Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kāds tur prieks, jūs vaicāsiet. Ak, Lars Falkenberg un jūs visi citi, neuztraucieties, esmu sarunājis kādu cilvēku, kas katru nedēļu nesīs man pārtiku.

Un es klīstu viens pats apkārt un priecājos par savu vientulību. Tikai man vairs nav bīskapa Pāvela zīmoga. Šo zīmogu man uzdāvināja kāds viņa pēctecis, vasarā es nēsāju to vestes kabatā. Bet tagad es aptaustu kabatu un jūtu, ka zīmoga vairs nav. Es esmu to pazaudējis. Taču arī par šo zaudējumu jau priekšlaikus esmu saņēmis atlīdzību, jo reiz man piederēja šis zīmogs.

Grāmatu trūkums mani neapbēdina.

Es labi atceros divpadsmito decembri un visus citus datumus, taču viegli aizmirstu daudz svarīgākas lietas. Iedomājoties grāmatas, es atceros tikai to, ka kapteinim Falkenbergam un viņa kundzei mājās bija daudz grāmatu — romāni un lugas, pilns skapis. Es tās redzēju, kad Evrebē krāsoju logus un durvis. Viņiem bija kopotie raksti, no katra rakstnieka pilns komplekts, trīsdesmit sējumu. Kāpēc viņiem vajadzēja šos rakstus? Nezinu. Grāmatas, grāmatas, viena, divas, trīs, desmit, trīsdesmit. Katrus ziemsvētkus pienāca jaunas grāmatas, romāni — trīsdesmit sējumi, ik gadu viens un tas pats. Kapteinis un kundze tos droši vien lasīja, viņi zināja, ko meklēt šajos tēvzemes autoros, kuru darbos tik daudzi spriedelēja par to, kā iegūt laimi. Jā, varbūt tāpēc viņi tos lasīja, ko es zinu. Ak tu mūžs, cik daudz tur bija grāmatu, mēs pa trim tikko varējām pabīdīt skapi. Viens no šiem trim bija Grīnhusens, viņš no tēvzemes literatūras smaguma pietvīka sarkans un teica:

— Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vajag tik daudz grāmatu?

It kā Grīnhusens no tā kaut ko saprastu! Kapteinis un viņa kundze droši vien pirka šīs grāmatas, lai būtu pilni komplekti un neviena sējuma netrūktu. Tiklīdz vienu grāmatu izņemtu, tūdaļ rastos robs. Visas grāmatas bija vienādas, vienmuļa dzeja, vienmuļi romāni.

Manā būdā apmetās aļņu mednieks. Nekas sevišķs jau tas nebija, tikai viņa suns bija pagalam nikns. Es nopriecājos, kad mednieks aizgāja. Viņš noņēma no sienas manu pannu, kaut ko uz tās cepa un to nokvēpināja.

Patiesību sakot, panna nebija mana. To būdā bija kāds pametis. Es to noberzu ar pelniem un pakāru pie sienas par barometru. Tagad es atkal to tīru, tā ir ļoti noderīga, jo pirms lietus vienmēr kļūst nespodra.

«Bijusi te Ragnhilda, viņa katrā ziņā to izņemtu man no rokām un pati notīrītu,» es nodomāju. Taču vēlāk nolemju, ka labāk es pats nospodrināšu, Ragnhilda varētu darīt ko citu. Un, ja šī vieta mežā kļūtu par mūsu līdumu, tad Ragnhildai būtu bērni, govis un sivēns. Bet savas vara pannas es spodrināšu pats, Ragnhild!

Es atceros kādu citu sievieti — viņai nebija nekādu rūpju, un viņa aizgāja postā.

Bet pirms gadiem sešiem septiņiem man viņa likās maigākā un daiļākā sieviete pasaulē. Es vedu viņu viesos, un viņa sarka un izturējās tik bikli, kaut gan es biju viņas kalps. Dodama kādu rīkojumu, viņa tikai uzmeta acis un atklāja man jaunu skaistuma un bagātību avotu, — to visu es līdz šim vēl atceros. Jā, es te sēžu un to visu atceros, šūpoju galvu un pats sev saku: «Tas bija tik dīvaini!» Viņa nomira. Un kas tālāk? Nekas. Bet es vēl dzīvoju. Taču viņas nāve nedrīkstētu mani apbēdināt, par to es jau priekšlaikus esmu saņēmis atlīdzību, kad viņa skatījās uz mani ar savām skaistajām acīm. Tā tas ir!

Sieviete — ko gan visi gudrie zina par sievieti?

Es atceros kādu gudro, viņš rakstīja par sievieti. Viņš sarakstīja veselus trīsdesmit sējumus vienveidīgu lugu par sievieti. Es šos sējumus reiz saskaitīju lielajā skapī.

Pašās beigās viņš rakstīja par sievieti, kas pametusi savus bērnus — lai ietu meklēt brīnumu! Bet kas tad ir bērni? Tas ir tik smieklīgi, un ceļinieks smejas par visu, kas ir smieklīgs.

Šis gudrais — ko viņš zina par sievieti?

