Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Un kur ir sabulis un cauna? — es vaicāju.

— Te! — direktors atbildēja, norādīdams uz abiem vilcēniem.

— Un kur ir hiēna?

Direktors, daudz nedomādams, norādīja uz āpsi.

— Tā ir hiēna.

Es sadusmojos un izsaucos:

— Tā tas neiet! Tā ir blēdīšanās! Man jātic tam, par ko es runāju.

— Nestrīdēsimies par tādiem sīkumiem, — direktors atbildēja. Viņš paņēma no kakta pudeli ar degvīnu un ielēja man glāzīti.

Lai pierādītu, ka nosodu nevis viņu, bet viņa krāpniecisko amatu, es izdzēru glāzīti. Arī viņš pats vienu izmeta.

— Nepazudiniet mani! — viņš izsaucās. — Runa ir tik lieliska. Zvēri arī nav peļami, paraugieties tikai uz šo lielo lāci! Jums tikai jānolasa savs sacerējums, un viss būs labi.

Zālē jau ieradās pirmie skatītāji, direktors ar katru brīdi nervozēja arvien vairāk.

Viņa liktenis bija manās rokās, un taisnīguma labad es nedrīkstēju savu varu izlietot ļaunprātīgi. Turklāt es sapratu, ka vairs nebija iespējams izdarīt manā runā nepieciešamos labojumus. Un vai varēja prasīt, lai ar tādām pašām izjūtām apraksta āpsi, ar kādām attēlota baismīgā hiēna? Izdarot šādus labojumus, mans literārais darbs zaudētu vairāk, nekā es gribētu pieļaut. Tā es arī pateicu direktoram.

Viņš uzreiz mani saprata. Viņš atkal ielēja man glāzīti, un es to izdzēru.

Priekšnesums sākās, zāle bija pārpildīta. Antispiritists taisīja tādus trikus, kādus pats velns neizgudrotu. Viņš izvilka no deguna mutautiņus, zālē sēdošai vecenītei izņēma no kabatas kārti — kreiča kalpu, nepieskāries galdiņam, lika tam slīdēt pa grīdu. Beidzot direktora kungs pārvērtās par parādību un pazuda no skatuves caur kādu lūku grīdā. Publika bija sajūsmināta un kā negudra dauzīja kājas. Bija pienākusi kārta zvēriem. Direktora kungs pats tos izveda citu pēc cita, bet man bija jādod paskaidrojumi.

Es uzreiz sapratu, ka tādus panākumus kā direktors nekad nespēšu gūt. Taču cerēju, ka publikas iejūtīgāko daļu mans priekšnesums ieinteresēs. Un es nebiju vīlies.

Pēc tam kad bija parādīts bruņurupucis, man atlika tikai sauszemes zvēri. Es sāku ar Noasu, kurš savā šķirstā bija uzņēmis pa vienam pārim no katras dzīvas radības, kas nedzīvo ūdenī. Bet zvēru izrādīšana ritēja gausi, publika zaudēja interesi. Sabulis un cauna arī neguva cerētos panākumus, kaut arī es atgādināju, cik daudz šo dārgo dzīvnieku ādiņu bija aplikusi Sabas ķēniņiene, apmeklējot Zālamanu. Taču jutu, ka no šā brīža sāk veikties labāk. Iedvesmojies no bībeles vielas un divām glāzītēm degvīna, es sāku runāt veiklāk un tēlaināk, noliku pie malas uzrakstīto un mēģināju improvizēt, bet, kad biju beidzis, zālē atskanēja «bravo!» saucieni un aplausi.

— Aiz priekškara ir pudele! — direktors pačukstēja.

Es atkāpos un ieraudzīju glāzīti. Blakus stāvēja pudele. Uz brīdi apsēdos krēslā.

Pa to laiku direktors bija izvedis citu zvēru un gaidīja mani. Es ielēju sev glāzīti un atkal apsēdos. Direktoram acīmredzot apnika gaidīt, un viņš sāka kaut ko skaidrot savā briesmīgajā izloksnē. Ar šausmām izdzirdu, ka patlaban viņš rāda hiēnu. Viņš pat pārteicās un nosauca to par āpsi. Mani pārņēma sašutums, es uzskrēju uz skatuves, atstūmu sāņus direktoru un sāku runāt. Hiēna bija visa priekšnesuma nagla, un, lai glābtu stāvokli, man vajadzēja sasniegt daiļrunības kalngalus. No tā brīža, kad iznācu uz skatuves un atbīdīju direktoru, es biju ieguvis publikas simpātijas. Es atspēkoju visu, ko viņš bija stāstījis, paziņodams, ka viņš savu mūžu nav redzējis hiēnu, tāpēc runājis par šā plēsīga zvēra viltību. Degvīns iedarbojās, mana iejūtība pacēlās reibinošos augstumos, es pats dzirdēju, ka runāju arvien dedzīgāk un aizrautīgāk, bet «hiēna» stāvēja pie direktora kunga kājām un pacietīgi mirkšķināja savas šauras actiņas. «Turiet ciešāk!» es uzsaucu direktoram. «Viņa tūlīt metīsies man virsū! Viņa pārkodīs man rīkli! Turiet gatavībā pistoli, viņa var izrauties!»

