Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Viņš ievēro, ka vecais, lielais bērzs pie ieejas durvīm ir tāds kā sagumis, tā stumbrs ir ieplīsis. «Tur vainīgs aukstums!» gleznotājs nodomā un nodrebinās...

Naktī laiks pēkšņi pārmainījās. Piecēlies gultā sēdus, viņš gaidīja siltumu, lai gan zināja, ka ziema vēl atgriezīsies un tik ātri neatkāpsies. Un tomēr viņa sirdī iedzirkstījās cerība.

Aukstums jo dienas jo mazinājās, beidzot no jumtiem pilēja palāses un debesīs it kā šalca milzu viļņi.

Cerība viņa sirdī iedegās arvien vairāk un šalkoņa, kas jautās gaisā, satrauca viņu gluži ka mūzika, — varbūt tiešām pavasaris jau rībina savas zelta bungas!

Pēkšņi kādu nakti sāka sīki grabināt pret rūtīm. Viņš piecēlās un ieklausījās.

Lietus! Viņu pārņēma brīnumains prieks, viņš ātri apģērbās, ieskrēja savā darbnīcā un aizdedzināja visas spuldzes. Viņa ilgas pēc vasaras piepeši pārvērtās spožā iedvesmā, visi spēki, kas viņā snauda, spēji atraisījās, un to pašu nakti viņš sāka aizrautīgi strādāt. Pār viņu brāzās siltzemju vīzijas un skaņas, acu priekšā neparastā, apbrīnojamā skaidrībā iznira ainava — pasakaina ieleja un tās centrā — cilvēks, jauns, skaists dievs, kas tikko parādījies pasaulē un pirmo reizi apskata savu valstību.

Dievs, pasaules valdnieks, tīksminās par dzīves rītausmu. Visapkārt krāšņa daba, palmas un tropu ziedi, liānas lielām, biezām lapām, kas atgādina asiņainus gaļas gabalus un šķiet it kā elpojam, indigo augi, rudzi, kukurūza un vīnogulāji. Ielejā staigā zvēri, cilvēks jūt to klātbūtni un dzird, kā tie ēd. Augšā uz klints apmeties bars milzīgu putnu, to spalvas ir cietas kā zobeni, bet acis spīd kā zaļas ugunis. Un tālāk — pēdējā palmu birzs pazūd aiz apvāršņa...

Pāri šai ainavai spīd pirmie rīta saules stari un apmirdz cilvēku no galvas līdz kājām.

Viņš strādā līdz rītausmai. Tad kādu stundu nosnaužas un strādā atkal. Nekas viņu nespēj atturēt, viņu sagrābis neparasts spēks un rauj sev līdzi. Lietus lija piecas dienas, un šais piecās dienās viņš pabeidza skici gleznai «Saules dēls».

Mazs melnīgsnējs cilvēks bez bārdas un kailu, augstu pieri. Viņš klusi sēž krēslā un klausās, ko runā citi. Reizēm viņš iekāsējas un samulsis aizliek roku priekšā mutei. Ja viņu uzrunā, viņš nervozi satrūkstas un brīdi stingi skatās sarunu biedrā.

Apsēdies kādā kaktā, viņš tur nosēž visu vakaru, viņa izturēšanās ir neveikla, un viņš pats tik nenozīmīgs, ka neviens nepievērš viņam uzmanību. Šķiet, ka viņš iekļuvis šai smalkajā sabiedrībā aiz pārpratuma.

Pēc dažām nedēļām šis melnīgsnējais cilvēks aizsūta uz izstādi savu gleznu. Un kopš šās dienas visi viņu pazīst.

Man Drammenā vajadzēja nolasīt lekciju par mūsdienu literatūru. Šādā veidā biju nolēmis bez īpašām pūlēm nopelnīt naudu, kas man bija ļoti nepieciešama. Kādā jaukā atvasaras dienā es sēdos vilcienā, kas gāja uz šo jauko pilsētu. Tas bija tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā.

Drammenā es nepazinu itin nevienu cilvēku, neviens nepazina arī mani. Arī avīzēs es par savu priekšlasījumu nebiju ielicis sludinājumu, taču vasaras sākumā, kad man vēl turējās nauda, es biju pasūtījis piecsimt vizītkaršu, tās es tagad gribēju izsūtīt uz viesnīcām, restorāniem, lielākiem veikaliem, lai šim notikumam pievērstu vispārēju uzmanību. Patiesību sakot, vizītkartes nebija visai izdevušās, mans vārds bija iespiests kļūdaini, bet ar labu gribu varēja uzminēt, ka runa ir par mani. Turklāt mans vārds te bija pilnīgi nepazīstams, tāpēc kļūdai nebija nekādas nozīmes.

