Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Es atkal piegāju pie kundzes, izturējos pieklājīgi, bet pazemīgi, noņēmu cepuri un lūdzu, lai viņa vairs nedodas ceļā.

— Ne jau tev mani jāved, — viņa atcirta.

— Nē. Bet vai kundze labāk nepaliktu mājās? Tad viņa sadusmojās, nomērīja mani ar skatienu un teica:

— Atvaino, tev šajā jautājumā nav jāmaisās. Tikai tāpēc, ka tu manis dēļ reiz tiki atlaists, tu...

— Nē, nē, ne jau tāpēc! — es izmisis izsaucos, bet neko vairāk nevarēju piebilst. Ja viņa mani saprata šādi, tad viņas acīs nebiju nenieka vērts.

Uz mirkli mani sagrāba niknums, es biju gatavs iebrukt landauerā un ar varu izraut ārā šo stulbo, apjukušo vistu. Droši vien manas rokas bija sažņaugušās, jo viņa bailīgi parāvās atpakaļ. Taču manas dusmas tūdaļ noplaka, es kļuvu pazemīgs, tomēr vēlreiz mēģināju viņu atrunāt:

— Mēs visi uztraucamies, ka jūs braucat prom un mūs atstājat. Mēs izdomāsim, kā jūs izklaidēt, es varu lasīt jums kaut ko priekšā, un Larss taču tik skaisti dzied. Es varbūt varētu šo un to arī pastāstīt. Redzu — nāk Grīnhusens, vai drīkstu teikt, lai viņš iet atpakaļ?

Viņa it kā atmaiga un iegrima domās. Tad viņa sacīja:

— Tu nekā nesaproti. Es braucu pretī kapteinim. Viņš neieradās nedz vakar, nedz aizvakar, bet agri vai vēlu viņam jābrauc. Gribu viņu sagaidīt.

— Ā!

— Tātad ej savu ceļu! Vai te ir Grīnhusens?

Es jutos kā uz mutes sists. Viņai bija taisnība, tas izklausījās tik ticami, es atkal biju izturējies kā stulbenis.

— Jā, Grīnhusens ir atnācis, — es atbildēju.

Tad es uzliku galvā cepuri un palīdzēju Grīnhusenam iejūgt zirgus. Biju tik apjucis un nokaunējies, ka aizmirsu pat atvainoties, tikai skraidīju ap pajūgu, pārbaudīdams, vai viss ir kārtībā.

— Tātad tu mani vedīsi, Grīnhusen? — kundze vaicāja.

— Kā tad! Kurš gan cits? — viņš atbildēja.

Tad viņa ar blīkšķi aizcirta durtiņas, un landauers izripoja no pagalma.

— Vai aizbrauca? — kalpones jautāja, sasizdamas plaukstas.

— Jā, aizbrauca. Viņa grib sagaidīt savu vīru.

Es atkal devos uz dambi. Bez Grīnhusena mums trūka viena cilvēka. Diezin vai mēs, pārējie, pagūsim tikt ar visu galā noteiktajā laikā.

Es sapratu, ka Falkenberga kundze bija mani apvedusi ap stūri, teikdama, ka gribot sagaidīt vīru. Vienalga, zirgi bija atpūtušies, jo nebija nodarbināti tajās dienās, kad Nilss palīdzēja rakt grāvi. Taču es biju izturējies kā nelga. Man vajadzēja bez atļaujas sēsties pašam uz bukas. Nu labi, bet kas būtu līdzēts? Vismaz es nebūta izdabājis visām viņas kaprīzēm. Varētu viņu atturēt. Ak tu mīlestības apstulbotais večuk!

Kundze to visu varbūt darīja ar nolūku, lai atriebtos kapteinim un nebūtu mājās, kad viņš pārbrauc. Viņa visu laiku svārstījās, gribēja gan vienu, gan otru, bet savs nolūks viņai bija. Ak tu vientiesīti, vai tāpēc tu klaiņo apkārt, lai aizstāvētu laulāto pilsoniskās intereses, ja tiem gadās mīlas dēkas? Nu jā! Falkenberga kundze bija kļuvusi tik samaitāta. Šis kļūmīgais solis viņai bija nācis par ļaunu, un vai nav vienalga, kas ar viņu notiek. Viņa bija sākusi arī melot. Vispirms grozīja acis kā kabareja dejotāja un tad nodevās arī meliem. Šodien tie bija nepieciešamības meli, rīt jau viņa melos aiz patikas. Vieniem meliem seko citi. Nu un tad? Dzīve varēja atļauties šādu izšķērdību.

Mēs trīs dienas rakām grāvi, bija palicis vēl tikai neliels gabals. Naktīs bija trīs grādi sals, bet mūs tas netraucēja, mēs tikai rakām tālāk. Grīnhusens bija atgriezies, viņam bija jārok grāvis zem virtuves, pats es raku zem kūts un staļļa, šis darbs man šķita atbildīgāks, bet Nilss un Larss Falkenbergs raka grāvi uz rezervuāru.

