Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kapteinis bija solījis pagaidām nest savu nastu, un viņš to arī darīja, cik spēja.

Taču vairāk viņš nespēja. Mājā bija ienākusi nelaime, un vienu nelaimi ir smagāk nest nekā septiņas nastas. Ja kundze dažkārt mazliet iekaisa un aizmirsa būt pateicīga pret kapteini, viņš nodūra acis, paņēma cepuri un izgāja ārā. Par to zināja stāstīt visas kalpones, arī es pats to vairāk reižu biju redzējis, es sapratu — viņš nekad, nemūžam nespēs aizmirst viņas kļūmo soli, tomēr spēja to neatgādināt. Bet vai viņš varēja klusēt, kad viņa lāgiem aizmirsusies sacīja: «Tu taču zini, ka esmu nevesela, tu taču saproti, ka tik ilgi vairs nespēju staigāt kā agrāk?» — «Izbeidz, Lovīz!» viņš atbildēja un sarauca uzacis. Un tad sākās ķilda. «Tu atkal man to atgādini!» — «Nē, tu pati to atgādināji, tu esi zaudējusi savu kautrību, tava krišana tevi padarījusi nekautru.» — «Ak, kāpēc es te atgriezos! Pie vecākiem man bija daudz labāk!» — «Jā, vai arī pie tā kucēna.» —«Tu taču teici, ka viņš reiz tev izlīdzējis? Ja gribi zināt, es labprāt brauktu atpakaļ pie viņa. Hugo ir daudz labāks par tevi.»

Viņa runāja tik nesavaldīgi, pat nebija atbildīga par saviem vārdiem. Viņa mums visiem bija kļuvusi sveša, kļuvusi samaitāta. Falkenberga kundze samaitāta? Nē, varbūt arī ne, dievs vien to zina.

Katrā gadījumā viņa tagad nekautrējās vakaros nākt. virtuvē un uzslavēt Nilsu par viņa jaunību un spēku. Es atkal kļuvu greizsirdīgs un skaudīgs uz Nilsu viņa jaunības dēļ un nodomāju: «Vai visi cilvēki kļuvuši traki, vai tad mēs, vecākie, neesam vairāk cienījami!» Varbūt viņu valdzināja Nilsa nevainība? Varbūt arī viņa pati gribēja uzmundrināties un izskatīties jaunāka par saviem gadiem? Bet vienudien viņa atnāca arī pie aizsprosta — pie Grīnhusena un manis un ilgi tur sēdēja, noraudzīdamās uz mums. Darbs tad kādu pusstundu veicās gaužām viegli, granīts padevās mūsu rokām, mēs mūrējām dambi kā spēkavīri. Bet kundze tikai sēdēja un koķetēja ar acīm. Kāpēc viņa nav atmetusi šo jauno paradumu? Viņas acis šādai rotaļai bija par labu, tas viņai nepiestāvēja. Es domāju: «Vai nu viņa grib atlīdzināt mums par rotaļu ar Nilsu, varbūt uzsākt jaunu rotaļu, kāds būtu pareizais atminējums?» Es pats to nevarēju izšķirt, bet Grīnhusens nekā nesaprata. Kad kundze bija aizgājusi, viņš tikai teica:

— Mūsu kundze taču ir sirsnīga un laba, gluži kā māte. Viņa taču bija atnākusi, lai apjautātos, vai ūdens mums nav par aukstu.

Reiz, kad es stāvēju pie virtuves durvīm, viņa man teica:

— Vai atceries senās dienas mūsu mājās? Tad, kad tu te biji pirmo reizi?

Agrāk viņa to laiku nekad nebija pieminējusi; es tikai atbildēju, ka atceros.

— Tu vedi mani uz mācītāja māju, vai atceries? Tad es nodomāju, ka viņa grib ar mani patērzēt, lai izklaidētos, un gribēju viņai palīdzēt atvieglot sarunu. Es jutos arī aizkustināts un atbildēju:

— Jā, labi atceros. Tas bija lielisks brauciens. Bet beigās kundze bija pagalam nosalusi.

— Nevis es, bet tu. Tu taču man atdevi savu segu. Nabadziņš!

Tas mani vēl vairāk aizkustināja, un es kļuvu pat iedomīgs: tātad viņa mani nebija aizmirsusi, aizritējušie gadi mani nemaz nav tik ļoti pārvērtuši!

— Nē, kundze, jūs maldāties, tā nebija mana sega. Bet vai jūs atceraties, ka mēs ieturējām maltīti kādā ceļmalas mājiņā, zemnieku sieva mums izvārīja kafiju un jūs mani pacienājāt?

Es aptvēru ar rokām stabu un pieslējos pie margām.

Kundzi šī kustība laikam aizskāra, viņai šķita, ka es gatavojos uz ilgāku sarunu.

Turklāt es biju sacījis: «Mēs ieturējām maltīti kādā ceļmalas mājiņā.» Protams, es biju atļāvies pārāk daudz, bet garajos klejojumos biju atradis no smalkas uzvedības.

