Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Vai tad atlikusī nauda nebija man pašam vajadzīga? Vai es varēju gaidīt kādus ienākumus pirms lekcijas nolasīšanas? Tāpēc somu gribēju nest pats.

Taču puisis jau turēja to rokās. Šis ārkārtīgi pakalpīgais cilvēks, likās, nejuta nekādu apgrūtinājumu, viņš tik sajūsmīgi nesa šo ceļasomu, it kā būtu ar mieru atdot savu dzīvību par tās īpašnieku.

— Stop! — es skarbi uzsaucu un apstājos. — Uz kurieni jūs īsteni nesat manu ceļasomu?

Tad puisis pasmaidīja.

— Tas jums pašam jāzina, — viņš atbildēja.

— Pareizi. To es arī zinu. Ne jau jūs to izlemsiet!

Es nekādā gadījumā negribēju, ka puisis man seko vēl tālāk. Mēs gājām garām kādai izkārtnei — «Istabas iebraucējiem», un es gribēju te apstāties. Vajadzēja tikt vaļā no šā puiša, lai varētu tur nemanīti ieiet viens pats.

Es izņēmu puskronu un iedevu to puisim.

Taču viņš joprojām turēja izstieptu roku.

— Vakar es arī nesu jūsu somu, — viņš sacīja.

— Tas jums par vakarējo dienu, — es atbildēju.

— Bet es somu nesu arī tagad! — viņš turpināja. Velns parāvis, viņš mani izputinās!

— Un te būs par šodienu! — es izsaucos un pasviedu vēl puskronu. — Ceru, ka tagad jūs atstāsieties!

Puisis aizgāja. Taču viņš vairāk reižu atskatījās un vēroja, ko es darīšu.

Es aizgāju līdz solam un apsēdos. Bija pavēss, bet, kad uzlēca saule, kļuva siltāks.

Es aizsnaudos un laikam biju nogulējis diezgan ilgi. Kad atmodos, ielās jau bija cilvēki un no daudziem skursteņiem cēlās dūmi. Tad es iegāju traktierī un sarunāju ar saimnieci sev istabu. Mēs vienojāmies — puskronu par nakti.

Kad bija pagājušas noteiktās divas dienas, es atkal devos pie advokāta Karlsena.

Viņš atkal mēģināja mani atrunāt, bet es savu nodomu negrozīju, jo pa šīm dienām biju Arentsena avīzē ielicis sludinājumu par lekcijas laiku, vietu un tematu.

Es gribēju uzreiz samaksāt par telpām, atdot savu pēdējo naudu, bet Karlsens — šis dīvainais cilvēks man teica:

— Samaksāt jūs varēsiet pēc lekcijas. Es viņu pārpratu un jutos aizvainots.

— Varbūt jūs domājat, ka man nav astoņu kronu?

— Pasarg dievs! — viņš atbildēja. — Bet, vaļsirdīgi runājot, vēl nav zināms, vai šī zāle jums būs vajadzīga, tādā gadījumā jums par to nebūs jāmaksā.

— Esmu jau izsludinājis par lekciju avīzē, — es teicu. Viņš piekrizdams palocīja galvu.

— Es redzēju, — viņš atbildēja. Pēc brītiņa viņš jautāja: — Vai jūs lasīsiet lekciju, ja neatnāks vairāk par piecdesmit cilvēkiem?

Patiesībā jutos mazliet aizskarts par šādu jautājumu, taču mazliet padomājis atbildēju, ka piecdesmit cilvēku, protams, ir maz, tomēr lekciju es nolasīšu.

— Bet desmit cilvēkiem jūs taču nelasīsiet? Es skaļi iesmējos.

— Nē, atvainojiet, visam ir savas robežas!

Mēs vairs par to nerunājām, par telpām es nesamaksāju. Pievērsāmies literatūrai.

Šoreiz advokāts man vairs nelikās tik bezcerīgi atpalicis kā pirmā apmeklējuma dienā, bija manāms, ka viņš par daudz ko interesējas. Taču, manuprāt, viņa zināšanas nevarēja salīdzināt ar manējām.

Kad es atvadījos, viņš man novēlēja, lai rītvakar, kad es uzstāšos, būtu pilna zāle.

Es atgriezos savā naktsmītnē visgaišāko cerību spārnots. Viss nu bija sagatavots izšķirošajai kaujai. Jau no rīta es par pusotrām kronām biju sarunājis kādu cilvēku, kam vajadzēja apstaigāt pilsētu un izdalīt manas piecsimt vizītkartes. Par gaidāmo notikumu tagad zināja katrā mājā.

