Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

To dienu es īpaši atceros. No tās dienas, manuprāt, sākās vasara. Saule jau spīdēja kopš nakts un līdz rītam bija nosausējusi slapjo zemi, gaiss bija dzidrs un liegs pēc pēdējā lietus.

Pēcpusdienā es atnācu pie piestātnes tilta. Ūdens bija gluds kā spogulis, mēs saklausījām smieklus un čaloņu no salas, kur vīrieši un sievietes žāvēja zivis. Jā, diena tiešām bija līksma.

Mums līdzi bija grozi ar ēdieniem un vīnu, visa kompānija sasēdāmies divās laivās; sievietes bija gaišās drēbēs. Jutos priecīgs un dungoju.

Laivā es sāku domāt, no kurienes ieradušies tik daudz cilvēku. Tur bija apriņķa tiesneša un draudzes ārsta meitas, pāris mājskolotāju, arī dāmas no mācītāja mājas; es viņas agrāk nebiju saticis, viņas man bija svešas, tomēr izturējās tik vienkārši, it kā mēs būtu seni paziņas. Es izdarīju daudz kļūdu, biju atradis no sabiedrības, bieži jaunās dāmas uzrunāju ar «tu», bet viņas neļaunojas. Reiz es pat pateicu «mīļā» vai «mana mīļā», bet arī to man neņēma ļaunā un izlikās, it kā es neko nepiedienīgu nebūtu teicis.

Maka kungam kā vienmēr bija mugurā nestīvinātais krekls ar briljanta spraudi pie krūtīm. Viņš acīmredzot bija lieliskā omā un uzsauca otrai laivai:

— Pieskatiet grozus ar pudelēm, trakuļi! Dakter, jūs man atbildēsiet par pudelēm!

— Jā, jā! — ārsts atsaucās.

Kādu līksmi un svētku noskaņu manī viesa šie divi izsaucieni!

Edvardai bija mugurā tā pati vakarējā kleita, it kā viņai nebūtu citas vai arī negribētos pārģērbties. Arī kurpes bija tās pašas. Man pat šķita, ka viņa nav nomazgājusi rokas, toties galvā viņai bija gluži jauna cepure ar spalvu. Savu pārkrāsoto jaku viņa bija uzklājusi uz sēdekļa.

Pēc Maka kunga lūguma es izšāvu un, kad izkāpām malā, izšāvu vēl divas reizes; atskanēja urā saucieni. Mēs klaiņojām pa salu. Zivju žāvētāji mūs sveicināja, un Maka kungs aprunājās ar saviem strādniekiem. Mēs plūcām purenes un gundegas, bāzām tās pogcaurumos; daži atrada arī zilos pulkstenīšus.

Un neskaitāmi jūras putni gāgināja un klaigāja gaisā un krastmalā.

Mēs apmetāmies mauriņā, kur auga daži nīkulīgi, balti bērzi, izkravājām grozus, un Maka kungs attaisīja pudeles. Gaišas kleitas, zilas acis, glāžu šķindoņa, jūra, baltas buras. Mēs nodziedājām dažas dziesmas.

Un sejas piesārta.

Drīz jutos prieka pārpilns, mani ietekmēja pat visādi sīkumi: plīvurs plīvoja pie cepures, atrisa matu cirta, acu pāris samiedzās smieklos — tas viss mani saviļņoja.

Ak, šī diena, šī diena!

— Esmu dzirdējusi, ka jums esot maza, jauka būdiņa, leitnanta kungs?

— Jā, mana meža ligzda, cik tā manai sirdij mīļa! Apciemojiet mani kādreiz, jaunkundzi Tā tik ir būdiņa! Un aiz tās biezum biezs mežs.

Kāda cita pienāk man klāt un laipni saka:

— Vai jūs te pie mums, ziemeļos, agrāk esat bijis?

— Nē, — es atbildu. — Tomēr es jau visu te pazīstu, manas dāmas. Gan kalnus, gan zemi, gan sauli. Starp citu, negribu runāt pārāk augstā stilā. Bet kāda pie jums te ir vasara! Piezogas naktī, kad visi guļ, un no rīta jau ir plaukumā. Raudzījos pa logu un to redzēju. Manai būdai ir divi mazi lodziņi.

Pienāk trešā, viņai ir mazas rokas un valdzinoša balss. Cik viņas visas ir pievilcīgas! Trešā saka:

— Vai mīsimies ar puķēm? Tas atnesot laimi.

— Jā, — es piekrītu un pastiepju roku. — Mīsimies ar puķēm, es jums par tām pateicos. Cik jūs esat skaista, jūsu balss ir burvīga, es tajā klausos visu laiku.

Bet viņa piekļauj pie krūtīm pulkstenīšus un asi atbild:

— Kas jums nāk prātā? Ne jau jūs es uzrunāju. Viņa nav uzrunājusi mani! Mani sāpina tas, ka esmu alojies, vēlos būt mājās, tālu no šejienes, pie savas būdas, kur mani uzrunā tikai vējš.