Pirmkārt, viņš nevarēja kļūt gudrs, iekāms nebija kļuvis vecs, viņš pazīst sievieti vienīgi pēc atmiņām. Otrkārt, viņam nav nekādu atmiņu, jo viņš nekad nav sievieti pazinis. Cilvēks, kam ir nosliece uz gudrību, visu mūžu veltī tikai šai nosliecei, viņš to lolo un auklē, dzīvo tikai šās noslieces labad. Neviens neiet pie sievietes, lai iegūtu gudrību. Četri pasaules gudrie, kas atstājuši mums savas pārdomas par sievieti, ir sēdējuši un tās izdomājuši. Viņi bija veci, kaut arī bija jaunekļi vai sirmgalvji, viņi varēja jāt tikai ar izrāmītiem ērzeļiem. Viņi nepazina sievieti nedz tās svētumā, nedz krāšņumā, nezināja, ka bez sievietes nevar dzīvot, bet viņi rakstīja par sievieti, rakstīja un rakstīja. Iedomājieties, rakstīja, bet nekā nezināja par sievieti!

Dievs lai mani pasargā no gudrības! Līdz savai pēdējai stundai es atkārtošu: dievs lai mani pasarga no gudrības!

Šodien ir vēss, īsti piemērota diena, lai dotos pastaigā, kā biju nodomājis.

Sniegotie kalni piesarkuši saules staros, un mana vara panna pareģo jauku laiku.

Pulkstenis ir astoņi no rīta.

Man somā ir daudz pārtikas, kabatā aukla, gadījumā ja kaut kas saplīstu. Uz galda atstāju zīmīti cilvēkam, kas manā prombūtnē varbūt atnesīs pārtiku.

Esmu rūpīgi sagatavojies tālam ceļam, apzinos, ka tas prasīs izturību un atjautību.

Jā, tā vajadzētu rīkoties tam, kas dodas tālā ceļā, bet ne jau man. Man nav nekāda mērķa, nekādu pienākumu, nekur nav jāsteidzas, esmu tikai ceļinieks, kas pamet savu būdu, lai drīz tajā atkal atgrieztos. Man taču ir vienalga, kur atrodos.

Mežs ir kluss un tukšs, visu klāj sniegs, mani ieraugot visi aiztur elpu.

Pēcpusdienā es no kādas augstienes tālu lejā redzu Truvatnu, baltu un līdzenu, it kā ar krītu nokaisītu sniega tuksnesi. Ieturējis maltīti, eju atkal tālāk, kāpju augstāk un augstāk kalnos, taču gausi un domīgi, sabāzis rokas kabatās. Es nesteidzos, man tikai jāatrod vieta, kur pavadīt nakti. Pievakarē es atkal apsēžos un iekožu, itin kā es būtu izsalcis un godīgi nopelnījis maizes kumosu. Taču es ēdu tikai tādēļ, lai būtu kaut kas, ko darīt, rokas man ir bezdarbīgas, galva domu pārpilna. Tumsa iestājas agri; cik labi, ka esmu atradis aizu, kur patverties! Te zaru ugunskuram mētājas atliku likām.

Lūk, par ko es stāstu tagad, kad koklēju zem surdīnes.

Nākamajā rītā es devos tālāk, tiklīdz atausa gaismiņa. Sāka snigt mīkstām, siltām pārslām, gaisā bija dzirdama šalkoņa. «Būs putenis,» es nodomāju, it kā varētu to paredzēt. Nedz man, nedz manam barometram pirms diennakts par to nebija ne miņas. Es atstāju savu patvērumu un klīdu tālāk pāri purvam un līdzenumam; atkal pienāca pēcpusdiena, joprojām sniga. Mana naktsmītne, kā izrādījās, nebija visai patīkama; tur gan bija daudz zaru guļvietai un man nesala, bet dūmus no ugunskura pūta uz manu pusi, un tagad man kaklā kasīja.

Tagad es atradu labāku vietu — lielu un ērtu alu ar sienām un griestiem. Te pietiks vietas gan man, gan ugunskuram, un dūmi plūdīs ārā. Es piekrizdams pamāju ar galvu un apmetos alā, lai gan vēl bija gaišs. Es skaidri redzēju kalnus un ielejas, kāda kaila klints slējās tieši man pretī, tikai kādas stundas gājiena attālumā. Taču es pamāju ar galvu, it kā būtu sasniedzis ceļa mērķi, sāku nest alā zarus un iekārtoties nakšņošanai.

Te es jutos kā mājās. Ne jau par velti es pamāju ar galvu un noņēmu no muguras maisu. «Vai uz šejieni tu nāci?» es it kā jokodamies pats sev jautāju. «Jā, uz šejieni,» es atbildēju.

Šalkoņa pastiprinājās, sniegs vairs nesniga, bet lija lietus. Savādi, lielas lietus lāses krita uz manu pajumti, uz kokiem, kaut gan bija decembris, aukstais Kristus dzimšanas mēnesis. Droši vien siltuma vilnis iedomājies apciemot tieši mūs.