Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Pie mums gan par to maz interesējas. Pērnvasar te ieradās kāds zviedru students, viņš nolasīja lekciju par mūžīgo mieru, bet pašam vēl vajadzēja piemaksāt.

— Es gribu pastāstīt par jaunāko literatūru, — es sacīju.

— Nu jā, es jūs saprotu, — redaktors atbildēja, — bet brīdinu, ka arī jums būs jāpiemaksā.

Jāpiemaksā! Šis Arentsena kungs nudien bija jocīgs! Varbūt viņš domā, ka esmu atbraucis kādas firmas uzdevumā? Tad es jautāju bez aplinkiem:

— Vai Strādnieku arodbiedrības lielā zāle ir brīva?

— Nē, Strādnieku arodbiedrības zāle rītvakar jau ir izpārdota. Tur rādīs antispiritiskus priekšnesumus. Starp citu, piedalīsies arī pērtiķis un plēsīgi zvēri. No pārējām telpām varu ieteikt tikai Parka paviljonu.

— Jūs man to iesakāt?

— Tās ir lielas un patīkamas telpas. Cik maksā — to gan es nezinu, bet jūs droši vien dabūsiet lētāk. Runājiet ar valdi.

Es nolēmu palikt pie Parka paviljona. Telpas likās piemērotas. Strādnieku arodbiedrības zāles bieži mēdz būt šauras un neērtas.

— Bet kas ir valdes locekļi?

— Advokāts Karlsens, kāds kažokādu izstrādātājs un vēl kāds grāmattirgotājs.

Es devos pie advokāta Karlsena. Viņš dzīvoja ārpilsētā, es gāju un gāju, līdz beidzot nonācu galā. Es izklāstīju savu nodomu un pieprasīju Parka paviljonu. Teicu, ka tas droši vien būs piemērots tādam retam pasākumam kā lekcijai par literatūru.

Advokāts iegrima domās, pēc tam pakratīja galvu.

— Nē? Vai zāle pārāk liela? Bet cik bēdīgi būtu, ja apmeklētājiem vietu trūkuma dēļ vajadzētu iet uz māju!

Advokāts atklāja savas domas. Viņš man tikai varot ieteikt atsacīties no šā nodoma. Šeit par šādiem jautājumiem maz interesējoties, kāds zviedru students te jau gribējis nolasīt lekciju...

— Jā, bet viņš runāja par mūžīgo mieru, — es iebildu, — es turpretī runāšu par literatūru, par daiļliteratūru...

— Turklāt jūs esat atbraucis neizdevīgā laikā, — advokāts neatlaidās. — Tikko izsludināts antispiritisks priekšnesums Strādnieku arodbiedrības telpās, tur rādīšot gan pērtiķi, gan plēsīgus zvērus...

Es smaidot lūkojos uz sarunas biedru. Viņš, liekas, tiešām tā domāja, kā runāja, te bija velti tērēt vārdus.

— Cik jūs prasāt par Parka paviljonu? — es strupi vaicāju.

— Astoņas kronas, — viņš atbildēja. — Starp citu, par paviljona izīrēšanu lemj valde. Galīgo atbildi jūs saņemsiet pēc pāris dienām, bet man šķiet, ka jau tagad varu šīs telpas jums apsolīt.

Es izdarīju zibenīgu aplēsi: pa šīm divām dienām man izies trīs kronas, paviljona īre — astoņas kronas, tātad vienpadsmit kronas. Iznāk, ka divdesmit četri klausītāji, kuri maksās par biļeti puskronu, jau segtu izdevumus, tātad pārējie simt vai divsimt apmeklētāji dotu man skaidru peļņu.

Es situ advokātam saujā. Paviljons bija noīrēts.

Es sameklēju viesnīcu un iegāju iekšā. Istabene vaicāja:

— Vai jūs vēlaties numuru pirmajā vai otrajā stāvā? Es atbildēju mierīgi, bez augstprātības:

— Es vēlos lētu numuru, vislētāko.

Kalpone mani nopētīja. Jokupēteris, vai, kas uzjautrinās, pieprasīdams lētu numuru? Vai tad es neapjautājos izsūtāmajam par vīnu pie pusdienām? Varbūt es izturējos tik pieticīgi, negribēdams apgrūtināt viesnīcas īpašnieku? Istabene attaisīja kādas durvis. Es atsprāgu atpakaļ.

— Šis numurs ir brīvs. Tas domāts jums. Jūsu mantas jau tur noliktas. Laipni lūdzu!

Izejas nebija, es iegāju. Tas bija viesnīcas greznākais salons.

— Kur ir gulta?

— Tur, guļamdīvāns. Gulta te neiederas. Bet dīvānu pa nakti var izvilkt.

Istabene atstāja mani vienu.

Es sapīku. Tur nu stāvēja mana nožēlojamā ceļasoma! Manas kurpes pēc tālā gājiena pa lielceļu bija noputējušas, īsi sakot, es izlamājos.