— Atvainojiet, — es saku — un piedodiet man! Pārējās dāmas saskatās un attālinās, lai neredzētu manu pazemojumu.

Tajā brīdī pie mums kāds piesteidzas — tā ir Edvarda, visi to redz. Viņa pienāk man tuvu klāt, kaut ko saka, metas man ap kaklu, apskauj mani un vairākas reizes noskūpsta uz lūpām. Katrreiz viņa kaut ko saka, bet es nesadzirdu, ko. Es it neko nesaprotu, mana sirds it kā apstājusies, es tikai redzu Edvardas kvēlo skatienu. Kad viņa mani palaiž vaļā, viņas mazās krūtis strauji cilājas. Viņa joprojām paliek stāvam — melnīgsnēju seju un kaklu, gara un tieviņa, mirdzošām acīm; viņa neko neredz, bet visi raugās uz viņu. Atkal mani pārsteidz viņas melnie, izliektie uzacu loki.

Ak žēlīgais dievs, viņa mani noskūpstīja visu acu priekšā!

— Kas jums notika, Edvardas jaunkundz? — es vaicāju un dzirdu, kā brāzmo manas asinis; tās pulsē tieši kaklā, tāpēc nespēju runāt skaidri.

— Nekas, — viņa atbild. — Tāpat iegribējās. Tas nav itin nekas.

Es noņemu cepuri un mehāniski atglaužu matus, stāvu un lūkojos uz viņu. «Tas nav itin nekas?» es domāju.

Tad no salas otras malas atskan Maka kunga balss, viņš kaut ko saka, bet mēs nesaprotam viņa vārdus. Es nopriecājos, ka Maka kungs neko nav redzējis, neko nav uzzinājis. Cik labi, ka viņš tieši tagad atrodas salas tālākā galā! Man kļūst viegli ap sirdi, es pieeju pie pārējiem un smaidīdams, izlikdamies vienaldzīgs, saku:

— Izlūdzos piedošanu par savu nepieklājīgo uzvedību; jūtos galīgi izmisis. Es izmantoju to brīdi, kad Edvardas jaunkundze gribēja mīt ar mani puķes, un viņu aizskāru. Lūdzu viņu un jūs man piedot! Iedomājieties sevi manā vietā: es dzīvoju viens pats, neesmu radis apieties ar dāmām, turklāt šodien esmu dzēris vīnu, ko arī neesmu radis darīt. Esiet pret mani saudzīgi!

Es smējos un izlikos bezrūpīgs, it kā tas būtu sīkums, kas drīzāk jāaizmirst, taču patiesībā man joki nemaz nebija prātā. Turpretī Edvardu mani vārdi nemaz neietekmēja, viņa neko nemēģināja slēpt, izlīdzināt savu pārsteidzību, gluži pretēji — viņa apsēdās man blakām un visu laiku nenolaida no manis ne acu. Brīžiem viņa man kaut ko pateica. Kad mēs vēlāk skrējām «Pēdējo pāri», viņa, visiem dzirdot, sacīja:

— Es vēlos leitnantu Glānu. Es negribu ķert nevienu citu.

— Velns ar ārā, cietiet jel klusu! — es čukstēju un piecirtu kāju.

Viņas sejā atspoguļojās pārsteigums, viņa saviebās it kā aiz sāpēm un mulsi pasmaidīja. Atkal viņa man likās tik neaizsargāta, tādu bezpalīdzību pauda viņas skatiens, viss viņas kalsnais augums, ka es nespēju to izturēt. Man uzvilnīja maigums, es satvēru viņas garo, tievo roku.

— Vēlāk, — es sacīju. — Tagad ne. Mēs taču varam satikties rīt.

Naktī dzirdēju, ka Ezops pieceļas savā kaktā un ņurd, es to dzirdēju pa miegam.

Es gulēju un sapņoju par medībām, tāpēc ņurdoņa saplūda kopā ar manu sapni un es nepamodos. Kad ap diviem izgāju ārā, zālē bija redzamas cilvēka pēdas. Kāds te bijis, vispirms piegājis pie viena loga, tad pie otra. Pēdas izzuda uz ceļa.

Viņa nāca man pretim piesarkušiem vaigiem, līksmē starojošu seju.

— Vai jūs gaidījāt? — viņa vaicāja. — Es baidījos, ka jums būs jāgaida.

Man nebija jāgaida, viņa bija atnākusi pirmā.

— Vai jūs labi gulējāt? — es jautāju. Gandrīz nezināju, ko ar viņu runāt.

— Nē, es negulēju, paliku nomodā, — viņa atbildēja. Un stāstīja, ka šonakt nav gulējusi, bet aizvērtām acīm sēdējusi krēslā. Kādu laiciņu viņa pat izgājusi ārā no mājas.

— Kāds šonakt bijis pie manas būdas, — es teicu. — No rīta zālē redzēju pēdas.