Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— To jums sūta kungs pelēkajā uzvalkā, jūs viņu pazīstat.

— Jūs laikam esat viņa līgava? — sieva jautāja. Es atbildēju:

— Nē, esmu viņa atraitne... Līdz rītam es klaiņāju pa ielām. Un tagad es to atkal pārlasīju. Viņu sauca — Vladimirs T...

Naktī bija uzsnidzis sniegs. Zemi sedza biezs, balts paklājs.

Viņš bija pamodies ar līksmu domu, ka vakar saņēmis vēstuli — negaidītu, labu ziņu; viņš jutās jauns un laimīgs un aiz laimes sāka klusi dziedāt. Tad viņš piegāja pie loga, atvilka aizkaru un ieraudzīja sniegu. Dziesmiņa uzreiz aprāvās, bezcerība pārņēma dvēseli, un viņa šaurie, slīpie pleci notrīcēja.

Līdz ar ziemu viņam allaž sākās nejauks laiks, vislielākās mokas, kuras neviens nesaprata. Tikai uzskatot sniegu, jau uzmācās domas par nāvi un iznīcību. Iestājās garie, tumšie vakari ar savu notrulinošo, bezjēdzīgo klusumu; viņš nespēja strādāt savā darbnīcā, viņa sastingusī dvēsele bija mēma. Reiz vasarā viņš bija dzīvojis mazā pilsētiņā, lielā, gaišā istabā, kuras logu apakšējās rūtis bija nokrāsotas baltas. Baltais stikls atgādināja ledu un, skatoties uz to, viņš juta neizsakāmas mokas. Viņš gribēja sevi pārvarēt, nodzīvoja šajā istabā vairākus mēnēšus un diendienā sev apgalvoja, ka arī ledum daudzu cilvēku acīs ir savs skaistums, ka ziema un vasara ir tikai vienas un tās pašas dieva mūžīgās idejas īstenojums un viņa radītas, — taču nekas nelīdzēja.

Viņš nespēja pieskarties savam darbam, un nemitīgās pašmocības viņu galīgi sabeidza.

Vēlāk viņš dzīvoja Parīzē. Kad pilsētā svinēja līksmus svētkus, viņš labprāt pastaigājās pa bulvāriem un vēroja visu, kas notiek apkārt. Visbiežāk tas bija gaišajos, siltajos vasaras vakaros, kad pilsētā no lielajiem parkiem dvesmoja lapu un ziedu smaržas. Ielas mirdzēja elektriskajā gaismā, līksmi cilvēki smaidīdami staigāja šurpu turpu, sasaucās, dziedāja, bārstīja konfeti, visur prieks un gaviles. Cik reižu viņš bija izgājis uz ielas, gribēdams iejukt pūlī un priecāties līdzi citiem, — taču pēc pusstundas jau bija paņēmis fiakru un atgriezies mājās. Kādēļ? Viņam bija uzvilnījušas atmiņas: elektriskajā gaismā viņa acu priekšā konfeti virpuļoja un nosēdās gluži kā sniegpārslas.

No gada gadā atkārtojās viens un tas pats.

Kur gan dzīvoja viņa dvēsele? Varbūt saules zemē, palmu zemē. Varbūt Gangas krastos, kur nekad nenovīst lotoss.. .

Naktī bija uzsnidzis sniegs. Viņš domāja, cik putniem mežā auksti un kādas nāves mokas jācieš vijolīšu saknēm, iekāms tās sasalušajā zemē nomirst. Un no kā lai tagad pārtiek zaķis?

Viņš vairs nespēja iziet ārā no mājas. Vairākus mēnešus viņš gandrīz nemaz neatstāja savu istabu — gan staigāja šurpu turpu, gan sēdēja krēslā un domāja.

Neviens nesaprata, cik ļoti viņš cieš šajā ieslodzījumā. Viņš vēl bija jauns un varētu ar visu krūti mesties dzīvē, arī spēka netrūka. Taču, tiklīdz iestājās sals, viņš bija nosodīts sēdēt istabā un vientulībā gremdēties pārdomās. Tādās dienās viņa sieva mēdza ieslēgt skapī augļus, kurus bija pirkusi bērniem, citādi vīrs tos izņēma, nolika šos pāris ābolus vai nožēlojamo vīnogu ķekaru sev priekšā uz galda un ilgi tīksminājās ap tiem, jo tie bija vasaras un dienvidu augļi, un galu galā tos apēda.

Pārmaiņa notika apbrīnojami strauji. Parasti viņam nepatika atbildēt uz vēstulēm, turpretī tagad viņš metās pie galda un uzrakstīja veselu kaudzi vēstuļu — pat gluži svešiem cilvēkiem, jautādams tiem kaut ko vai paziņodams gluži nesvarīgus notikumus. Viņam bija neskaidra nojauta, ka jau tuvojas pēdējā stundiņa, un tikai ar šīm vēstulēm, kuras izsūtīja uz visām debesu pusēm, viņš vēl cerēja kaut neilgi uzturēt sakarus ar dzīvi.

