Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Ielikuši beidzamo akmeni un visu nocementējuši, Grīnhusens un es gājām palīgā Larsam un sākām rakt katrs savu grāvja gabalu. Darbs veicās labi, vietumis nācās uzspridzināt kādu akmeni vai nocirst koku, bet drīz no baseina līdz pagalmam stiepās gara, melna līnija. Tad mēs atkal gājām atpakaļ un izrakām grāvi vajadzīgā dziļumā.

Galu galā grāvi nerok krāšņumam, bet ūdensvada ielikšanai. Bet galvenais — mums grāvis jāizrok dziļāks par zemes sasaluma joslu. Zemes virskārta jau tagad naktīs sasala. Arī Nilss atmeta citus darbus un nāca mums palīgā.

Vai nu es mūrēju, vai raku — tas bija darbs tikai rokām, taču smadzenes savā bezdarbībā noņēmās ar dažnedažādām iedomām. Ikreiz, atceroties epizodi ar kapteiņa atklātni, es iekšēji it kā jutu gaišu strāvojumu. Bet kādēļ es to vēl atceros? Pietiek! Un es jau arī nebiju viņai sekojis.

Es stāvēju tur, bet viņa, lūk, tur. Es jutu viņas elpu, viņas miesas smaržu. Viņa nāca no tumsas, nē, nē, viņa nebija no šās planētas. Vai atceries, kādas viņai bija acis?

Un ikreiz manī viss sagriezās, man aiztrūka elpa. Atmiņā pazibēja to vietu vārdi, no kurienes viņa varētu būt ieradusies: Uganda, Tananarivo, Honolulu, Venecuela, Atakama. Vai tās bija vārsmas vai krāsas? Es pats to nezināju.

Kundze pavēl iejūgt zirgus, viņa taisās braukt uz staciju.

Viņa nesteidzas, liek virtuvenei sagatavot ceļamaizi, un, kad Nilss jautā, vai kundze vēlas karieti vai landaueru, viņa brītiņu padomā un tad izvēlas landaueri ar diviem zirgiem.

Viņa aizbrauc. Uz bukas sēž Nilss.

Vakarā viņi atgriežas. Pusceļā griezušies atpakaļ.

Vai kundze ko aizmirsusi? Tagad viņa pieprasīja citus zirgus, jaunu ceļamaizi, viņa tūlīt došoties atceļā. Nilss mēģināja viņu atrunāt, jau metās krēsla, drīz būs tumsa. Bet kundze nepiekāpās. Viņa sēdēja ceļojuma tērpā savā istabā un gaidīja, līdz izpildīs viņas rīkojumus, viņa nekā nebija aizmirsusi un nekā nedarīja, tikai sēdēja un skatījās vienā punktā. Ragnhilda iegāja un jautāja, vai nevarot kaut ko palīdzēt. Nē, pateicos.

Kundze sēdēja, sagumusi uz priekšu, it kā viņu māktu smaga bēdu nasta.

Zirgi bija pārjūgti, kundze izgāja ārā.

Ieraudzīdama, ka Nilss otru reizi taisās viņu vest, kundze iežēlojās un lika braukt Grīnhusenam. Gaidīdama Grīnhusenu, viņa apsēdās uz kāpnēm.

Un tad viņi aizbrauca. Vakars bija jauks, zirgiem nebija karsti.

— Viņa ir galīgi pārvērtusies, — Nilss sacīja. — Es nekā vairs nesaprotu. Es sēdēju uz bukas un braucu, pēkšņi viņa piesit pie lodziņa un lūdz, lai griežu atpakaļ.

Jau pusceļu bijām nobraukuši. Taču viņa ne ar vardu neieminējās, ka tūlīt brauks atpakaļ.

— Varbūt bija kaut ko aizmirsusi?

— Nē jel, — Ragnhilda iebilda. — Viņa uzkāpa savā istabā, un es domāju, ka viņa ņems un sadedzinās tās ģīmetnes, bet tās tur stāv, kā stāvējušas. Nē, viņa mājās itin nekā nedarīja.

Es sekoju Nilsam pāri pagalmam, un viņš teica:

— Nē, ar kundzi ir pavisam ļauni, viņa ir galīgi apjukusi, vairs neapjēdz, ko dara.

Kā tu domā, uz kurieni viņa tagad brauca? Likās, viņa pati to skaidri nezināja. Kad mēs apstājāmies pūtināt zirgus, viņa teica: «Ak, Nils, man ir tik daudz darīšanu, jābūt desmit vietās, taču mājas arī nedrīkstu pamest.» — «Kundzei nevajadzētu sevi tā apgrūtināt un uztraukties,» es teicu. Bet tu jau zini, kāda viņa ir, viņa necieš, ja viņai runā pretī. Viņa palūkojās pulkstenī un atkal lika braukt.

— Vai tas bija ceļā uz staciju?

— Nē, atceļā. Viņa bija ļoti satraukta.

— Varbūt kapteinis viņai rakstījis? Kalps pašūpoja galvu.