Pamanījis viņas nepatiku, es tūlīt izslējos, bet bija jau par vēlu. Viņa izturējās tikpat laipni, bet, redzams, sava kļūmīgā soļa dēļ biju kļuvusi aizdomīga un mazākajā neveiklībā saskatīja nepieklājību.

— Jā, jā, — viņa atbildēja. — Ceru, ka tu Evrebē juties tikpat labi kā toreiz.

Tad viņa pamāja ar galvu un aizgāja.

Aizritēja dažas dienas. Kapteinis vēl nebija atgriezies, bet atsūtījis kundzei atklātni ar laipniem vārdiem: viņš cerot būt mājās nākamajā nedēļā un vienlaikus izsūtot krānus, caurules un cementu ūdensvadam.

— Redzi, — kundze sacīja, pienākdama pie manis ar atklātni rokā. — Kapteinis izsūtījis šīs lietas uz tava vārda un lūdz, lai tu tās pārved mājās no stacijas.

Mēs pašā pagalma vidū stāvējām blakām un lasījām atklātni. Neprotu to lāgā izskaidrot — es stāvēju viņai cieši blakām, pieliecis galvu pie viņas galvas, un jutu dziļu iekšēju tīksmi. Izlasījusi atklātni, viņa pavērās manī.

Viņa nevalšķinājās, taču droši vien redzēja, ka mana seja pārvērtusies. Vai arī viņa juta manu tuvumu? Gurdais skatiens pauda maigumu. Viņa bija tik neapdomīga; dzīvība, ko viņa nesa zem sirds, piešķīra viņas skatienam gandrīz pārdabisku dziļumu. Viņa sāka ātri elpot, viņas seja tumši pietvīka, tad viņa apgriezās un lēnām gāja projām.

Es paliku stāvam ar atklātni rokā. Vai viņa man to iedeva? Vai es pats to paņēmu?

— Jūsu atklātne! — es izsaucos. — Lūdzu...

Viņa nepagriezdamās pastiepa roku atpakaļ, paņēma atklātni un devās tālāk.

Šis notikums mani nodarbināja vairākas dienas. Vai man vajadzēja viņai sekot?

Vajadzēja riskēt, pārbaudīt, viņas durvis nebija tālu. Bet kādēļ viņa vispār bija atnākusi ar šo atklātni? Viņa taču varēja man to pateikt mutvārdiem. Atcerējos, ka pirms sešiem gadiem mēs tāpat stāvējām blakām un lasījām kapteiņa telegrammu.

Vai viņa gribēja atkārtot šo ainu, varbūt tā viņu labvēlīgi ietekmēja?

Kad es viņu vēlāk satiku, viņa neizskatījās samulsusi, bija laipna un salta. Man šis atgadījums bija jāaizmirst. Ko gan es no viņas gribēju? Itin nekā!

Šodien pie viņas atbrauca viesi — kāda dāma no kaimiņiem ar savu meitu. Viņas laikam bija dzirdējušas, ka kapteinis aizbraucis, un gribēja kundzi izklaidēt, varbūt bija ieradušās aiz ziņkārības. Viņas tika labi uzņemtas, Falkenberga kundze izturējās pret viņām tikpat laipni kā agrāk un beidzot nospēlēja viņām kaut kādu gabalu uz klavierēm. Kad viešņas taisījās doties mājās, kundze viņas pavadīja un visu laiku nopietni runājās par saimniecību un lopu kaušanu, lai gan viņas galvā droši vien bija pavisam citas domas. Viņa izskatījās tik moža un jautra. «Atbrauciet atkal, katrā ziņā, Sofij.» — «Jā, pateicos. Bet kāpēc jūs nekad vairs nebraucat uz Nedrebi?» — «Es, vai? Nebūtu tik vēls, tad tūlīt brauktu jums līdzi,» — «Bet rītu jau arī ir diena.» — «Jā, ļoti iespējams, ka aizbraukšu pie jums rīt. Vai tu tā esi?» viņa jautāja Ragnhildai, kas viņai bija sekojusi, nesdama šalli. «Nu gan man jāsmejas, tu domā — es salstu?»

Vispār mums visiem bija labāka noskaņa, mūs vairs nenomāca drūmas nojausmas.

Grīnhusens un es mūrējām baseinu, Larss Falkenbergs raka aizvien tālāk un tālāk grāvi. Tā kā kapteinis paliks tik ilgi projām, es gribēju sasparoties, lai līdz viņa pārbraukšanai lielākā daļa darbu jau būtu pabeigta. Tas būtu lieliski, ja ūdensvads jau būtu ievilkts! Viņu šāds pārsteigums ļoti iepriecinātu, jo vakarā pirms aizbraukšanas viņi atkal bija strīdējušies. Kapteinim laikam atkal kaut kas bija dūries acīs, varbūt kundzes istabā vēl mētājās kāda nesadedzināta grāmata. Sarunu kapteinis bija beidzis ar šādiem vārdiem: «Es nocērtu visu mežu, lai nolīdzinātu parādu. Turklāt arī labība ienesīs krietnu summu. Lai nu dievs man piedod, tāpat kā piedodu viņam. Ar labu nakti, Lovīz!»