Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Un tad meitenītē notiek lūzums.

Elīna kļūst nolaidīga, ierodas skolā nemazgājusies, grāmatas aizmirst mājās.

Turēta aizdomās, vērīgu acu izsekota, viņa sāk izvairīties no skolotājas skatieniem, vairās vispār raudzīties cilvēkiem acīs. Viņa pierod skatīties slepus, viņas izskats kļūst zaglīgs. Vienā jaukā dienā viņu iesvēta, mācītājs viņai ceļā līdzi dod norādījumu par kādu zināmu bausli, visai apkārtnei par viņas nākotni ir savas īpašas domas. Tad viņa aiziet no šā iecirkņa, aiziet no savas mazās istabiņas. Pār pilsētu spīd saule, ļaudis klaiņo pa ielām ar ziediem pogcaurumos, arī Elīna braukā pa pilsētu ar ormani...

Šonakt es viņu atkal sastapu. Viņa dzīvo tur lejā. Viņa stāvēja vārtos un čukstus mani uzrunāja. Es viņu pazinu pēc balss, pēc sārtās rētas sejā. Bet cik viņa tagad resna!

«Nāciet šurp! Es esmu te!» viņa aicināja.

«Jā, un es arī esmu te. Cik liela tu esi izaugusi, Elīn!» es teicu.

Izaugusi? Kas tā par valodu? Viņai neesot laiks mēļot. Ja es negribot iet viņai līdzi, lai nestāvot te un neaizbaidot citus!

Es nosaucu savu vārdu, atgādināju viņai mūsu pagalmu, mazo Hannu, visu, kas tobrīd ienāca prātā. «Ieiesim pie tevis un parunāsimies,» es viņai sacīju. Kad bijām iegājuši iekšā, viņa jautāja: «Vai vīnu galdā liksi?» Tāda viņa bija kļuvusi.

«Iedomājies, ja tagad te būtu Hanna! Tad mēs visi trīs sēdētu un runātos gan par šo, gan to.» Elīna skaļi iesmējās. «Ko tu tur muldi? Vai esi bērna prātā?» «Vai tiešām tu esi aizmirsusi Hannu?» es jautāju. Tad viņa pikti nospļāvās.

Hanna un atkal Hanna! Vai tad es domājot, ka viņa joprojām esot bērns? Hannas jau sen vairs nav šajā pasaulē. Kas tās par blēņām? Vai atnest vīnu?

«Jā, lūdzu!»

Viņa piecēlās un izgāja no istabas.

Dzirdēju balsis blakus istabās, korķu paukšķus, lāstus, lamas, iekliedzienus. Kaut kur atveras un aizcirtās durvis. Reizēm kāds skrēja pa gaiteni, sauca kalponi un viņai kaut ko pavēlēja.

Atgriezās Elīna. Aizsmēķējusi cigareti, viņa gribēja apsēsties man uz ceļiem.

«Kādēļ es nedrīkstu sēdēt tev klēpī?» viņa jautāja. «Ne jau tāpēc esmu te atnācis,» es atbildēju. «Ak tā, tad samaksā par vīnu un taisies, ka pazūdi!» Es teicu:

«Pasēdi brīdi mierā, tad mēs mazliet parunāsimies. Par zaudēto laiku es tev atlīdzināšu.»

Es iedevu viņai naudu, naudu es neskaitīju, bet summa bija diezgan prāva.

Tad viņa uzreiz kļuva laipna un padevīga un rātni apsēdās man blakām. Taču ar sarunu mums neveicās. Ja es viņai ko vaicāju, viņa vispirms notrallināja kādu dziesmiņu vai aizdedzināja jaunu cigareti. Par pagātni viņa pat dzirdēt negribēja. Šis vecais, netīrais pagalms — nav vērts to atminēt! Vai viņa drīkstētu arī kalponei iznest glāzi vīna?

«Lūdzu!»

«Zini,» viņa sacīja, «šī sieviete ir mana māte. Viņa te visu apkopj. Es viņai izgādāju šo darbu. Viņa te labi nopelna.»

Elīna iznesa vīnu gaitenī un atnāca atpakaļ.

«Uz tavu veselību, vecais draugs!» viņa izsaucās.

Mēs dzērām vīnu.

Viņa atkal gribēja apsēsties man klēpī. «Vai tev te nav apnicis?» es jautāju.

«Apnicis? Nē, nemaz. Kāpēc es nedrīkstu sēdēt tev klēpī?»

«Cik ilgi tu te jau esi?»

«Lāgā neatceros. Vai nav vienalga? Iedzersim!»

Mēs dzērām. Viņa atkal sāka kaut ko dziedāt, droši vien kādu estrādes dziesmiņu, balss viņai bija aizsmakusi.

«Kur tu to dzirdēji?» «Tivoli.»

«Vai tu bieži tur ej?»

«Jā, ja ir nauda. Bet tagad esmu tukšā. Saimniece šodien jau prasīja naudu. Viņa ņem tik lielu maksu. Tik daudz noplēš, ka mums pašām nekas nepaliek pāri. Varbūt tu man iedosi vēl?»