Ar viņu notika arī citas pārmaiņas: viņš bija pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru.

Palicis viens, viņš bieži skaļā balsī raudāja, bet naktīs gulēja puspievērtām acīm un mocījās smagos murgos.

Tomēr šis vārgulīgais, nelīdzsvarotais cilvēks vasarā vienmēr bija mundrs un sprigans. Turpretī tumšajos ziemas mēnešos viņu māca briesmīgs sabrukums. Viņa jūtu uzplūdi bija spēji un brāzmaini kā pērkona negaiss no skaidrām debesīm, viņš bieži nometās uz ceļiem sava jaunākā dēla priekšā un, karstas asaras liedams, lūdza par puisēnu dievu. Viņš kaisli vēlējās, lai zēns pretēji viņam pašam nekad nekļūtu plaši pazīstams. Visiem slaveniem cilvēkiem dvēseles dzīles ir saduļķotas, viņus samaitājusi uzmanība, slava, kas viņus izceļ citu vidū, pūļa ziņkāre. Šī «dzīve uz skatuves» pārvērš viņu skatienus, viņu gaitu, stāju, uzvedību. Bet viņa dēls lai ir zemesrūķis, lai sēj un ievāc ražu. Neviens nav pārāks par to, kas sēj un ievāc sava darba augļus. Un viņš vēlējās vēl kaut ko: lai dievs pasargā viņa dēlu no dzīves svešatnē. Cik daudz jāpārdzīvo cilvēkam, kas spiests meklēt patvērumu svešā zemē!

Turklāt viņš nesaprot nedz svešo valodu, nedz svešos skatienus, nedz smaidus.

Svešumā debess ir citāda un citādi zvaigznāji. Arī puķēm ir citāda krāsa, un arī putni svešumā dzied pavisam citādi. Un karogkārtī plīvo citāds karogs.

Nojauta viņam sacīja, ka liktenis viņu nežēlīgi izrāvis no viņa īstās vides. Varbūt viņš kādreiz, pirms daudziem gadiem, dzīvojis citā zemē, tālā un siltā.

-32° pēc Celzija

Ar šausmām viņš vēro, ka aukstums pieņemas un visa dzīvā radība ārā nosalst.

Viņa istabas logs iziet uz mežu un lielceļu, pa kuru cilvēki brauc uz pilsētu un atgriežas mājup. Neviena lapiņa tagad nekustas, eglājs sabozis adatas, visi koki apsarmojuši. Vispiemērotākais laiks ziemas sportam. Nabaga zīlīte tikko pakustina spārniņus, aiz viņas gaisā stiepjas tieva garaiņu stīdziņa. Daba ir pamirusi, visur sals un klusums, pat ne vēsmiņa nesaviļņo gaisu. Visapkārt, šķiet, ir tikai balti, sasaluši tauki.

Lejā uz ceļa šķind zvaniņi, garām pabrauc kamanas, tajās sēž vīrietis un sieviete.

Zirgu un braucējus visu laiku ietver viegls, balts mākonis. Šis vīrietis un šī sieviete droši vien nekad nav redzējuši, kā aug vīnogas, varbūt viņi ne reizi mūžā nav tās pat nogaršojuši. Pēc viņu sejas nav manāms, ka viņi ir neapmierināti ar auksto laiku, viņi mierīgi brauc uz pilsētu nokārtot savus sīkos darījumus, tikai lāgiem paskubina zirgu, ja, viņuprāt, tas pārāk gausi spraucas cauri šiem briesmīgajiem taukiem. Saules zemes cilvēks par šo skatu aiz smiekliem varētu vai nobeigties. Turpretī vīrietis un sieviete pavisam mierīgi, bez jebkāda izbrīna aplūko briesmīgo, noslēpumaino sala valstību, kas viņus apņem no visām pusēm, un nemaz nelauza galvu par šo noslēpumu, jo arī paši ir sala bērni un uzauguši sniegājos. Viņi sēž kamanās kā divi valzirgi.

Vīrietim pie bārdas karājas lāstekas...

Nelaimīgais, sala izmocītais mākslinieks pa logu redz, ka pagalmā rotaļājas viņa meitiņa. Viņa no galvas līdz kājām ievīstīta biezās vilnas drēbēs; tikai biezajām kazas vilnas zeķēm piešūtas ādas pēdiņas. Meitenīte velk kamaniņas, viņas soļu čirkstoņa griežas tēvam ausīs. Viņa pleci sāk raustīties, viņš it kā galīgā bezspēkā aizver acis, no šīm dīvainajām ciešanām viņa piere noraso sviedriem. Meitenīte viņu sauc, pievērsusi logam savu piesarkušo sejiņu, un žēlojas, ka pārtrūkusi kamaniņu virve.

Viņš steigšus iziet pagalmā un sasien virvi, viņam nav nedz cepures, nedz siltu drēbju. «Vai tev nesalst?» meitenīte jautā. Nē, viņam nesalst, viņa rokas ir siltas, tikai ledainais gaiss dursta kaklu. Taču viņam nekad nesalst.