Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Nē, es te vairs nekad neatgriezīšos. Un tad mēs atvadāmies.

Es arvien paturēšu atmiņā Nilsa garīgo līdzsvaru un godaprātu. Es stāvu un pavadu viņu ar skatienu, kad viņš iet pāri pagalmam. Tad viņš pagriežas un jautā:

— Vai tu vakar biji mežā? Vai sniega tur daudz? Vai pēc malkas var braukt ar ragavām?

— Jā, — es atbildu.

Apmierināts viņš iet uz stalli iejūgt zirgu.

Parādās Grīnhusens, viņš arī iet uz staļļa pusi. Nonācis man blakus, viņš apstājas un saka — kapteinis pats esot viņam piedāvājis darbu mežā.

— «Sazāģē malku, cik vien jaudā, pastrādā te vēl kādu laiku, par algu jau mēs vienosimies!» — «Paldies par jūsu labo sirdi, kapteini» es sacīju. — «Ej pie Nilsa,» viņš norādīja. Tas nu gan ir krietns cilvēks! Daudz tādu vis nav!

Pēc kāda brītiņa kapteinis aicina mani augšā, es ieeju viņa kabinetā. Viņš pateicas man par darbu un iedod aprēķinu. Nu es varētu iet, taču viņš sāk mani izvaicāt par šķūņa celšanu, un mūsu saruna ieilgst. Katrā ziņā pirms ziemsvētkiem neko nevar iesākt, bet, kad pienāks īstais laiks, viņi mani labprāt atkal redzētu. Pēkšņi viņš cieši paveras manī un jautā:

— Bet tu jau laikam nekad vairs Evrebē neatgriezīsies? Es apjuku, tad atbildēju viņam ar tādu pašu skatienu.

— Nē, nekad.

Promiedams es pārdomāju viņa vārdus: vai viņš tiešām ir mani izpratis? Katrā gadījumā viņš man parādījis uzticību, kuru es augsti novērtēju. Lūk, ko nozīmē laba audzināšana!

Uzticība? Šāda uzticība taču nav nenieka vērta! Mana dziesmiņa jau ir nodziedāta. Viņš ļāva man iet un rīkoties pēc sava prāta, jo esmu pilnīgi nekaitīgs. Tā tas ir. Starp citu, man arī nav nekādu slepenu nodomu.

Es apstaigāju visu māju, no visiem ardievodamies — no kalponēm un arī no Ragnhildas. Kad es ar maisu uz muguras gāju pāri pagalmam, kapteinis man no kāpnēm uzsauca:

— Paklau, ja tu dodies uz staciju, zēns tevi var aizvest. Jā, viņš tomēr bija labi audzināts! Es viņam pateicos, bet piedāvājumu noraidīju. Tāds vārgulis vēl nebiju, ka nevarētu aiziet līdz stacijai kājām.

Tagad esmu atkal mazajā pilsētiņā. Ierados šeit tāpēc, ka tai cauri iet ceļš uz Truvatnu un kalniem.

Pilsētiņa ir tāda pati kā agrāk, tikai tagad upi abās pusēs ūdenskritumam klāj plāns, apsnidzis ledus.

Es nopērku pilsētiņā drēbes un ceļam nepieciešamās mantas, arī jaunas kurpes un aiznesu pie kurpnieka pazolēt vecās. Kurpnieks uzsāk ar mani valodas un piedāvā apsēsties. No kurienes es nākot? Un atkal mani apņem šās pilsētiņas noskaņa.

Es aizeju uz kapsētu. Arī te jau viss sagatavots ziemai. Koku stumbri un krūmi aptīti ar salmiem, un trauslāki pieminekļi apsisti ar dēļiem. Dēļi savukārt nokrāsoti.

Tie, kas to darījuši, droši vien sprieduši tā: redzi, te ir piemineklis, ja es to saudzēšu, tas noderēs kā man, tā daudziem maniem pēctečiem.

Pilsētiņā patlaban ir ziemsvētku tirdziņš, es dodos turp. Te ir ragaviņas un slēpes, krējumķērnes un izgriezti koka krēsliņi, sārti dūraiņi, veļas ruļļi, lapsu ādas. Te iereibušu ielejas zemnieku pūlī iejukuši gan lopu uzpircēji, gan zirgu mijēji, jā, pat ebreji ieradušies, lai ieblēdītu kādam kabatas pulksteni ar inkrustācijām, varbūt pat divus uzreiz, kaut gan pilsētiņā naudas nav. Šie pulksteni ir no kādas Alpu zemes, kas pasaulei nav devusi nedz Bēklinu, nedz ko citu, nav devusi itin neko.

Ak šis ziemsvētku tirdziņš!

Toties vakarā pilsētiņa te sagādā izpriecas visiem saviem iedzīvotājiem. Divās zālēs dejo, Hardangerfjorda muzikanti spēlē vijoli — tas izklausās tiešām jauki, nav vārdam vietas. Vijolēm ir tērauda stīgas, tās skan ritmā. Mūzikas skaņas cilvēkus ietekmē dažādi: gan modina nacionālu sajūsmu, gan liek griezt zobus un kaukt aiz skumjām. Nekad mūzikai nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.

Pāri griežas dejās.

Pārtraukumā skolotājs sāk dziedāt:

Ak, sirmā māmuļa! Tu smagā darbā asiņainus sviedrus lēji...

Taču daži trakulīgākie puiši pieprasa tikai dejas. Dejas bez pārtraukuma! Viņi stāv, apskāvuši meičas ap viduci. Neaizkavējiet viņus ar savu dziedāšanu! Skolotājs apklust. Kā — viņi negrib klausīties Vinjī! Balsis «par» un «pret», izceļas strīds.

