Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Es neatcerējos, ka būtu tādu redzējis. Jā, kas tad noticis?

«Viņa nozaga puķes,» kapracis teica un ātri devās tālāk.

Es mierīgi sēdēju un gaidīju, kamēr viņš atgriezīsies. «Vai jūs atradāt meiteni?»

«Nē. Bet es aizslēdzu vārtus.»

Tagad nu sāksies īstās medības, meitenīte, bez šaubām, vēl bija kapsētā, un viņu sāks meklēt visa nopietnībā. Tas jau šodien esot trešais gadījums, ka nozagtas puķes.

Un to darot skolnieces, veiklas meitenītes, kas labi saprotot, ka tas ir grēks. Nu un tālāk? Viņas pārdodot šīs puķes, sasienot pušķos un pārdodot. Jauki bērniņi, vai ne?

Es sekoju kapracim un kādu laiku palīdzēju viņam meklēt meitenīti. Bet viņa bija labi paslēpusies. Mums pievienojās arī kapu sargs, nu mēs trīs vīri meklējam mazo viltnieci, bet neatradām. Iestājās krēsla, un mēs beidzām meklēt.

«Kur atrodas apzagtais kaps?»

«Tur. Arī bērna kaps. Kaut kas nedzirdēts!»

Es aizgāju pie kapa. Izrādījās, ka šis kaps man zināms, es labi pazinu mirušo meitenīti, tieši šorīt mēs viņu apbedījām. Puķu tiešām vairs nebija, arī manu ne, es tās nekur neredzēju.

«Mums jāturpina meklēšana. Cik nekrietni!» es sacīju.

Kapracim patiesībā gar to nebija nekādas daļas, tomēr viņš mums palīdzēja aiz tīras labdarības. Visi trīs no jauna sākām meklēt. Pēkšņi lejā pie ceļa līkuma es ieraudzīju mazu cilvēciņu — meitenīti, kas bija notupusies aiz kara ārsta Vita milzīgā pieminekļa un stingi skatījās uz mani. Viņa bija savilkusies čokurā, kakliņš galīgi ierāvies plecos.

Bet es viņu pazinu. Tā bija mirušās māsiņa.

«Ko tu tik vēlu te sēdi, meitiņ?» es jautāju.

Viņa neatbildēja un nepakustējās. Es viņu piecēlu, paņēmu viņas skolas somu un aicināju līdzi uz mājām.

«Tava māsiņa Hanna nemaz negrib, ka tu te tik vēlu uzturies,» es teicu.

Tad viņa man sekoja. Un es ar viņu aprunājos:

«Vai tu zini, ka viena nejauka meitene nozagusi puķes no Hannas kapa? Maza meitenīte dzeltenā kleitā. Vai neesi viņu redzējusi? Nu, gan mēs viņu atradīsim.»

Viņa gāja man blakām, nebilzdama ne vārda.

«Lūk, viņa!» pēkšņi iesaucās kapracis. «Jūs esat noķēris zagli!»

«Ko?»

«Jūs taču turat viņu pie rokas!» Es nespēju apvaldīt smaidu.

«Jūs alojaties. Viņa nav nekāda zagle! Viņa ir šodien apbedītas meitenītes māsiņa. Viņu sauc par Elīnu. Es viņu pazīstu.»

Taču kapracis pastāvēja uz savu. Arī sargs meitenīti pazina, it īpaši pēc sarkanās rētas uz zoda. Viņa bija nozagusi puķes no savas māsas kapa, nabadzītei trūka pat vārdu, ko attaisnoties.

«Ievērojiet, lūdzu: es šīs abas māsas pazinu jau sen. Mēs ilgu laiku bijām dzīvojuši vienā un tai pašā nabadzīgā iekšpagalmā, abas māsas bieži spēlējās zem mana loga. Reizēm viņas strīdējās un plūcās, taču abas bija jaukas meitenītes un vienmēr viena otru aizstāvēja. Diezin vai kāds viņām bija to mācījis, jo viņu māte bija izlaidīga sieviete un reti atradās mājās, bet tēvu — starp citu, viņām bija katrai savs tēvs — viņas savu mūžu nebija redzējušas. Abas meitenītes dzīvoja tik šaurā ūķī, kas nez vai bija lielāks par to tur kapa plāksni, un tā ka mana istaba bija iepretī, es bieži stāvēju pie loga un viņas vēroju. Hanna bija izdarīgāka, viņa bija arī dažus gadus vecāka un radusi rūpēties par visu kā pieaudzis cilvēks. Viņa vienmēr sadabūja maizes riecienu, un vasarā, kad pagalms bija neciešami karsts, viņa ar vecu avīzi aizsedza logu, lai atturētu svelmi. Es bieži redzēju, ka viņa pārbauda māsas skolas uzdevumus, iekāms māsa devās uz skolu. Hanna bija nopietns, pārāk ātri nobriedis bērns, tāpēc droši vien viņas mūžs bija tik īss.

«Pārbaudīsim somu,» kapracis ieteica.

Somā tiešām atradās puķes. Es pat pazinu tos pāris ziedus, ko pats biju nolicis.