— Nē. Nu, dievs vien to zina. Jā, ko es gribēju teikt, rīt ir svētdiena?

— Jā.

— Nē, nekas. Es tikai svētdienā gribēju sameklēt labāku ceļu, pa kuru ziemu vest malku. Esmu par to domājis jau sen. Tagad tas ir vieglāk, vēl nav uzsnidzis sniegs.

Mūžam viņam galvā bija saimniecības rūpes! Darbs viņam bija goda lieta, turklāt viņš gribēja pateikties kapteinim, jo pēc rudens darbiem kapteinis bija krietni paaugstinājis viņa algu.

Tātad pienākusi svētdiena.

Es aizeju līdz pakalnam un apskatu dambi un grāvi, vēl tikai dažas dienas, un ūdensvads būs ievilkts. Biju krietni satraukts un nemaz nevarēju sagaidīt, kad paies svētdiena, lai atkal varētu ķerties pie darba. Kapteinis ne ar vienu vārdu nebija iejaucies ūdensvada vilkšanā, visu uzticējis man, tāpēc nevarēju būt vienaldzīgs, ja iestājas sals un sagandē mūsu darbu.

Pārnācis mājās, ieraudzīju pagalmā landaueru. Zirgi bij izjūgti. «Ap šo laiku kundzei vajadzēja būt atpakaļ, — bet kāpēc Grīnhusens piebraucis landaueru pie galvenajām kāpnēm?» es nodomāju un iegāju virtuvē.

Man pretī izskrēja kalpones. Kundze sēžot landauerā, viņa vēlreiz atgriezusies mājās. Viņi aizbraukuši līdz stacijai, un kundze atkal liekot braukt uz turieni. Vai es to saprotot?

— Varbūt viņa par kaut ko uztraucas? — es jautāju. — Kur ir Nilss?

— Aizgāja uz mežu. Būšot tur ilgi, tā viņš teica. Mājās esam tikai mēs un nekādi nespējam pierunāt kundzi.

— Bet kur ir Grīnhusens?

— Aizgāja pārjūgt zirgus. Bet kundze tikai sēž landauerā un negrib kāpt ārā. Aizej tu, parunā ar viņu!

— Nav jau liela bēda, ja kundze vēlreiz pavizinās līdz stacijai. Par to nav jāuztraucas.

Es devos pie kundzes. Sirds man strauji pukstēja. Cik kundze bija satraukta, laikam viņu pārņēmis izmisums. Es atvēru landauera durvis, sveicināju un teicu:

— Vai jūs, kundze, atļautu, ka šoreiz braucu es?

Viņa mierīgi palūkojās uz mani un atbildēja:

— Nē, kādēļ?

— Grīnhusens droši vien būs noguris, un es domāju...

— Viņš solījās mani vest. Nē, noguris viņš nav. Vai viņš drīz nāks?

— Es viņu neredzu, — es atbildēju.

— Aiztaisi landauera durvis un sameklē viņu, — kundze pavēlēja, tīstīdamās ceļojuma apmetnī.

Es iegāju stallī, Grīnhusens patlaban jūdza citus zirgus.

— Kas īsti notiek, vai tu atkal brauksi? — es jautāju.

— Es, vai? Vai tad man nelika braukt? — Grīnhusens atbildēja un brīdi apklusa.

— Tas liekas tik savādi. Uz kurieni tad kundze brauks, vai tu to zini?

— Nē. Viņa nakts vidū gribēja, lai griežu atpakaļ, bet es aizrādīju, ka mums tas nav pa spēkam. Tad viņa pārgulēja viesnīcā. Bet no rīta atkal teica, ka gribot braukt uz mājām. Un tagad viņa atkal grib braukt uz staciju. Es te neko nesaprotu.

Grīnhusens rīkojās ar zirgiem.

— Kundze lūdza, lai es tevi pasteidzinu.

— Jā, tūlīt nākšu. Tikai jātiek galā ar iejūgu.

— Vai tu neesi pārāk noguris, lai vēlreiz brauktu?

— Nekas, gan jau izturēšu. Viņa man iedeva krietnu dzeramnaudu.

— Vai tiešām? Tūlīt redzams, ka lepna dāma!

— Nu jā.

Tad es sacīju Grīnhusenam:

— Man gan liekas, tev nevajadzētu otrreiz braukt. Viņš pagriezās pret mani.

— Tu tā domā? Jā, varbūt tev taisnība.

Tad atskanēja kundzes balss, — viņa bija pienākusi pie staļļa durvīm:

— Ko tu tur tūļājies? Vai man vēl ilgi būs jāsēž un jāgaida?

— Tūlīt būšu klāt! — Grīnhusens izsaucās un sāka steigšus rosīties. — Tikai streņģes jāsavelk.

Kundze atgriezās pie landauera. Viņa gandrīz skrēja, biezais kažoks traucēja kustības, viņa vicināja rokas, lai nepakluptu. Tas bija bēdīgs skats, šķita, ka vista skraida pa pagalmu un plivina spārnus.