Nekad dziesmai nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.

Dejas turpinās.

Ielejas meičām mugurā pieci sarkani brunči, bet viņām tas ir tīrais nieks, viņas radušas nest smagumus. Dejas turpinās, visapkārt troksnis, degvīns iekarsē prātus, no šā raganu katla ceļas augšup garaiņi. Trijos no rīta ierodas policists un piesit pie grīdas ar savu nūju. Pietiek! Mēnesnīcā dejotāji izklīst pa pilsētiņu un tās apkārtni.

Pēc deviņiem mēnešiem ielejas meičas uzskatāmi pierāda, ka viņas tomēr bija uzvilkušas mazāk brunču, nekā vajadzēja. Nekad vēl tam apstāklim, ka brunču uzvilkts par maz, nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.

Upe tagad ir klusa un sastingusi, skatienu tā nesaista, to sastindzinājis sals. Tiesa, tā joprojām darbina kokzāģētavu un dzirnavas, tā ir un paliek liela upe, taču tai trūkst dzīvības, tā ir apvāzusies ar ledus vāku.

Arī ūdenskritumam neklājas daudz labāk. Bija laiks, kad es stāvēju pie tā, raudzījos lejup, klausījos un domāju — kas notiktu ar manām smadzenēm, ja man būtu jādzīvo šajā nerimtīgajā šalkoņā? Tagad ūdenskritums gandrīz izsīcis un tikai klusi kaut ko urdzina, par šalkoņu to vairs nevar saukt. Tas jau vairs nav ūdenskritums, bet nožēlojamas ūdenskrituma paliekas. Ūdenskritums ir tikpat kā iznīcis, no tā rēgojas ārā lieli akmeņi, vietumis to aizgrēdojuši baļķi. Pa šiem akmeņiem un baļķiem var tikt pāri ūdenskritumam sausām kājām.

Viss ir nokārtots, es atkal stāvu ar maisu uz muguras. Ir svētdiena, laiks ir skaidrs.

Es aizeju pie nesēja uz viesnīcu un atvados, viņš grib mani gabaliņu pavadīt uz augšu gar upi. Šis lielais, labsirdīgais puisis piedāvājas nest manu somu — it kā es pats to nevarētu panest.

Mēs ejam pa upes labo krastu, bet iebrauktais ceļš ved pa kreiso pusi. Mēs soļojam pa taciņu, ko vasarā ieminuši plostnieki, sniegā redzamas arī dažas svaigas pēdas. Mans pavadonis nevar saprast, kāpēc mēs neejam pa īsto ceļu, jo viņš ir visai neatjautīgs. Taču es pa šo taku jau esmu pāris reižu gājis un gribu iet vēl pēdējo reizi.

Tās ir manas pēdas, kas šeit redzamas sniegā.

Es jautāju:

— Tā dāma, par kuru tu runāji, tā, kura noslīka, — vai tas notika kaut kur te?

— Vai tā, kas pagāja zem ūdens? Jā, mēs taisni esam tai vietā. Tas bija briesmīgi, saskrēja cilvēku divdesmit viņu meklēt, arī policisti.

— Ar ķekšiem?

— Nūja. Mēs uzlikām uz ledus dēļus un kārtis, bet tās salūza. Visu ledu izdauzījām. Tur — vai redzi? — Un nesējs apstājas.

Es saskatu tumšu laukumu, kur braukušas laivas un lauzušas ledu. Meklēta slīkone. Tagad viss atkal pārvilcies ar ledu.

Nesējs turpina:

— Beidzot mēs viņu atradām. Paldies dievam, es tev teikšu, ka upe kļuvusi tik sekla. Viņa bija nogrimusi dibenā un iesprūdusi starp diviem akmeņiem. Labi, ka straumes gandrīz nav; pavasarī ūdeņi viņu būtu aiznesuši tālu.

— Vai viņa gribēja tikt pāri upei?

— Jā, te visi iet upei pāri, tikko tā aizsalusi, lai gan tas nemaz nav labi. Pirms divām dienām viens cilvēks jau bija pārgājis. Viņa gāja tieši pa šo taku, pa kuru tagad ejam mēs, bet inženieris braucis no augšteces otrā pusē. Viņš braucis ar velosipēdu.

Viņi ieraudzījuši viens otru, un viņš sasveicinoties pamājis ar roku, viņi taču bija radinieki. Dāma viņu bija pārpratusi, iedomājusies, ka viņš aicina viņu pāri, un sākusi iet pa ledu, tā vismaz inženieris paskaidroja. Inženieris brīdinot uzsaucis, bet viņa nedzirdējusi, taču viņš nevarējis steigties pretī. Kā lai pamet velosipēdu? Turklāt viens cilvēks jau bija gājis pāri pa ledu. Inženieris pastāstīja policistam, kā tas viss noticis, un policists pierakstīja ikkatru viņa vārdu. Jā, viņa tikusi līdz upes vidum un tad ielūzusi. Laikam tur ledus bijis ļoti plāns. Inženieris drāzies ar velosipēdu uz pilsētu, ieskrējis savā kantorī un sācis zvanīt vienā gabalā. Tādu zvanīšanu nekad nebiju dzirdējis. «Upē iekritis cilvēks! Mana māsīca!» viņš kliedza. Mēs skrējām šurp, viņš mums sekoja. Mums līdzi bija tauvas un ķekši, bet nekas nelīdzēja.