Sēdēdams vilcienā, es aprēķināju savu budžetu. Iznākums mani ne mazākā mērā nenomāca. Biju radis iztikt ar nelieliem līdzekļiem vai pavisam bez tiem. Protams, arī šoreiz man trūka vajadzīgo līdzekļu, lai varētu uzstāties Drammenas iedzīvotāju priekšā tādā oreolā, kāds atbilst manai estētiskajai misijai, taču ar zināmu taupību es cerēju tikt galā ar savu uzdevumu. Tikai nekādu izšķērdību! Ēst es varēju krodziņos, ielavīties tur vakarā, kad satumsis, bet naktsmītnei esmu nodomājis izmantot «Istabas iebraucējiem». Kādi citādi izdevumi man vēl atliek?

Sēdēdams vilcienā, es pārdomāju savu lekciju. Biju nolēmis to veltīt Aleksandram Kjelānam, šim ievērojamam norvēģu rakstniekam.

Mani kupejas biedri, daži jautri zemnieki, kas laikam bijuši Kristiānijā, laida apkārt pudeli un arī man piedāvāja iedzert, bet es ar pateicību atsacījos. Arī vēlāk viņi, kā parasti mēdz darīt ieskurbuši un labsirdīgi cilvēki, mēģināja mani iesaistīt sarunā, bet es izvairījos. Beidzot mana uzvedība un it īpaši koncentrētība, ar kādu izdarīju piezīmes savos papīros, viņus pārliecināja, ka esmu mācīts vīrs, kam galva pilna dažādu domu, un viņi lika mani mierā.

Iebraucis Drammenā, es izkāpu no vilciena, aizgāju līdz tuvākajam solam un uzliku uz tā savu ceļasomu. Gribēju vēl šo to pārdomāt, iekāms devos uz pilsētu.

Ceļasoma, starp citu, man nemaz nebija vajadzīga, biju to paņēmis tikai tāpēc, ka dzirdēju — daudz vieglāk esot atrast istabu un iekārtoties, ja līdzi ir bagāža. Šī ceļasoma bija nožēlojama, darināta no grīdsegas un tik nonēsāta, ka nemaz nepiederējās ceļojošam lektoram, toties mans apģērbs — tumšzils uzvalks ar vesti izskatījās daudz pieklājīgāks.

Pie manis pienāca kāds viesnīcas kalpotājs ar spožiem burtiem uz cepures un dzīrās paņemt manu ceļasomu.

Es viņu noraidīju. Paskaidroju, ka vēl neesmu izvēlējies viesnīcu, man vēl jāsatiek daži šejienes redaktori, jo man šai pilsētā jānolasa lekcija par literatūru.

Nu jā, bet viesnīca man tomēr nepieciešama, kaut kur taču būs jādzīvo. Viņa viesnīca, bez šaubām, esot pati labākā. Elektriskie zvani, vannas istaba, lasāmzāle.

Viesnīca atrodoties tepat tuvumā — augšup pa šo ielu un tad pa kreisi.

Viņš atkal sniedzās pēc manas ceļasomas. Es viņu atturēju.

— Vai tad jūs pats gribat nest savu bagāžu uz viesnīcu?

— Protams. Mums ir viens ceļš, bagāžu es uzkarināšu uz mazā pirkstiņa, un tā man sekos.

Tad puisis mani aplūkoja vērīgāk un tūlīt saprata, ka neesmu nekāds smalkais kungs. Viņš atgriezās pie vilciena, lai izraudzītos citus pasažierus, bet, nevienu neatradis, atkal atnāca pie manis un sāka mani pierunāt. Beidzot viņš pat paziņoja, ka tieši manis dēļ esot ieradies stacijā.

Tā jau pavisam cita lieta! Puisi varbūt atsūtījusi kāda komiteja, kas dzirdējusi par manu atbraukšanu, varbūt Strādnieku arodbiedrība. Garīgā dzīve Drammenā, bez šaubām, sit augstu vilni, cilvēki ilgojas pēc interesantām lekcijām, visa pilsēta gaidīt gaida manu uzstāšanos. Ko var zināt, varbūt Drammena šajā ziņā pat pārspēj Kristiāniju.

— Nu tad jūs, protams, ņemiet manu ceļasomu, — es teicu puisim. — Jā, man ienāca prātā — viesnīcā taču var dabūt vīnu? Es gribēju teikt — pie pusdienām.

— Vīnu? Jā, vislabākās šķirnes.

— Labi, varat iet. Es atnākšu vēlāk. Man vispirms jāapmeklē avīžu redakcijas.

Man šis puisis šķita diezgan prātīgs, un es lūdzu viņam padomu.

— Pie kāda no redaktoriem jūs man ieteiktu griezties? Visus jau nepagūšu apmeklēt.

— Arentsens ir visievērojamākais, visturīgākais cilvēks. Visi griežas pie viņa.

Pats par sevi saprotams, ka redakcijā Arentsens nebija sastopams, bet es viņu uzmeklēju dzīvoklī. Izklāstīju viņam savu nodomu — runa taču bija par literatūru.