Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Vēl ne, bet līdz sākumam vēl ir pusstunda, — viņš atbildēja.

Es iegāju zālē — nepārredzami lielā telpā, kur mani soļi skanēja ka pakavu klaudzieni. Ak dievs, kaut šī telpa būtu tik pārpildīta, ka adatai nebūtu kur nokrist, kaut publika nepacietīgi gaidītu runātāju! Bet paviljons bija tukšs.

Es nogaidīju trīsdesmit garas minūtes — neviens neieradās. Izgāju no zāles pie biļešu pārdevēja un apvaicājos, ko viņš par to domā. Viņš izturējās atturīgi, tomēr mani mierināja. Viņš sacīja, ka šovakar laiks nav labvēlīgs lekcijai, tik stiprā lietū cilvēki nelabprāt ejot ārā no mājas. Viņš vēl piebilda, ka lielākā daļa publikas parasti ierodoties pēdējā brīdī.

Un mēs atkal sākām gaidīt.

Beidzot parādījās kāds cilvēks, viņš steigšus nāca šurp. Viņš samaksāja par biļeti puskronu un iegāja zālē.

— Tagad nāks, — biļešu pārdevējs teica un pamāja ar galvu. — Cilvēkiem ir muļķīgs paradums — nākt bariem pēdēja acumirklī.

Mēs gaidījām. Tomēr neviens vairs nenāca. Beidzot mans vienīgais klausītājs iznāca no zāles un teica:

— Suņa laiks!

Tas bija advokāts Karlsens.

— Baidos, ka šovakar neviens vairs nenāks, — viņš teica. — Gāž kā ar spaiņiem.

— Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, viņš piebilda: — Es to paredzēju pēc barometra.

Tas kritās pārāk strauji. Tāpēc ieteicu jums atcelt lekciju. Biļešu pārdevējs joprojām ticēja maniem panākumiem.

— Pagaidīsim vēl pusstundu, — viņš ieteica. — Velns ar ārā, vai tiešām nesanāks divdesmit trīsdesmit cilvēku!

— Es šaubos, — advokāts sacīja, aizpogādams lietusmēteli. — Jā, kamēr atceros, — jums, protams, par telpām nav nekas jāmaksā.

Tad pacēla cepuri, paklanījās un aizgāja.

Mēs ar biļešu pārdevēju pagaidījām vēl pusstundu, sīki pārspriezdami šo jautājumu. Stāvoklis bija nejēdzīgs, es jutos dziļi pazemots. Turklāt advokāts bija aizgājis, atstādams savu puskronu, ko viņam vajadzēja saņemt atpakaļ. Es gribēju steigties pie viņa un atdot šo naudu, bet biļešu pārdevējs mani atrunāja.

— To paturēšu es, — viņš teica. — Tad jums man jāmaksā vēl tikai puskrona.

Es viņam iedevu veselu kronu. Viņš bija uzticīgi pildījis savu pienākumu un pelnījis atlīdzību. Viņš man sirsnīgi pateicās un aiziedams paspieda roku.

Es devos mājās galīgi satriekts. Kauns, aizvainojums un vilšanās bija mani pārmākuši, es bezmērķīgi klaiņoju pa ielām. Lielākā bēda bija tā, ka man vairs nebija naudas, lai atgrieztos Kristiānijā.

Lietus nerimās.

Biju pienācis pie lielas mājas, no ielas es ieraudzīju priekšnamā apgaismotu kases lodziņu. Te bija Strādnieku arodbiedrības zāle. Lāgu lāgiem kāds nosebojies apmeklētājs piesteidzās pie lodziņa, nopirka, biļeti un iegāja zālē pa masīvajām durvīm. Es apjautājos biļešu pārdevējam, cik daudz cilvēku te salasījušies. Zāle esot gandrīz pilna.

Šis sasodītais direktors bija mani pārspējis.

Es vilkos mājās uz savu traktieri. Nedz ēdu, nedz dzēru, bet klusi likos gultā.

Nakti kāds pieklauvēja pie manām durvīm, ienāca kāds cilvēks. Rokā viņam bija svece. Tas bija direktors.

— Kā veicās ar lekciju? — viņš jautāja.

Citos apstākļos es viņu izmestu pa durvīm, bet šoreiz biju pārāk satriekts, lai rīkotos tik vardarbīgi, tāpēc tikai īsi atbildēju, ka lekciju atcēlu.

Viņš sāka smaidīt.

— Laika apstākļi nebija piemēroti lekcijai par daiļliteratūru, — es paskaidroju. — Jūs taču pats redzējāt.

Viņš joprojām smaidīja.

— Ja jūs būtu redzējis, cik strauji kritās barometrs, es piebildu.

— Man zāle gan bija pārpildīta, — viņš atbildēja. Nu viņš vairs nesmaidīja, bet lūdza atvainot, ka tik vēlu mani traucējis. Viņam esot kāda darīšana.