Ko lai saku? Bet mazā grēciniece stāvēja un nikni lūkojās uz mums. Es viņu sapurināju un sāku izprašņāt, bet viņa klusēja. Tad kapracis, ieminējies par policiju, meitenīti aizveda.

Pie vārtiem viņa, liekas, atjēdzās, kas viņu sagaida, un pēkšņi iejautājās:

«Uz kurieni jūs mani vedīsiet?» Kapracis atbildēja: «Uz iecirkni.»

«Es neko neesmu zagusi,» viņa sacīja.

Bet vai viņa nebija zagusi puķes? Tās taču bija somā, mēs redzējām.

Tomēr meitenīte visu laiku bailīgi atkārtoja, ka puķes nav zagusi.

Pie vārtu slēdzenes Elīnai aizķērās piedurkne un gandrīz norāvās. Pavīdēja tievā rociņa.

Viņi gāja uz iecirkni, es viņiem sekoju. Tur prasīja dažus paskaidrojumus, taču, cik man zināms, ar Elīnu nekas nenotika. Es viņu arī vairs neredzēju, jo aizbraucu un paliku projām deviņus gadus.

Taču tagad es šo gadījumu labāk izprotu. Mēs toreiz izturējāmies kā īsti muļķi.

Elīna puķes, protams, nebija zagusi — bet ja arī to būtu darījusi? Un kāpēc gan ne?

Vai tā drīkst izrēķināties ar bērniem? Protams, neviens tiesnesis mūs par to nesodīs, mēs viņu noķērām un aizvedām pie soģa. Es jums teikšu, ka Elīnu atkal sastapu un varu jūs aizvest pie viņas.

Brīdi viņš klusēja.

— Ja jūs spējat saprast manu stāstu, tad klausieties! «Jā,» sacīja slimā meitenīte, «drīz es nomiršu, tad sanesīs ziedus, varbūt daudz ziedu. Skolotāja atnesīs veselu pušķi un labā Bendiha kundze varbūt pat vainagu.»

Šī slimā meitenīte ir gudra kā sirmgalve, viņa tik ātri nobriedusi, ka visi dzīvības spēki viņā izsīkuši, turklāt slimība vēl saasinājusi viņas prātu. Kad viņa runā, mazākā māsiņa klausās un pūlas viņu saprast. Māsas dzīvo vienas pašas, mātes nekad nav mājās, bet Bendiha kundze šad tad atsūta ēdienu, tā kā badu viņas necieš. Māsas tagad vairs nestrīdas, tas bija tik sen, kad viņas plūcās, un savas rotaļu nesaskaņas jau sen aizmirsušas.

«Ievēro, puķes ātri novīst,» slimā saka. «Un novītušas puķes negrezno kapu.

Mirušais tās nevar redzēt, siltumu tās arī nedod.» Vai Elīna atceras kurpes, ko viņas reiz redzējušas tirgū? Tās gan ir siltas!

Elīna tās labi atceras. Un, lai pierādītu māsai, cik viņai laba atmiņa, viņa sīki apraksta redzētās kurpes.

Ziema vairs neesot tālu. No grīdas pie loga vējš velkot tik stipri, ka grīdas lupata uz vadža sasalstot, īstais laiks Elīnai dabūt šīs kurpes.

Māsas raugās viena uz otru. Elīna nav tāda muļķe, lai šiem vārdiem ticētu.

Jā, tikai jāpaņem ziedus no kapa un jāpārdod. To var izdarīt. Svētdienās pa ielām staigā tik daudz cilvēku, tie labprāt pērk ziedus. Bieži vien cilvēki staigā pa pilsētu ar ziediem pogcaurumā, un kungiem, kas brauc ormanī, vienmēr ir ziedi pogcaurumā.

Viņi noteikti pirktu ziedus no Elīnas.

Elīna vaicāja, vai viņai nenopirkt sev arī cepurīti.

Jā, ja nauda atliktu. Taču vispirms jānopērk kurpes.

Tāda bija noruna. Nevienam gar to nav nekādas daļas, abas māsas tā bija nolēmušas. Elīnai tikai puķes vajadzēja paņemt jau tajā pašā vakarā, iekams tās nav novītušas.

Cik veca bija šī slimniece? Manuprāt, divpadsmit trīspadsmit gadus. Ne jau vienmēr vecumam ir nozīme. Man bija māsa, kas iemācījās grieķu valodu, lūk, tik maziņa.

Taču Elīnai ar ziediem neveicās. Sodīt viņu nesodīja, viņa tika cauri vienīgi ar izbīli. Bet tad viņu savā ziņā ņēma skolotāja. Noņemties ar kādu bērnu — tas nozīmē paturēt viņu acīs, pārbaudīt, slepus novērot. Stundu starpbrīžos skolotāja Elīnai uzsauca: «Elīn, pagaidi, es gribu ar tevi parunāties!» Un tad Elīna saņem laipnus, bet noteiktus norādījumus, viņai atgādina seno notikumu, laikā un nelaikā viņu skubina lūgt dievu, lai tas viņai piedod.