Knuts Hamsuns: Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Tāpēc viņa varoņu raksturi ir plaši, varoņi vispārināti, dažkārt pat pārvērsti par sava veida sabiedrisko spēku personifikāciju, kas tomēr nemazina viņu realitāti.

Šāda veida tēlu vispārinājums raksturīgs ne tikai Hamsunam — tā ir divdesmitā gadsimta reālisma īpatnība. Līdzīgs tipizācijas princips, kas paver plašumu, lai varētu vispārināt ikdienišķas parādības un varoņu raksturus, sastopams arī Gorkija, Tomasa Manna, Folknera, vēlākos Hemingveja un citu izcilu mūsu gadsimta reālistu darbos.

Tikpat noraidoši kā pret naturālistisko tēlojuma veidu Hamsuns izturējās arī pret deviņpadsmitā gadsimta reālisma epigoņiem, kuri savus darbus tiecās pārvērst it kā daļēji mākslinieciskos, daļēji zinātniskos traktātos, kas tiem noderēja par moderno socioloģisko koncepciju vai bioloģisko teoriju ilustrāciju vai izklāstu. Viņš uzskatīja par labāku runāšanu un runāja caur saviem tēliem. Viņa sacerējumos reti parādās klaja publicistika. Publicistika, tieša politisku uzskatu un pozīciju izpaušana ir cits slānis Hamsuna literārajā mantojumā, kas nesaskan ar viņa daiļdarbu garīgo struktūru; savos daiļdarbos Hamsuns, sekodams sadzīves vai psiholoģisko norišu loģiskai attīstībai, kas bija viņa izpētes un tēlošanas objekts, nekad neaizstāja šās attīstības paškustību ar ērto vai izdevīgo publicistisko shēmu.

Hamsuns ir viens no tiem mūsdienās bieži sastopamajiem vārda māksliniekiem, kurus tirda nesamierināmas sociālas un psiholoģiskas pretrunas un kuru politiskie uzskati bieži vien nesaskan ar sacerējumu mākslinieciskām īpatnībām un iekšējo saturu. Tas nebūt nenozīmē, ka Hamsuna romānos nav filozofisma un moralizēšanas, tāpat arī noslieces vispārināt tās dzīves parādības, kuras Hamsuns uzlūkoja par vissvarīgākajām. Viņam raksturīgā dzīves izjūta pamazām izvērtās savdabīgā vitālismā, ko Hamsuns neatlaidīgi pretstatīja intelektuālismam un civilizācijai.

Ļoti agri Hamsuns sāka strīdu ar kapitālistisko progresu, kas bija pārņēmis viņa dzimto Norvēģiju, un šo strīdu turpināja līdz pat sava garā mūža galam.

Antikapitālistiski motīvi un nepatika pret buržuāzisko demokrātiju ļoti spilgti manāmi viņa daiļradē. Tomēr savos darbos Hamsuns ir konservatīvs kapitālisma kritiķis, kas vadās no vietējiem apstākļiem atbilstošas prāta ievirzes. Meklēdams atbildi uz jautājumu, kas īsti ir sabiedriskā progresa būtība, Hamsuns, palikdams nacionālos ietvaros, kapitālisma attīstībai Norvēģijā un arī citās valstīs pretstata pagājības ideālu — brīvā Norvēģijas zemnieka patriarhālo dzīves veidu.

Ar romānu «Loks noslēdzies», kas iznāca 1936. gadā, patiesībā noslēdzās arī Hamsuna mākslinieciskā darbība, kas ilga vairāk nekā septiņdesmit gadus. Taču faktiski viņa pēdējā grāmata ir 1949. gadā iznākušais krājums «Aizaugušās takas», it kā dienasgrāmatas veida piezīmju un atmiņu kopojums. Tad Hamsunam jau bija apritējis deviņdesmitais gads. Atstarpe starp šīm abām grāmatām ir Hamsuna visskumjākais un grūtākais mūža posms.

Ilūzijas, kurām augsni deva ierobežotā vide, arvien pieaugdamas, Hamsunu pamazām virzīja uz tiešās politiskās reakcijas pusi. Arī lielā vecuma dēļ Hamsuns vairs nespēja uztvert progresīvo sabiedrisko spēku prasības nedz dzimtajā zemē, nedz citur, nedz arī izprast Vācijas notikumu raksturu, būtību, nedz saskatīt politiskās reakcijas īsto seju. Šī reakcija sevi iztēloja par nacionālo tradīciju atbalstītāju un nolīdzināja ceļu totālajam režīmam, slēpdamās aiz demagoģiskās kapitālistiskās plutokrātijas kritikas, liberālisma un buržuāziskā parlamentārisma, kurus Hamsuns ienīda.