Šodien es beidzot ievaicājos Grīnhusenam par kundzi:

— Tātad pēdējo reizi viņa nebrauca atpakaļ uz mājām?

— Nē, viņa iekāpa vilcienā.

— Laikam brauca pretī savam vīram?

Grīnhusens tagad pret mani izturējās ļoti piesardzīgi, šīs divas dienas viņš nebija man bildis ne vārda un tagad tikai atbildēja:

— Tā jau laikam būs. Droši vien viņa to darīja, vīrs taču jāsagaida...

— Es domāju, ka viņa varbūt aizbrauca pie vecākiem uz Kristiansandu.

— Jā, iespējams, — Grīnhusens atbildēja. Šis pieņēmums viņam likās labāks. — Skaidrs, ka viņa aizbrauca pie vecākiem. Jā, jā, drīz viņa atkal būs mājās.

— Vai viņa tā teica?

— Jā, laikam jau drīz. Kapteinis arī vēl nav pārbraucis. Mūsu kundze ir lieliska sieviete. «Te tev būs ēšanai un dzeršanai un arī zirgu barībai,» viņa saka, «un te vēl tev pašam.» Ak, otru tādu kundzi nez vai atradīsi!

Taču kalponēm, kurām viņš vairāk uzticējās, Grīnhusens bija teicis, ka šauboties, vai kundze vairs atgriezīsies. Visu ceļu viņa iztaujājusi Grīnhusenu par inženieri Lasenu, laikam aizbraukusi pie viņa. Jā, pie tāda vīra viņa nepazudīšot, tas dzīvojot bagātībā un greznībā.

Pienāca vēl viena atklātne no kapteiņa uz kundzes vārda, kapteinis lūdza, lai aizsūtot piektdien uz staciju viņam pretī Nilsu, lai neaizmirstot paņemt līdzi kažoku.

Atklātne bija nokavējusies, šodien jau bija ceturtdiena. Starp citu, tas bija laimīgs gadījums, ka Ragnhilda bija iedomājusies izlasīt atklātni.

Mēs sēdējām Nilsa istabā un runājām par kapteini, kā viņš saņems jauno ziņu un vai vispār mums viņam kaut kas jāsaka. Pie šīs apspriedes bija klāt arī visas trīs kalpones. Kundzei jau sen vajadzēja būt Kristiānijā, kad kapteinis bija rakstījis šo atklātni, taču acīmredzot viņas tur nebija, tātad uz turieni viņa nebija braukusi. Tas viss bija vairāk nekā bēdīgi.

Nilss jautāja:

— Vai viņa nav atstājusi vēstuli?

Nē, nevienas vēstules nebija. Ragnhilda turpretī kaut ko bija izdarījusi pati uz savu roku, ko viņai varbūt nevajadzēja darīt. Visas ģīmetnes, kas atradās uz flīģeļa, viņa bija iemetusi ugunī. Vai tas bija prātīgi darīts?

— Nē, nē, Ragnhild!

Viņa vēl pastāstīja, ka pārskatījusi kundzes veļu un izņēmusi visus mutautiņus, kas nebijuši viņas. Viņa kundzes istabā atradusi daudzas svešas mantas: izšūtu somiņu ar inženiera Lasena iniciāļiem, kādu grāmatu ar viņa vārdu, saldumu kārbu ar viņa rokrakstu — to visu viņa bija sadedzinājusi.

Jā, Ragnhilda patiesi bija neparasta meitene. Kas viņai par nekļūdīgu nojautu! Kā viņa varēja vienā mirklī kļūt lēnīga un labdarīga? Viņa, kura mācēja tik labi izmantot sarkano paklāju un atslēgas caurumus.

Man un manam darbam nāca tikai par labu, ka kapteinis iepriekš nebija prasījis pēc pajūga, grāvis jau bija izrakts visā garumā, un cauruļu ielikšanai man Nilss nebija vajadzīgs. Kad vajadzēs aizrakt grāvjus, tad visi vīri būs nepieciešami. Starp citu, atkal bija sācis līt un laiks kļuvis siltāks.

Man tas šajās dienās nāca tikai par labu, ka visus manus prātus nodarbināja ūdensvads, tas mani aizkavēja no uzmācīgām pārdomām. Dažkārt es vienatnē sažņaudzu dūres un mocījos, es izkliedzu mežam savas sāpes, taču aiziet no šejienes nevarēju. Un uz kurieni lai es ietu?

Atgriezās kapteinis.

Viņš tūdaļ izstaigāja visu galveno ēku, ieskatījās saimes istabā un virtuvē, uzkāpa augšstāvā un atkal nonāca lejā, visu laiku paturēdams mugurā kažoku un stulmeņus kājās.

— Kur kundze? — viņš vaicāja.

— Kundze aizbrauca jums pretī, — Ragnhilda atbildēja. — mēs domājām, ka jūs atgriezīsieties kopā.

Kapteinis nokāra galvu. Tad viņš piesardzīgi jautāja: