Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Vai jūs neesat šejienietis?

— Neesmu bijis mājās deviņus gadus, — viņš atbildēja.

Atmeties atpakaļ, viņš izstiepa kājas un pavērās apkārt. No viņa svārku kabatas rēgojās ārā vācu un franču avīzes.

— Cik šādā kapsētā ir skumji! — viņš sacīja. — Tik daudz mirušo vienā zemes gabaliņā! Tik daudz spēka izšķiests, bet tik niecīgs ieguvums!

— Kā jūs to domājat?

— Šī ir karavīru kapsēta.

«Ahā, mūžīgā miera piekritējs,» es nodomāju. Viņš turpināja:

— Bet vislielākā bezjēdzība ir šis nāves kults, mirušo apraudāšanas veids...

Nevajadzīga labdarība...

Strauji atmetis ar roku, viņš iegrozījās ērtāk.

— Vai jūs zināt, ka šajos granīta pieminekļos iemūrēts milzu kapitāls? Te izkaisa smiltīs dārgus ziedus, iegādājas solus, uz kuriem ērti sēdēt un raudāt, it kā pielūgdami pagānu elkus, uzslej akmens blāķus no Grevsenkalna lauztuvēm — vesela bagātība te pārvērsta akmenī. Vienīgā vieta pilsētā, kur nedraud trūkums, ir kapsēta... Vai nav tiesa, par to ir vērts padomāt, — viņš turpināja. — Reiz te ieguldīts, šis kapitāls te paliks mūžīgi, tas ir neskarams, tāpēc ka ir miris. Tomēr tam joprojām nepieciešama aizbildniecība, proti, uzraudzība, asaras, ziedi, kas guļ un vīst uz katra smilšu uzkalniņa. Vainagi vien patlaban maksā piecdesmit kronu gabalā.

«Viņš ir sociālists!» es nodomāju. «Droši vien kāds māceklis, kas aizklīdis ārzemēs un tur iemācījies pacelt balsi pret kapitālu.»

— Vai jūs arī neesat šejienietis? — viņš jautāja.

— Jā.

Tad viņš atlaidās pret sola atzveltni un iegrima domās, visu laiku ātri mirkšķinādams acis.

Garām pagāja vecītis un vecenīte, abi ar spieķi rokā, salīkuši, smagi elpodami un bijīgi sačukstēdamies. Droši vien steidzās pie sava bērna kapa. Uzpūta vējiņš, uzvirpuļoja putekļi un novītuši ziedi, griezdamās pa celiņiem, nočabēja sausās lapas.

— Redzat, — viņš pēkšņi sacīja, nemainīdams pozu, tikai norādīdams ar acīm, — vai redzat to dāmu, kas mums tuvojas? Apskatiet viņu labi uzmanīgi, kad viņa ies mums garām.

Tas bija viegli. Viņa mūs gandrīz skāra ar savu melno kleitu, viņas plīvurs noplīvoja gar mūsu cepurēm. Dāmai sekoja maza meitenīte ar ziediem, bet aiz tās — sieviete ar grābekli un lejkannu. Visas trīs nogriezās ceļa līkumā uz kapsētas lejas galu.

— Nu? — viņš vaicāja.

— Kas ir?

— Vai jūs nekā nemanījāt?

— Nekā sevišķa. Viņa paskatījās uz mums.

— Lūdzu, atvainojiet, viņa paskatījās uz mani. Jūs smaidāt un laikam apgalvosiet, ka tāpēc mums nav ko strīdēties. Redzat, viņa te gāja garām pirms dažām dienām. Es te sēdēju un runājos ar kapraci, nopūlējos viņam iepotēt kaut mazliet šaubu par viņa amata godprātību.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņš gluži nevajadzīgi izrakņā zemi par lielu zaudējumu visām dzīvajām radībām...

«Tātad nabaga nomaldījies brīvdomātājs,» es nospriedu. «Vai tad dievs tas kungs jebkad ir noliedzis mirušos atdot atpakaļ zemei? Tagad tu sāc man apnikt.» Tā es nodomāju.

— Es te sēdēju un runājos ar kapraci. «Tas ir grēks!» es teicu. Dāma, izdzirdējusi šos manus vārdus, pagriezās un paskatījās uz mani. Kā es uzdrīkstējos šai svētajā vietā pieminēt grēku! Jā, starp citu, vai ievērojāt veco sievieti ar lejkannu un grābekli sastrādātajās rokās? Un viņas sakumpušo muguru? Šī sieviete ir sevi sabeigusi smagā darbā, gadu no gada rakņādama un izkropļodama zemi — dzīvības avotu. Jūs taču redzējāt — viņa gāja trīs soļus aiz šīs smalkās kundzes, kas devās pie kāda kapa, lai tur ļautos savām bēdām. Bet ne jau to es gribēju sacīt. Vai jūs redzējāt, ko nesa meitene?

— Ziedus.

— Kamēlijas, rozes. Jūs to redzējāt? Ziedus, kas maksā vienu kronu gabalā.

Dižciltīgus ziedus, kas ir gaužām vārīgi — tikko saule uzspīd stiprāk, tie novīst. Pēc četrām dienām tos pārsviež pāri kapsētas žogam un to vieta noliek jaunus.