Senais naids pret Angliju un Ameriku, kuras Hamsuna acīs bija kapitālistiskā progresa negatīvo īpašību iemiesotājas, un tikpat senas simpātijas pret Vāciju — Anglijas un Amerikas pretinieci otrajā pasaules karā, valsti, kura viņam šķita kārtības un disciplīnas glābēja un kura nostājās pretī sabrukumam, ko radījusi buržuāziskā demokrātija, — negatīvi ietekmēja rakstnieka politisko uzskatu evolūciju.

Fašistiskās okupācijas gados sirmais rakstnieks sevi aptraipīja, sadarbodamies ar okupantiem un tādējādi nododams savu dzimteni.

Pēc Norvēģijas atbrīvošanas Hamsunu apcietināja un ilgi izmeklēja psihiatriskā klīnikā, kur konstatēja tikai nelielu garīgo spēju samazināšanos sakarā ar daudziem insultiem. Pēc tiesas, kas galvenokārt bija morāla rakstura akcija, Norvēģijas varas orgāni vairs neizsekoja Hamsunu un viņš atgriezās pie savas agrākās nodarbības.

«Mans tēvs, kā izrādījās, bija atsvešinājies no savas tautas dzīves ritma un tāpēc nokļuva zem riteņiem,» rakstīja viņa dēls Ture.

Novēršanās no vēsturiskās patiesības, nevēlēšanās vai nespēja saskatīt vēstures īstos virzītājus spēkus nenovēršami noved mākslinieku pie sakāves. To apstiprina arī Knuta Hamsuna — izcila rakstnieka, bet reakcionāra politiķa liktenis.

Knuts Pedersens dzimis lauku drēbnieka ģimenē Norvēģijas galējos ziemeļos.

Lauku mājas netālu no Hamareijas ciematiņa, kur dzīvoja rakstnieka ģimene, sauca par Hamsuni, un šo māju nosaukumu viņš pieņēma par savu literāta vārdu un tā parakstīja savus pirmos darbus. Publicējot vienu no viņa avīžu rakstiem, no paraksta nejauši bija izkritis pēdējais burts. «Hamsuns» jaunajam rakstniekam iepatikās, un ar šo pseidonīmu Knuts Pedersens iegāja pasaules literatūrā.

Hamsuna bērnība bija trūcīga un smaga. Ģimene nespēja uzturēt visus bērnus un Knutu atdeva audzināt tēvocim, ļoti cietsirdīga un drūma rakstura cilvēkam. Knutam sākās sūras dienas. Tikai tēvoča smagās slimības dēļ pusaugu zēns tika vaļā no badošanās, pārmetumiem un sitieniem un devās pasaulē meklēt maizes kumosu un laimi. Viņš strādāja visdažādākās profesijās — bija gan pārdevēja palīgs, gan tirgonis klejotājs, gan lēnsmaņa palīgs un ceļu būves rēķinvedis. Knuts bija nopietns, apdāvināts jauneklis, pētīgi vēroja dzīvi un cilvēkus, kurus satika savos klejojumu gados pa dzimto zemi. Viņš kvēli alka pēc zinībām. Viņš bija gājis tikai ciemata skolā, kur iemācījies lasīt un rakstīt, visas citas zināšanas Hamsuns guva no grāmatām, lasīdams visu, kas gadījās pa rokai. Būtībā viņš bija un palika autodidakts. Ar to arī daļēji izskaidrojama viņa nepatika pret dažāda veida filozofisko teoretizēšanu. Kā daudzi autodidakti, viņš par vislabāko skolu uzskatīja pašu dzīvi.

Rakstnieka talants Hamsunam izpaudās agri. Jau 1877. gadā viņš publicēja nelielus sacerējumus — «Noslēpumainais cilvēks» un «Nurlandes mīlestības stāsts», šie darbi bija rakstīti lētas literatūras un tā laika populāro grāmatu garā, bet pēc gada publicēja lielu balādi «Satikšanās», kurā attēloja spēcīgas, liktenīgas kaislības.

Šie darbi guva panākumus, un Hamsuns nolēma pilnīgi nodoties daiļradei. Saņēmis diezgan prāvu materiālu pabalstu no kāda tirgoņa, ko bija ieinteresējis apdāvinātais jauneklis, Hamsuns, iebāzis kabatā mīlestības stāstu no lauku dzīves — «Frīda», gaišu nākotnes cerību pārpilns, devās uz Kopenhāgenu — toreizējo Skandināvijas garīgās dzīves centru. Taču «Frīdu» noraidīja visi izdevēji, kam viņš stāstu piedāvāja. Nauda izsīka. Ar lielām grūtībām Hamsuns atgriezās atpakaļ Norvēģijā un apmetās Kristiānijā, tagadējā Oslo. Tur viņš nolēma griezties pie Bjernsona.