Par laimi, man vēl bija atlicis mazliet naudas, es viņai to iedevu.

Naudu viņa saņēma, pat nepateikusi paldies, varbūt tikai klusībā mazliet nopriecājās. Viņa pieprasīja vēl vienu pudeli vīna. Laikam gribēja mani krietni paplucināt.

Vīnu atnesa.

Bet tad viņa gribēja ar mani padižoties, sacīja, ka pasaukšot vēl pāris meiču un pacienāšot ar vīnu. Meičas ienāca. Viņas bija ģērbušās stīvinātos svārciņos, kas grabēt grabēja. Rokas viņām līdz pleciem bija kailas un mati īsi apgriezti.

Elīna stādīja mani priekšā, viņa labi atcerējās manu vārdu. Viņa sāka lielīties, ka esmu viņai iedevis daudz naudas; es esot viņas sens draugs, viņa no manis dabūšot tik daudz naudas, cik vien gribēšot. Tā tas allaž bijis. Es esot ļoti bagāts.

Meitenes dzēra vīnu un arī kļuva jautras. Viņas izmeta divdomīgas asprātības un trallināja dziesmiņas. Ja es sāku ar kādu runāt, Elīna kļuva greizsirdīga un rupja. Taču es tīšām pievērsu citām uzmanību, lai Elīna kļūtu vaļsirdīgāka un es varētu ieskatīties viņas dvēselē. Taču diemžēl tas man neizdevās. Viņa spītīgi atmeta galvu un sāka rosīties. Beidzot viņa paķēra mēteli un grasījās iet uz ielas.

«Kur tu iesi?» es vaicāju.

Viņa neatbildēja, bet uzpūtīgi nerimās dungot kādu melodiju un lika galvā cepuri.

Pēkšņi viņa atrāva vaļā durvis uz gaiteni un iekliedzās:

«Gina!»

Tā sauca viņas māti.

Sieviete smagi klumzāja pa gaiteni, kājas viņai bija lielas tupeles, pieklauvēja pie durvīm, ienāca un palika stāvot.

«Cikreiz esmu teikusi, ka tev katru dienu jānoslauka no kumodes putekļi!» Elīna pavēloši runāja. «Kas tā par cūcību! Lai šitādu tīrīšanu es vairs neredzētu, vai saproti? Un tur tās fotogrāfijas arī katru dienu jānoslauka ar lupatiņu!»

«Labi,» māte atbildēja un grasījās iet projām. Viņas seja bija vienās grumbās, vaigi iekrituši. Viņa padevīgi uzklausīja meitu, baidīdamās nepalaist ne vārdiņa gar ausīm.

«Atceries to reizi par visām reizēm!» Elīna vēl piebilda.

«Labi jau, labi, velns parāvis!» Un viņa aizgāja, klusi aizvērusi durvis, lai gan pēc izskata nebija rāmas dabas sieviete.

Elīna jau bija saģērbusies. Viņa pievērsās man teica:

«Tagad samaksā par visu un vācies!»

«Paldies par pacienāšanu,» meičas sacīja un iztukšo glāzes.

Es biju mazliet samulsis.

«Par vīnu?» es atvaicāju. «Man šķiet, ka naudu par vīnu es jau iedevu, bet varbūt man vēl kaut kas ir atlicis.» Es atkal tveru pie kabatas.

Meičas sāka smieties.

«Ir gan bagāts tavs draudziņš! Tu lielījies, ka viņš tev iedevis veselu žūksni naudas, bet tagad nevar samaksāt par vīnu! Ha-ha-hā!»

Tagad Elīna saskaitās manis dēļ.

«Lasieties projām!» viņa sauca. «Negribu jūs vairs redzēt! Naudu? Viņam naudas kā spaļu! Tūlīt parādīšu, cik daudz viņš man iedeva!»

Un lepni viņa uzsvieda uz galda banknotes un sudraba naudu. «Viņš samaksājis par vīnu un par mani arī! Tik daudz naudas jūs pat redzējušas neesat! Tagad varu samaksāt saimniecei par diviem mēnešiem uz priekšu, vai saprotat! Es to tikai teicu, lai viņu mazliet paķircinātu, lai par viņu pazobotos. Bet tagad vācieties!»

Un viņa izgrūda meičas gaitenī. Aizslēgusi durvis, Elīna sāka spiedzīgi smieties.

«Es nudien negribu, ka viņas te paliek,» Elīna taisnojās. «Garlaicīgas skuķes, es ar viņām nemaz nesaejos. Viņas ir garlaicīgas, vai ne?»

«Nē, man gan tā nelikās,» es sacīju, lai viņu vēl vairāk sakaitinātu. «Viņas atbildēja, ja ko jautāju, pastāstīja, ko gribēju zināt. Ļoti patīkamas meitenes.»

«Ja tu tā domā, tad vācies viņām līdzi!» Elīna man uzsauca. «Ej pie viņām, ja tev tīk! Es tevi te neturu!» Drošības labad viņa pievāca uz galda izbērto naudu.