Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

«Es gribētu tev kaut ko jautāt, ja tu varētu apsēsties un mani uzklausīt.»

«Kaut ko jautāt!» viņa ņirgājās. «Man gar tevi nav nekādas daļas! Laikam atkal kaut ko par Hannu. No šīm stulbajam runām par Hannu man kļūst nelabi! No tām es nevaru dzīvot.»

«Bet vai tu negribētu pamest šādu dzīvi?» es jautāju.

Viņa izlikās nedzirdam, rosījās pa istabu, šo to kārtodama, un, lai sevi uzmundrinātu, svilpoja.

«Pamest šādu dzīvi?» viņa pēkšņi ievaicājās un apstājās manā priekšā. «Uz kurieni lai es eju? Kas mani precēs, kā tu domā? Kas gan gribēs šitādu? Bet par kalponi es neiešu.»

«Tu varētu aizbraukt no šejienes un sākt citur jaunu dzīvi.»

«Blēņas! Blēņas! Izbeidz! Vai par sprediķotāju esi kļuvis, vai? Kādēļ lai es braucu projām? Man tepat ir labi. Darbs man nav smags. Paklau, vai neiedzersim vēl vīnu? Bet tikai divatā. Citām vairs nedosim... Gina!» viņa iesaucās, pavērusi durvis.

Viņa pieprasīja, lai māte atnes vēl vīnu, un sāka dzert, viņas seja kļuva aizvien neglītāka. Tagad no viņas vairs nevarēja dabūt nekādu sakarīgu atbildi; par kaut ko domādama, viņa tikai trallināja estrādes dziesmiņas. Tad viņa atkal tukšoja glāzi un sāka pretīgi smieties. Vairākkārt viņa apsēdās man uz ceļiem, izbāza mēles galiņu un ķircinoties teica:

«Paskaties!» Beidzot viņa tieši noprasīja:

«Vai pa nakti paliksi?»

«Nē,» es atbildēju.

«Nu, tad es iešu uz ielas,» viņa sacīja. Stāstītājs apklusa.

— Nu un tālāk? — es vaicāju.

— Ko jūs darītu, ja jums būtu tāda izvēle? Vai paliktu vai ietu projām? Tāds, lūk, ir jautājums. Vai zināt, ko es izvēlējos? — Viņš palūkojas uz mani. — Es paliku, — viņš sacīja.

— Jūs palikāt? — es jautāju un izbrīnā paplētu muti. — Palikāt visu nakti? Pie tās sievietes?

— Esmu zemisks cilvēks, — viņš atbildēja.

— Bet, velna milti, kas jūs pamudināja? Vai bijāt piedzēries?

— Jā, arī piedzēries. Uz beigām. Bet, galvenais, es esmu tikpat pretīgs un nožēlojams kā citi cilvēki. Tā tas ir. Viņa bija sieviete, kuras dzīves stāstu es zināju.

Tas bija aizkustinošs un satricinošs stāsts. Un es izjutu sevišķu baudu par savu neķītrību. Vai jūs to saprotat? Un tā es paliku. Un kādā neķītrības bezdibenī mēs ar viņu iegrimām!

Šis zemiskais ciniķis, pats sevi nosodīdams, šūpoja galvu.

— Bet tagad es atkal iešu pie viņas, — viņš turpināja. — Varbūt viņu vēl var glābt. Jūs laikam domājat, ka neesmu īstais cilvēks? Nu, varbūt es nemaz neesmu tāds nelietis, kā jūs domājat. Jūs domājat — kā es izturējos tonakt? Iegaumējiet: nebūtu palicis es, ierastos kāds cits, un šī maiņa viņai nāktu tikai par ļaunu. Ja viņa varētu izvēlēties pati, ar ko palikt, tad, esmu pārliecināts, viņa izvēlētos mani. Esmu saudzīgs un smalkjūtīgs cilvēks, padodos kārdinājumam tikai pēc ilgas iekšējas cīņas.

Bet dīvainākais, ka tieši šī īpašība viņu visvairāk iekvēlināja. Viņa pati atzinās: «Tu tik burvīgi pretojies!» Ko lai ar šādu sievieti iesāk? Un tad vēl jāatceras, ka vienīgi šo puķu dēļ viņa tāda kļuvusi. Tas bija iesākums. Ja būtu atļauts pievākt ziedus no kapiem, viņa tagad būtu godīga sieviete. Bet mēs viņu noķērām, un es biju šā gadījuma līdzvaininieks, jā, līdzvaininieks!

Viņš atkal pakratīja galvu un iegrima skumjās pārdomās.

Pēkšņi viņš uztrūkās kā no īsa nomiedža.

— Esmu jūs aizturējis! Jūtu, ka arī pats esmu noguris. Cik, lūdzu, ir pulkstenis?

Es taustīju kabatā pēc pulksteņa. Tā nebija. Esmu to droši vien aizmirsis mājās.

— Jā, paldies, patiesībā jau ir vienalga, — viņš noteica un izstaipīja kājas, parāva uz leju bikses un tad piecēlās.

— Redzat, tur nāk tā smalkā kundze, sērošana pabeigta, meitenītei rokās vairs nav ziedu. Rozes un kamēlijas palikušas uz kapa. Pēc četrām dienām tās būs novītušas. Ja kāda meitenīte tās paņemtu, lai nopirktu sev kurpes, manuprāt, tas nebūtu nekāds grēks...

Mans sarunu biedrs brīdi mani nopētīja un tad, pienācis man cieši klāt, sāka klusi smieties.

— Tādus stāstus cilvēkiem vajag stāstīt. Tie vienmēr atrod dzirdīgas ausis. Tūkstoškārt pateicos, godājamais klausītāj!

Viņš pacēla cepuri, paklanījās un aizgāja.

Es paliku sēžot gluži samulsis. Viņš pēkšņi bija ierāvis mani tādā kā virpulī un sajaucis manu veselo saprātu. Lops tāds, viņš pavadījis nakti pie tās sievietes! Vai tiešām? Tas viss taču bija tikai blēņas, viņš mani bija piemuļķojis, aizkustinošais stāsts bija izdomāts no sākuma līdz beigām. Bet kas tad viņš bija — šis vislielākais blēdis? Ja es viņu vēlreiz sastapšu, tad izrēķināšos! Varbūt viņš šo stāstu kaut kur izlasījis un iemācījies no galvas. Stāstītājs viņš nebija slikts, šim puisim ir dāvanas.

Ha-ha-ha! Viņš mani smalki pavazāja aiz deguna!

Lielā apjukumā devos mājās. Tur atcerējos, ka jāsameklē pulkstenis. Uz galda pulksteņa nebija. Es iesitu sev pa pieri: pulkstenis ir nozagts! Protams, šis puisis to bija nozadzis, sēdēdams man blakām uz sola. Ha-ha-ha, tiešām — vislielākais blēdis pasaulē!

Man atlika divas izejas. Es varēju ziņot policijai un pēc pāris dienām saņemt savu pulksteni, kas atrasts kādā lombardā, un, iespējams, pēc divdesmit četrām stundām arī zaglis būs notverts. Bet bija arī otra izeja. Es varēju klusēt...

Un es klusēju.

Pāns

Glāna nāve

Viktorija

Zem rudens zvaigznēm

Ceļinieks klusi koklē

Stāsti

Mīlestības vergi

Saules dēls

Viesizrāde

Vislielākais blēdis