Direktors laikam arī bija sācis nervozēt, viņš parāva «hiēnu» uz savu pusi — virve pārtrūka, un zvērs ielīda starp viņa kājām. Zālē atskanēja sieviešu un bērnu kliedzieni, puse skatītāju bija pielēkusi kājās. Publikas satraukums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Tad «hiēna pārtipināja pāri skatuvei un iemuka savā būrī. Direktors ar blīkšķi aizcirta būra durtiņas.

Mēs visi atvieglojumā nopūtāmies, ar diviem trim vārdiem es beidzu savu priekšnesumu.

— Šoreiz mēs laimīgi tikām cauri, — es sacīju. — Jau šovakar mēs zvēram dabūsim stipru dzelzs ķēdi. — Tad es palocījos un atstāju skatuvi.

Zālē sākās aplausu vētra, atskanēja saucieni: «Runātāju, runātāju!» Es vēlreiz izgāju uz skatuves un palocījos, es patiesi biju guvis lielus panākumus. Visi skatītāji — no pirmā līdz pēdējam — pavadīja mani ar aplausiem. Tomēr bija arī tādi, kas smējās.

Direktors bija ļoti apmierināts, viņš sirsnīgi pateicās par manu atbalstu. Es biju nodrošinājis viņam pilnu zāli ilgam laikam.

Kad es taisījos doties mājup, pie izejas mani gaidīja kāds cilvēks. Tas bija Parka paviljona biļešu pārdevējs. Viņš bija redzējis priekšnesumu un jutās sajūsmināts.

Skaļā balsī viņš cildināja manas runātāja dāvanas. Man nekādā ziņā nevajagot atcelt lekciju Parka paviljonā, bet no jauna izlikt sludinājumus. Būtu lieliski, ja es, piemēram, atkārtotu runu par hiēnu, it īpaši, ja būtu paņēmis zvēru līdzi.

Bet direktors, šis nekaunīgais cilvēks, liedzās man samaksāt. Ja es rakstiski neapsoloties uzstāties arī nākamajā vakarā, viņš nemaksāšot, lai sūdzot viņu kaut vai tiesā. Ak šis blēdis, šis nelietis! Beidzot vienojāmies, ka viņš man samaksās piecas kronas. Kopā ar tām trim, ko viņš jau man bija iedevis, iznāca astoņas, un biļetei līdz Kristiānijai pietika. Taču manu tekstu viņš gribēja paturēt. Par šo jautājumu mēs ilgi strīdējāmies, jo man nemaz nepatika atdot manu runu izkropļošanai. No otras puses, tā nenoliedzami bija viņa īpašums, jo viņš bija par to samaksājis. Beidzot es piekāpos. Viņš manu sacerējumu ļoti augstu novērtēja.

— Šitādu runu es vēl nekad nebiju dzirdējis, — viņš sacīja. — Vakar tā mani aizkustināja vairāk nekā jebkurš sprediķis.

— Redziet nu! — es atbildēju. — Tā ir literatūras vara pār cilvēku sirdīm un prātu!

Tie bija mani beidzamie vārdi, ko es viņam teicu. Ar pusdienas vilcienu es braucu atpakaļ uz Kristiāniju.

Dārgo lasītāj! Šo cilvēku es sastapu kapsētā. Es nemaz necentos uzsākt ar viņu sarunu, bet viņš no manis neatstājās. Es tikai apsēdos uz sola, uz kura viņš jau sēdēja, un jautāju:

— Vai netraucēju? Ar to viss sākās.

— Jūs mani it nemaz netraucējat, — viņš atbildēja un pavirzījās tālāk. — Es tikai tāpat vien sēžu un skatos uz šo mirušo valstību.

Ar roku viņš norādīja uz kapiem. Tas bija Kristus kapsētā.

Drīz te sākās aizvien lielāka rosība, cits pēc cita saradās mūrnieki un strādnieki, vecais kapu sargs jau sēdēja savā būdā un lasīja avīzes. Šur tur bija redzamas melnās drēbēs tērpušās sievietes, viņas vai nu dēstīja, vai aplaistīja puķes, vai apgrieza izaugušo zāli. Un kastaņu lapotnē vīteroja putni.

Es viņu nekad vēl nebiju redzējis. Tas bija liela auguma plecīgs jauns cilvēks ar bārdas rugājiem, ģērbies nonēsātā uzvalkā. Grumbas pierē, griezīgā balss, paradums runājot viltīgi piemiegt acis vērta viņu, kā mēdz sacīt, «vecu un pieredzējušu».