Knuts Hamsuns: Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

«Bads» daudzējādā ziņā ir autobiogrāfisks darbs, kas nedaudz atsedz tos drūmos, briesmīgos gadus, kad Hamsuns savās jaunības dienās cieta badu Kristiānijā.

Cilvēku saltā vienaldzība un cietsirdība, ar ko Hamsuns saskārās tajā laikā, visā pilnībā attēlotas romānā. Viņa varonis, ciezdams bada smagās, fiziskās mokas, kas aprakstītas ārkārtīgi spilgti, saskaras ar apkārtējās vides pilnīgu nevērību. Tikai kaut kur dzīves padibenēs, nožēlojamās, netīrās «istabās iebraucējiem», starp pagrimušiem, cīņā dēļ maizes kumosa notrulušiem cilvēkiem, kas attēloti visai tuvu Dostojevska Pēterburgas «ūķu» iemītniekiem, Hamsuna varonis rod kaut ko līdzīgu līdzjūtībai vai vismaz sava stāvokļa izpratni. Sabiedrība negrib neko zināt par saviem izstumtajiem, par tiem, kas pamesti dzīves ceļmalā, jo ikviens šajā sabiedrībā aizņemts pats ar sevi, savām domām un darbiem. Ar to arī aprobežojas romāna sociālais kriticisms.

Tomēr, ja Dostojevska reālisms pārsniedz attēloto personu iekšējo konfliktu robežas un tādējādi atklāj arī visas pasaules disharmoniju, tad Hamsuna reālisms pēc tāda mērķa nemaz netiecas. Viņa romāna varonis pat dzīves briesmīgākajos mirkļos, drebēdams niknumā un zaimodams dievu, pieņem pasauli tādu, kāda tā ir, un savu likteni uztver kā atsevišķu individuālu gadījumu, neizdarīdams no dzīves ačgārnībām nekādus tālākus secinājumus. Viņš neapdraud izveidojušos un pastāvošo pasaules kārtību. Vēl vairāk, viņš visādi pūlas no apkārtējiem slēpt savu nožēlojamo stāvokli. Viņš ir sevī noslēgta monāde, kas pastāv daudzu tādu pašu noslēgtu monāžu vidū. Cilvēka vientulības motīvs citu, līdzīgu cilvēku vidū ieviesies Hamsuna romānā saskaņā ar viņa pasaules uztveri, ar pieredzi, kas gūta dzīves vērojumos. Šis divdesmitā gadsimta literatūrai raksturīgais motīvs ieved Hamsuna darbus problēmu lokā un vēl ilgi saglabājas viņa daiļradē.

Cilvēka noslēgtība individualitātes čaulā padara gandrīz neiespējamas savstarpējas attiecības. Šo Hamsunam tik svarīgo domu, kas atspoguļo jaunu, agrāk nepazītu vilcienu cilvēku savstarpējo attieksmju izvērsumā, apliecina romāna varoņa dramatiskā tikšanās epizode ar nepazīstamu sievieti, ko viņš nosauc par Ilajali — bezjēdzīgā, taču skanīgā vārdā, kurā, pēc viņa domām, ietverts šās jaunās sievietes valdzinājums un noslēpumainība. Pat mīlestības kaisle nespēj uzvarēt šo divu cilvēku nošķirtību un pavērt sirds dziļākās jūtas, kas ir viņu būtības kodols. Šis motīvs top par vienu no galvenajiem motīviem Hamsuna darbos, un tā parādīšanās romānā

«Bads» pierādīja, ka šis darbs atklāj un ietver sevī noskaņas un problēmas, kas kļūs iezīmīgas visai divdesmitā gadsimta literatūrai. Ne tikai tādi mākslinieciski paņēmieni kā psiholoģisma padziļināšana un izsmalcināšana, vērīgāka cilvēku mainīgās un svārstīgās psihes kā patstāvīga fenomena aplūkošana, bet arī varoņa iekšējie monologi, viņa satrauktā un impulsīvā pašatzīšanās liecina par «apziņas plūsmas» ieviešanu vēstītājprozā kā līdzekli cilvēka dvēseles vēl sīkāk detalizētai atklāsmei.

«Bads» Hamsunam sagādāja slavu, un pēc šā romāna iznākšanas viņš kļuva par profesionālu rakstnieku. Viņa talants nobrieda, kļuva smalkāks. 1892. gadā iznākušās «Mistērijas» liecināja par viņa daiļrades jaunu posmu.

«Mistēriju» mākslinieciskā kompozīcija, situāciju atveidošanas princips, uz kura balstās stāstījums, tolaik bija kaut kas jauns un oriģināls. Visa romāna poēzija un varoņu attieksmes dibinās uz līdz galam neizteikto, noklusēto. Bjernsons un Ibsens savos reālistiskajos darbos centās iespējami skaidrāk un vispusīgāk atklāt cilvēku raksturus un savstarpējās attiecības, turpretī Hamsuns visiem sava romāna notikumiem pārklāj noslēpumainības plīvuru. Romāna darbība ir dramatiska, saspringta, sastāv no asiem psiholoģiskiem konfliktiem un sadursmēm, taču klāta ar mīklainības un noslēpumainības plīvuru. Varoņu rīcības pirmcēloņi, it sevišķi Juhana Nilsena Nāgela jeb Simonsena darbība, slēpti zem notikumu virspuses. Hamsuns savu vēstījumu balstījis uz zemteksta — paņēmiens, kas ir plaši izplatīts mūsu gadsimta literatūrā.

