas bezcerīgi un bez pretmīlestības iemīlējies Dagnijā Kjelanā, nerod citu izeju kā pārgriezt rokām dzīslas, atstādams piezīmi ar melodramatisku Viktora Igo citātu, par kuru ironizē Nāgels. Taču pašam Nāgelam neklājas labāk.

Kad Nāgels gluži kā meteors iekrita miegainā klusumā iegrimušajā pilsētiņā, lai uz visiem laikiem pazustu no dzīves, viņu pārsteidza mīlestība. Savā ziņā Nāgels ir cilvēks no nekurienes — par viņa pagātni un nodarbošanos var minēt tikai pēc aplinkus norādēm. Turklāt viņš ir sava laika dēls, ietvēris sevī visu šā laika rūgšanu un nepastāvību un līdz ar to kā personāžs ieguvis pietiekamu skaidrību. Viņam jau ir iedzimta nosliece uz afektāciju un nervozitāti, un, kad viņu it kā zibens ķer mīlestība pret Dagniju Kjelanu, afekta stāvoklis, satraukums un iekšējais nemiers kļūst pastāvīgs, neuzvarams, postīgs. Acīmredzot Nāgels pagātnē piederējis pie mākslinieku bohēmas un pārdzīvojis to garīgo vērtību sabrukumu, kuras sabiedrība uzskata par noturīgām. Viņa vibrējošo dvēseli pārņēma skepticisms, un viņa esības atbalsta punkts varēja kļūt tikai mīlestība un tai atbilstoša tuvība. Hamsuns saved Nāgelu kopā ar vairākām sievietēm. Viena no tām ir sieviete no viņa pagātnes — Kamma alkatīgu dabu un egoistisku loģiku, tēls, ko Hamsuns skaidri saskatījis un smalki atveidojis. Nāgela un Martas Gudes attiecības daudzējādā ziņā atgādina Stavrogina attiecības ar klibo meiteni no Dostojevska «Velniem», tikai bez drūmās pašmocības, kas iezīmēja dīvaino krievu muižnieka laulību ar nabadzīgo plānprāti.

Maigā un biklā Marta Gude Nāgelā modina līdzjūtību, lāgiem viņš pats gandrīz tic savai fantastiskajai iedomai, ka savienos savu likteni ar viņu. Tiesa, šis nodoms ir izaicinājums Dagnijai Kjelanai, vēlēšanās modināt viņā sacensības instinktu ar Martu, tāpēc Nāgela attieksmes pret sirmo Martu ir divkosīgas un ne gluži patiesas.

Tām pamatā ir aizvainojums.

Līdz ar mīlestības uzliesmojumu pret Dagniju Nāgelā iedzirkstas jau nodzisusī cerība par iespēju nomierināt pretrunu haosu dvēselē, atrast dzīvē atbalsta punktu un savas esības jēgu. Nāgela mīlestība it kā izrauj Dagniju no viduvējības, piešķir viņai nozīmīgumu, padziļina viņas tēlu, apvelta ar noslēpumainību un valdzinājumu.

Vēstījumā viņas raksturs neatsedzas pilnīgi, taču šajā raksturā jūtams spēks un stihiskums, varenu iekšēju pārvērtību iespējas. Dagnija gandrīz padevās Nāgela brāzmainajiem jūtu uzplūdiem, taču viņu no izšķirošā soļa atturēja nojauta par tā cilvēka jūtu nepastāvību, kurš viņu aicināja sev līdzi. Un viņa nealojās. Nāgels atteicās cīnīties ar dzīvi, tātad arī par dzīvību.

Aina, kas tēlo Nāgela pēdējās stundas, kad viņa apziņā murgi jaucas ar īstenību, pagātne ar tagadni, pārņemdama visu Nāgela būtību, pēc sava kolorīta ļoti līdzīga Svidrigailova pašnāvības ainai Dostojevska romānā «Noziegums un sods», kuru Hamsuns bija izlasījis neilgi pirms tam, kad sāka strādāt pie «Mistērijām». Nāgela — cilvēka, kas zaudējis pamatu zem kājām — bojā eja ir neizbēgama.

«Mistērijas» pierādīja, ka Hamsuns, saskardamies ar pārejas laikmeta sarežģītajiem konfliktiem, apstājas to priekšā kā pret lielu mīklu. Viņš ir atteicies no daudzām pārejošām buržuāziskās sabiedrības vērtībām, jaunas viņam vēl jāmeklē.