Tad es nolēmu šim brīvdomātājam iebilst un teicu:

— Piramīdas taču izmaksāja vēl dārgāk. — Taču mani vārdi nerada vēlamo ietekmi. Likās, viņš šādu iebildumu jau ne vienreiz vien bija dzirdējis.

— Tajos laikos vēl nebija tāda trūkuma, — viņš teica. — Turklāt Ēģipte bija visas Romas impērijas labības klēts, toreiz pasaulē vēl nebija tik šauri. Es zinu, cik tajā tagad ir šauri. Pats to neesmu pieredzējis, bet kāds cits cilvēks. Esmu pārliecināts, ka piramīda tuksnesī ir kaut kas cits nekā labi kopts mūsdienu kaps. Palūkojieties apkārt!

Simtiem kapu kopu, dārgi pieminekļi, granīta plāksnes no Grevsenkalniem, kas maksā trīs kronas un sešdesmit ēras olektī, zaļas velēnas no Ekebergas par divām kronām piecdesmit ērām kvadrātpēdā. Neminēšu uzrakstus un visus tos smalkos rotājumus, kas iecirsti obeliskos vai nu sarkanā, vai baltā, vai zaļā pulējumā.

Apskatiet šīs velēnu grēdas! Kapracis stāstīja, ka tirdzniecība esot tik plaša, ka velēnas gandrīz vairs neesot dabūjamas. Lūdzu padomājiet tikai, ko zemei nozīmē velēnas, — tā ir dzīvība!

Es iebildu, ka šai zemes dzīvei taču nevar laupīt visu ideālo. Tam taču ir sava ētiska nozīme, ka cilvēki iegādājas velēnas saviem dārgajiem aizgājējiem. Šāds ir mans uzskats vēl šobaltdien.

— Padomājiet tikai, — asi atbildēja mans sarunu biedrs, — te katru dienu tiek izšķiests tik daudz naudas, no tās varētu pārtikt ģimenes, audzināt bērnus, glābt daudzus slimniekus! Tagad tā kundze tur pie tā kapa ierušina zemē kamēlijas, kas maksā tikpat, cik divi bērnu mētelīši. Ja bēdas ir tik bagātas, tad tā jau ir izvirtība...

Viņš, bez šaubām, bija sociālists, varbūt pat anarhists, kam patīk ņirgāties par visām nopietnām lietām. Es klausījos viņā, un mana interese aizvien vairāk saplaka, Viņš joprojām runāja:

— Un tur sēž kapu sargs. Viņš burto avīzes. Vai jūs zināt, kāds ir viņa uzdevums bez šīs boksterēšanas? Viņam jāapsargā kapi. Mirušo kults balstās uz stingru kārtību.

Šodien, atnācis šurp, es viņam teicu: ja es redzētu kādu bērnu, kas nozog no kapa ziedus, lai nopirktu skolas grāmatu, vai mazu, vāju un bailīgu meitenīti, kura paņem kamēlijas, lai varētu nopirkt maizi, es viņu nenodotu, bet viņai palīdzētu. «Tas ir grēks,» sacīja kapsargs. Grēks, viņš sacīja. Izsalcis cilvēks kādu dienu aptur jūs uz ielas un jautā, cik ir pulkstenis. Jūs izvelkat pulksteni, — tikai ievērojiet viņa skatienu! Zibens ātrumā viņš izrauj jums pulksteni no rokām un aizskrien. Jums atliek divas izejas. Jūs varat ziņot policijai un pēc pāris dienām saņemt savu pulksteni, kas atrasts kādā lombardā, un, iespējams, pēc divdesmit četrām stundām arī zaglis būs notverts. Bet ir arī otrā izeja. Jūs varat klusēt... Es, taisnību sakot, esmu mazliet noguris, jo nakti nevarēju aizmigt.

— Ak tā? Nu jā, nu jau ir diena. Man laiks ķerties pie darba.

Es piecēlos un grasījos iet projām. Viņš norādīja uz jūru un piekrasti.

— Esmu apstaigājis tur visas ostas ieliņas, lai uzzinātu, kur pa nakti guļ trūkums un netiklība. Paklausieties, kādas brīnumu lietas notiek pasaulē!

Reiz vakarā pirms astoņiem gadiem es sēdēju tieši tepat, man pat šķiet, uz šā paša sola, — un tad notika kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Bija jau diezgan vēls, visi kapsētas apmeklētāji jau bija aizgājuši uz mājām. Tikai kāds akmeņkalis netālu bija nogūlies garšļaukus un iecirta marmora plāksnē uzrakstu. Beidzot viņš arī bija galā ar savu darbu, uzvilka žaketi, iebāza darbarīkus kabatā un aizgāja. Sacēlās vējš, sašūpoja kastaņas, un kāds milzīgs dzelzs krusts, kas stāvēja te blakus, — tagad tā vairs nav, — vējā viegli sadrebēja. Arī es aizpogāju svārkus un dzīros iet projām, kad ceļa līkuma parādījās kapracis. Viņš bija bez svārkiem, kailu galvu un, garām iedams, jautāja, vai es neesot redzējis mazu meitenīti dzeltenā kleitā un skolas somu rokā.