Šī darīšana bija dīvaina: viņš atkal bija atnācis, lai piedāvātu man konferansjē lomu.

Tas mani dziļi aizvainoja, un es noteiktā tonī viņu lūdzu ilgāk netraucēt manu nakts mieru.

Taču viņš nevis aizgāja, bet ar sveci rokā apsēdās manas gultas malas.

— Pārrunāsim šo jautājumu, — viņš teica. Viņš paskaidroja, ka vietējo iedzīvotāju, kuru viņš salīdzis, lai «stāstītu par zvēriem», visi pazinuši. Viņš pats, tas ir, direktors, guvis milzīgus panākumus ar saviem antispiritiskajiem trikiem, bet vietējais drammenietis visu sabojājis. «Re, tas taču Bjerns Pedersens!» publika saukusi. «Kur tu, Bjern, izrāvi šito āpsi?» Bet drammenietis saskaņā ar programmu paskaidrojis — tas neesot nekāds āpsis, bet džungļu hiēna, kas jau aprijusi trīs misionārus. Cilvēki aiz dusmām sākuši klaigāt, neapmierināti, ka viņus muļķojot.

— Es nesaprotu, — direktors sacīja, — biju viņa seju notriepis gluži melnu un galvā uzlicis lielu parūku, tomēr viņu pazina.

Tas mani nepavisam neinteresēja, es pagriezos pret sienu.

— Padomājiet par manu piedāvājumu! — direktors aiziedams noteica. — Es pat maksātu sešas kronas par vakaru, ja jums labi veiktos.

Nē, es nekad tik zemu nenolaidīšos! Man taču arī ir savs lepnums!

Nākamajā dienā pie manis ienāca direktors un lūdza, lai es izlasot tekstu par plēsīgiem zvēriem. Vai es nebūtu tik laipns un nepalabotu valodu? Viņš man par to samaksātu divas kronas.

Un, par spīti visam, es uzņēmos šo darbu. Vajadzēja taču šim cilvēkam izpalīdzēt, turklāt darbs bija tāds kā literārs. Bez tam šīs divas kronas man bija ļoti nepieciešamas. Bet es pieprasīju, lai viņš noklusē manu līdzdarbību.

Es nostrādāju visu dienu, pārlaboju tekstu no sākuma līdz beigām, ieliku dzīvnieku aprakstā daudz izjūtu, bagātināju to ar salīdzinājumiem un aizvien vairāk aizrāvos. Tas bija īsts mākslas darbs — sacerēt šādu runu par dažiem nožēlojamiem zvēriem. Kad es vakarā nolasīju direktoram priekšā savu sacerējumu, viņš atzinās, ka savu mūžu neesot dzirdējis neko tamlīdzīgu — tik lielu iespaidu tas uz viņu atstāja.

Atzinības uzplūdā viņš man iedeva veselas trīs kronas.

Tas mani aizkustināja un uzmundrināja. Es no jauna sāku ticēt savai literārajai misijai.

— Kaut nu tikai dabūtu saprātīgu cilvēku, kas spēj to nolasīt! — direktors bažījās.

— Tāda cilvēka te nav!

Es sāku pārdomāt. Īstenībā tas būtu nožēlojami, ja kaut kāds Bjerns Pedersens ņemtu rokā šo izsmalcināto runu un ar savu neapdāvinātību to sabojātu. Man bija smagi to iedomāties.

— Varbūt ar zināmiem noteikumiem es piekristu, — es ierunājos.

Direktors saspringa.

— Ar kādiem noteikumiem? Es jums došu septiņas kronas, — viņš sacīja.

— Labi. Bet galvenais, lai neviens nedabūtu zināt, kas ir runātājs.

— To es jums apsolu.

— Jūs taču saprotat, ka manas kārtas cilvēkam ir visai neērti piedalīties priekšnesumā ar zvēriem.

Jā, protams, viņš to saprotot.

— Un, ja es pats nebūtu šo programmu sacerējis, tad nekādā ziņā nebūtu ar mieru uzstāties.

Jā, arī to viņš saprotot.

— Nu, tādā gadījumā es jums izdarīšu šo pakalpojumu, — es noteicu.

Direktors pateicās.

Septiņos mēs abi devāmies uz Strādnieku arodbiedrības namu. Man vajadzēja apskatīt zvērus un iejusties šai pasākumā.

Es ieraudzīju divus pērtiķus, bruņurupuci, lāci, divus vilcēnus un vienu āpsi.

Par vilcēniem un āpsi manā tekstā nebija ne vārda, toties ļoti daudz par džungļu hiēnu, sabuli un caunu, kas pieminēta arī bībelē, un vēl milzīgo Amerikas pelēko lāci.

Par bruņurupuci es biju uzrakstījis asprātību, ka tas ir smalka dāma, kas pārtiek vienīgi no bruņurupuču zupas.