Tai pašā brīdī istabene pabāza galvu pa durvīm un jautāja:

— Vai jūs ko vēlaties?

Ak tu mūžs, cilvēks te nedrīkst pat atvieglot sirdi ar sulīgu lāstu, tūlīt klāt vesela varza kalpotāju!

— Nē, — es pikti atcirtu. — Atnesiet man divas sviestmaizes!

Istabene cieši skatījās manī.

— Nekā silta nevēlaties?

— Nē.

Pēkšņi viņa saprata. Kuņģis. Pavasara gaiss. Droši vien lēkme.

Atgriezusies ar divām sviestmaizēm, viņa atnesa arī vīna karti. Šis iedīdītais radījums man visu vakaru nedeva miera: vai liksiet sasildīt jūsu gultu, tur ir arīdzan vanna, ja jūs vēlētos...

Tikko sāka svīst gaisma, es nervozi piecēlos un apģērbos. Mani kratīja drebuļi.

Šis sasodītais dīvāns, kā izrādījās, man bija par īsu, un gandrīz nebiju ne acu aizvēris.

Es piespiedu zvana pogu. Neviens nenāca. Laikam vēl bija ļoti agrs, no ielas nedzirdēja nevienu troksni. Mazliet atmiegojies, ievēroju, ka gaisma vēl nemaz nav uzaususi.

Es apskatīju istabu. Greznāku telpu savu mūžu nebiju redzējis. Mani pārņēma drūmas nojausmas, es piezvanīju vēlreiz. Stāvēju līdz potītēm mīkstajā grīdsegā un gaidīju. Tagad man nolaupīs pēdējos šiliņus, varbūt to pat nepietiks. Steigšus saskaitīju, cik naudas man īstenībā ir. Izdzirdis soļus, es pārtraucu skaitīšanu.

Taču neviens nenāca. Man tikai tā izklausījās.

Atsāku skaitīt. Kur palikusi uzmācīgā istabene? Varbūt šī sliņķe vēl guļ, lai gan laukā jau pavisam gaišs?

Beidzot viņa ienāca — lāgā neapģērbusies, ap pleciem apmetusi tikai lakatu.

— Vai jūs zvanījāt?

— Lūdzu, atnesiet manu rēķinu, — es teicu un centos izlikties mierīgs.

— Rēķinu? Tas nav tik vienkārši. Kundze vēl guļ. Pulkstenis tikai trīs. — Istabene izskatījās samulsusi, bet nenolaida no manis acis. Kas tas par ieradumu — tā blenzt uz cilvēku! Kāda viņai daļa, ka tik agri esmu nolēmis atstāt viesnīcu?

— Neko darīt, — es teicu. — Rēķins man vajadzīgs tūlīt.

Istabene aizgāja.

Viņa palika projām veselu mūžību. Manu uztraukumu vēl pavairoja bailes — varbūt par numuru jāmaksā par stundām, un es tagad te stāvu un izšķiežu savu naudu par šo piespiedu gaidīšanu. Man nebija nekādas jēgas par kārtību greznās viesnīcās.

Turklāt pie sienas virs mazgājamā galdiņa karājās aizrādījums — ja viesis nav brīdinājis par aizbraukšanu līdz sešiem vakarā, tad viņam jāmaksā par nākamo diennakti. Tas viss manī modināja izbailes un mulsināja manu daiļrunātāja prātu.

Beidzot kalpotāja pieklauvēja un ienāca iekšā.

Nekad, nekad es neaizmirsīšu, kā liktenis mani toreiz izjokoja. Divas kronas un septiņdesmit ēras — bija viss! Sīkums, dzeramnauda, ko es varētu atstāt istabenei matadatām! Es uzsviedu uz galda trīs kronas un vēl vienu piesviedu klāt. Atlikums paliek jums. Lūdzu, mana mīļā!

Cilvēkam taču jāparāda, ka prot smalko uzvedību! Nemaz jau nerunājot par to, ka šī meiča tiešām bija pelnījusi atzinību. Neparasta meitene, sirdscilvēks, ko liktenis iemetis šai Drammenas viesnīcā iebraucēju patvaļai. Tādas sievietes vairs nedzimst, šī suga ir izmirusi. Cik gādīgi viņa par mani rūpējās, līdzko saprata, ka viņai darīšana ar bagātu cilvēku!

— Jūsu ceļasomu aiznesīs izsūtāmais.

— Nav vajadzīgs! Nav vajadzīgs! — es saucu, lai viņai nesagādātu veltas pūles.

— Tāda ceļasoma ir tikai nieks! Turklāt tik nolietota. Ziniet, tā mani pavadījusi visos manos literārajos braucienos, citu es nevēlos. Tāda ir mana iedoma.

Taču nekādas ierunas nelīdzēja, puisis jau gaidīja pie izejas. Ieraudzījis mani, viņš tūlīt ieurbās ar acīm manā ceļasomā. Tieši neticami, ka cilvēks var tā skatīties uz ceļasomu, degdams nepacietībā dabūt to savās rokās!