Drīz pēc tam uzrakstītie divi pamfleti — kritiskie romāni «Redaktors Linge» (1892) un «Jaunie asni» (1893), kuriem patlaban ir tīri literatūrvēsturiska nozīme, apliecina, ka Hamsuns sācis šīs vērtības noskaidrot.

«Redaktorā Lingē» viņš satīriski un ļaunvēlīgi attēlojis neprincipiālu avīžnieku, kas sevi iedomājas par tautas garīgu vadoni. Romānā skaidri izpaužas Hamsuna buržuāziskā liberālisma un tā mīkstčaulīgās pērkamības nicinājums un tikpat skaidri parādās viņa tautiskās un nacionālās jūtas; Hamsuns nešaubīgi uzstājas par Norvēģijas pilnīgu neatkarību un pieprasa atcelt ar bruņotu varu 1814. gadā uzspiesto apvienību ar Zviedriju, kuru likvidēja tikai 1905. gadā.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka starp Eiropas radikālo kustību vadoņiem Hamsuns blakus Gambetas vārdam min Aleksandru Uļjanovu. Šis fakts liecina, ka Hamsuns vērīgi sekojis sava laika politiskajai dzīvei un tai laikā, kad mākslā uzplauka un valdīja estētisms, nav ieslēdzies ziloņkaula tornī. «Redaktorā Lingē» Hamsuns pabeidz vēstījumu par Dagniju Kjelanu, kas apprecējusi flotes virsnieku un kļuvusi sabiedrības dāma. Taču atmiņas par pazudušo Nāgelu joprojām traucē viņas dvēseles mieru.

Romāns «Jaunie asni» ir asa mākslinieku bohēmas un, tverot plašāk, mākslinieciskās inteliģences kritika, tās vides kritika, no kuras nācis Nāgels.

Rakstnieks ironizēja par šās vides lielajiem un mazajiem dieviņiem, par vienas stundas ģēnijiem, kurus nomoka skaudība citam pret citu. Viņš izsmēja bohēmas parazītiskumu, tās amorālismu, spriedumu lēto radikālismu. Zināmas cerības Hamsuns lika uz tirgoņu kārtu, saskatīdams tajā norvēģu darījumu dzīves sākumu, un iekļāva romānā diezgan salkanus labdarīgu komersantu tēlus. Taču šīs cerības bija pārejoša rakstura. Dziļas simpātijas Hamsunā izraisīja zemkopības tradīciju aizstāvis un saglabātājs — lauku skolotājs Koldevins, kas neuzticējās pilsētas civilizācijai, un, kad viņa mīļoto skolnieci pazudināja bohēma, viņš pārliecinājās, ka šīs aizdomas ir dibinātas. Šajā romānā Hamsuna lauku dzīves noskaņas tikai iezīmējas, bet vēlāk tām ir svarīga loma viņa daiļradē.

Tendencioza publicistika, visai tāla atklātai mākslinieciskai tendencei, un sabiezināta psiholoģija ir Hamsuna deviņdesmito gadu darbu galvenās iezīmes. Ja cilvēku jūtu un kaislību cīņa raksturīga romānu «Pāns» (1894) un «Viktorija» (1898) tēliem, tad dramatiskajā triloģijā — «Pie valstības vārtiem» (1895), «Dzīves rotaļa» (1896) un «Norieta blāzma» (1898), kura klaji pauž Hamsuna neuzticību buržuāziskajam progresam, galvenā ir sociālā problēma.

Gleznainas poēzijas apdvestajā romānā «Pāns» Hamsuns cilvēku vispirms tēlo kā neatņemamu dabas daļu. Leitnants Glāns, dzīvodams mežā kopā ar savu medību suni Ezopu, kuru viņš upurē mīlestībai pret Edvardu, īstu brīvību, pilnīgu laimi izjūt tikai tur — pilnīgā vientulībā, vienatnē ar nedziestošo ziemeļu vasaras dienu, ieklausoties rāmajā dabas elpā, esības mūžīgajā plūsmā. Civilizētā pasaulē viņš jūtas netīkami un neveikli. Viņa skatiens, ass kā zvēram, pārāk skaidri redz cilvēku domu un rīcību tukšumu, to cilvēku, kuri vada savu ikdienišķo dzīvi viņam līdzās zvejnieku ciematiņā.