Mani bija pārņēmusi svinīga noskaņa. Es nemitīgi domāju par svarīgo misiju, kas mani sagaida, un mazajā traktierī kopā ar nabadzīgajiem apmeklētājiem jutos nepatīkami. Visi gribēja zināt, kas es esmu un kāpēc te apmeties. Saimniece — sieviete aiz letes — paskaidroja, ka esmu mācīts vīrs, visu dienu sēžu un rakstu, un nodarbojos ar zinībām, tāpēc nevajag mani tirdīt ar jautājumiem. Es viņai par to biju ļoti pateicīgs. Te nāca izsalkuši puiši atlocītām piedurknēm, strādnieki un visādi salašņas, ieskrēja traktierī, lai izdzertu krūzi siltas kafijas vai apēstu sviestmaizi ar sieru. Viņi trokšņoja un pārmeta saimniecei, ka maize esot sakaltusi un olas pārāk mazas. Izdzirduši, ka es lasīšot lekciju Parka paviljonā, viņi sāka prašņāt, cik maksā biļete, daži pat teica, ka gribot dzirdēt manu runu, bet puskrona par biļeti esot par dārgu, un viņi sāka ar mani kaulēties par ieejas maksu. Es sevī nosolījos nepievērst viņiem uzmanību — tie taču bija vienkārši, neizglītoti cilvēki.

Blakus istabā arī bija īrnieks. Viņš runāja šausmīgā izloksnē, jaukdams zviedru un norvēģu vārdus, un saimniece viņu godāja par «direktora kungu». Ik reizi, kad šis kungs ienāca traktierī, viņš pievērsa sev vispārēju uzmanību kaut vai ar to, ka, iekāms apsēdās, ar mutautiņu noslaucīja putekļus no krēsla. Viņš bija labi audzināts cilvēks ar kundziskām manierēm. Pasūtot sviestmaizes, viņš allaž piebilda: «Svaigu maizi un pirmās šķiras sviestu.»

— Vai jūs lasīsiet lekciju? — viņš man jautāja. — Jā, viņš, — saimniece atbildēja.

— Slikti sagatavojaties, — direktors vērsās pie manis.

— Jūs taču nemaz nereklamējat savu lekciju. Vai redzējāt, kā es reklamēju savu priekšnesumu?

Es tūlīt sapratu, kas viņš ir: antispiritists ar pērtiķi un plēsīgiem zvēriem.

— Es reklamēju savu izrādi ar šitik lieliem plakātiem! — viņš turpināja. — Es tos izlīmēju uz visiem stūriem, kur vien varēju. Un tekstu ar lieliem burtiem. Vai neesat redzējis manus burtus? Uz plakātiem ir uzzīmēti arī zvēri.

— Mana lekcija būs veltīta daiļliteratūrai, — es iebildu, — tātad mākslai, garīgām vērtībām.

— Es par to visu nospļaujos! — viņš atbildēja. Un tūlīt familiāri turpināja: — Nāciet labāk pie manis. Man vajadzīgs cilvēks, kas var pastāstīt par maniem zvēriem, un es gribētu tādu, ko te pilsētā neviens nepazīst. Ja uz skatuves uznāks pazīstams cilvēks, publika tūlīt kliegs: «Re, tas taču ir Petersons! Ko tāds zina par plēsīgiem zvēriem?»

Es klusā nicinājumā novēršos no šā cilvēka. Uz tādu nekaunību es pat nespēju atbildēt.

— Padomājiet par to, — direktors noteica. — Apsveriet manu piedāvājumu. Es maksāju piecas kronas par vakaru.

Ne vārda neteikdams, es piecēlos un izgāju no traktiera. Manuprāt, nekas cits man neatlika. Direktors, protams, baidās no konkurences, pievilkšu visu pilsētas publiku; viņš gribēja mani nobīdīt pie malas, piekukuļot. «Nekad!» es pats sev sacīju.

«Neviens nekad nepiespiedīs mani nodot mākslu! Mana misija ir izplatīt tautā garīgas vērtības.»

Diena pagāja, pienāca vakars. Es rūpīgi iztīrīju savu uzvalku, apģērbu baltu virskreklu un devos uz Parka paviljonu. Pulkstenis bija septiņi. Lekcijai es biju sagatavojies ļoti rūpīgi, galvā man drūzmējās skaisti, cēli vārdi kurus es noteikti gribēju izmantot, un garā jau izbaudīju vislielākos panākumus, pārsteidzošu uzvaru, par ko jau tūlīt izziņos pa telegrāfu.

Lija. Laika apstākļi nebija izdevīgi. Bet vai gan literatūras cienītājus var atturēt tāds niecīgs lietutiņš? Ielās es sastapu gājējus — pāri pēc pāra zem viena lietussarga.

Manī radīja izbrīnu tikai tas, ka viņi negāja uz Parka paviljonu. Uz kurieni viņi devās? Ak jā, šie mietpilsoņi steidzas uz Strādnieku arodbiedrības zāli uz pērtiķu priekšnesumu.

Biļešu pārdevējs jau bija savā vietā.

— Vai, kāds jau ieradies? — es vaicāju.