Taču Hamsuna zemtekstam ir cits nolūks nekā, teiksim, «zudušās paaudzes» rakstnieku, it īpaši Hemingveja, darbos, kur zemteksts pauda šo autoru stoisko attieksmi pret dzīvi, nevēlēšanos atklāt savas jūtas, lai neliktos sentimentāli vai pārāk vaļsirdīgi, jo pasaule, kurā darbojas viņu varoņi, ir salta, nežēlīga un vienaldzīga pret cilvēku jūtām.

Hamsunam zemteksts radās, apzinoties pašas dzīves noslēpumainību, tā visuma noslēpuma neaptveramību, kāda ir cilvēka personība. Hamsuns izjuta pārmaiņas, kas notika esamībā, jaunos procesus, kādi tajā parādījās, norobežotību, vēsturiskās pārvērtības laikmetā, kādā viņš dzīvoja, jaunu, neskaidru, vēl nenoteiktu spēku rūgšanu dzīves dzīlēs, un šās nojausmas plūsmoja viņa romānā, ieraudamas savā straumē visus tā varoņus — tiešus vai netiešus dalībniekus drāmā, kas norisa nelielā piejūras pilsētiņā.

Lai gan romāna darbība risinās vietās, kas liekas tālu no tiem civilizācijas centriem, kur notiek galvenie dzīves cīniņi, tās ietvars tomēr ir visai plašs. Hamsuns, atspēkodams pārmetumus, ka materiālus saviem daiļdarbiem gūst vienīgi Norvēģijas provinces sadzīvē, romānā «Sievietes pie akas» (1920) raksta: «Lielajās pilsētās pastāv uzskats, it kā mazpilsētu iedzīvotājiem nebūtu gandrīz nekādu ievērojamu notikumu; tas ir melīgs un aizskarošs uzskats, jo mazpilsētās tāpat notiek bankroti, blēdības, slepkavības un tieši tādi paši skandāli kā lielpilsētās.» Šī sarkastiskā replika apstiprina, ka Hamsuns savos darbos pēta un attēlo nevis vietējas, bet vispārējas dzīves norises. Tas attiecas arī uz «Mistērijām», it īpaši uz romāna varoni Nāgelu, ko plosa iekšējas pretrunas pārejas posmā uz jaunu laikmeta periodu. Nāgels ar savu negaidīto parādīšanos piejūras pilsētiņā un dīvaino uzvedību pārtrauc šās pilsētiņas vienmuļo dzīvi, un daudz kas, ko slēpa ikdienība, iznirst uz āru. Par fermentu, kas sagrauj parastības stabilitāti, kļūst Nāgels — mākslinieks, klaidonis, cilvēks, kurš neiekļaujas vietējā dzīves veidā, it kā sekls un vulgārs cilvēks.

Romānā cilvēku dzīve it kā dubultojas, sadalīdamās redzamajā slānī — neīstā un virspusējā un slēptajā — mīklainajā, taču patiesā. Ikdienā pilsētiņas iedzīvotāji saskaras cits ar citu: visi paraduši ņirgāties par gaudeno Minūti, kas, liekas, varētu modināt tikai līdzjūtību; neviens neinteresējas par klusās, sirmās sievietes Martas Gudes dzīvi; risinās parasti notikumi, piemēram, Dagnijas Kjelanas saderināšanās ar flotes virsnieku, kuram ir glīta āriene un parasta seja. Vietējie ierēdņi un inteliģenti — tā saucamā sabiedrība — par varēm cenšas vērst savu dzīvi daudzkrāsaināku, sarīkodami izbraucienus, saviesīgus vakarus, vecpuišu dzīres un labdarības bazārus.

Taču arī šajā mietpilsoniskajā allažībā ielaužas patiesā dzīve — notiek strīdi par sociālismu, mākslu, diženiem rakstniekiem, par visu, kas tolaik satrauca cilvēku prātus. Sociālisms negūst piekritējus starp pilsētas domātājiem — tas viņiem šķiet tīri teorētiska mācība, bez jebkādas praktiskas jēgas — zemāko šķiru protests pret valdošajām aprindām, un šajā ziņā viņi nemaldās. Šajos strīdos atklājas Nāgela paradoksālie uzskati, kas pauž dīvainu individuālisma sajaukumu ar cilvēku mīlestību, anarhistisku Tolstoja un Ibsena morālo principu kritiku, apgarotās mākslas spēka dievināšanu. Vairāk vai mazāk neatzinīgi Nāgels izturas pret buržuāzisko liberālismu, buržuāzijas veselo saprātu, par kura iemiesotāju uzskata lordu Gledstenu, tikpat noraidoši viņš izturas pret pašmāju norvēģu politiķu pašapmierināto aprobežotību; šiem politikāņiem, pēc Nāgela domām, nebūtu par ļaunu atbrīvoties no apsūnojušiem priekšstatiem un plašāku skatienu raudzīties uz pasauli. Viņš pats, viņa personība, impulsīvā rīcība, viņa fantāzijas rotaļa ir tiešā pretstatā sasmakušai provinces esībai. Nāgela svārstīgajos un pretrunīgajos uzskatos izpaužas autora uzskatu iekšējās pretrunas, kaut arī tās nav identiskas.