Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Jā, Grīnhusens vairs nebija tāds kā agrāk, kaut gan grūti saprast, kāpēc. Taču rudie mati tikpat kupli kā jaunībā. Evrebē viņš bija labi atkopies, ēstgriba viņam joprojām bija lieliska. Kā lai viņš nejustos labi! Visu vasaru un rudeni viņš bija kārtīgi sūtījis naudu uz mājām ģimenei un slavēt slavēja kapteini un kundzi, kas tik kārtīgi maksājot un esot labi kungi. Nemaz nevarot salīdzināt ar inženieri, kas esot gatavais gnīda, pat atvilcis divas kronas, ko Grīnhusens godīgi un kārtīgi nopelnījis, — tpū!

Grīnhusens jau šīs divas kronas mierīgi varēja pieciest, bet tāds utizēda, ptū, riebjas pieminēt! Vai kapteinis kaut ko tādu būtu darījis?

Taču Grīnhusens bija kļuvis piekāpīgs un nespēja pat lāgā dusmoties uz kādu.

Tagad viņš būtu ar mieru pat strādāt pie koku pludināšanas un saņemt divas kronas dienā. Vecums un laiks bija aplauzuši Grīnhusenam ragus.

Tā notiek ar mums visiem...

Kapteinis teica:

— Reiz tu ierunājies par ūdensvadu. Vai šogad jau būtu par vēlu sākt darbu?

— Jā, — es atbildēju.

Kapteinis pameta ar galvu un aizgāja.

Kādu dienu, kad es aru uz lauka, pie manis atkal pienāca kapteinis. Viņš šajā laikā staigāja apkārt, visu vērodams arī pats daudz strādāja un neko neizlaida no acīm. Ātri paēdis, viņš gāja atkal ārā, iegriezās šķūņos un kūtīs, gāja uz tīrumiem un pie meža strādniekiem.

— Sāc vilkt ūdensvadu, — viņš sacīja. — Zeme nav sasalusi, vēl ilgi var nesasalt. Kas varētu tev palīdzēt?

— Grīnhusens — es atteicu. — Bet...

— Jā, un Larss. Ko tu gribēji teikt?

— Bet ja uznāk sals?

— Var sākt arī snigt, tad zeme nesasals. Te pie mums zeme katru gadu nemaz nesasalst, — kapteinis sacīja. — Ņem vairākus palīgus, norīko dažus pie rakšanas un dažus pie mūrēšanas. Tu taču šādu darbu esi strādājis arī agrāk?

— Jā.

— Esmu Nilsu brīdinājis, un tev nav jābaidās no nepatikšanām, — viņš teica un pasmaidīja. — Ved zirgu atpakaļ stallī.

Viņa dedzība pielipa arī man, un es tūdaļ grasījos ķerties pie darba, mājup es vairāk skrēju nekā gāju. Kapteinim bija radusies patika ievilkt ūdensvadu, jo ēkas bija nokrāsotas un raža tik bagāta. Turklāt viņš lika nocirst tūkstošiem koku, lai nolīdzinātu savu parādu un vēl dažu labu kronu atlicinātu.

Es uzkāpu paugurā, uzmeklēju to vietu, kuru jau agrāk biju izvēlējies par rezervuāru, izmērīju ar soļiem attālumu līdz mājai. No kalna tecēja lejā strauts, tas bija dziļš un straujš un ziemā nekad neaizsala. Te mums jāuzceļ neliels aizsprosts ar ūdens noteku pavasara un rudens palu ūdeņiem. Jā, Evrebē būs īsts ūdensvads!

Akmeņus mēs varējām dabūt tepat, visapkārt bija daudzslāņains granīts.

Nākamajā dienā darbi ritēja pilnā sparā. Larss Falkenbergs raka grāvi. Grīnhusens un es spridzinājām akmeņus. Šis darbs mums bija pazīstams no Skreijas ceļa būves laikiem.

Labi.

Mēs nostrādājām četras dienas, tad pienāca svētdiena. Es atceros šo svētdienu, debesis bija augstas un skaidras, mežā kokiem lapas nobirušas, pakalnus klāja spirgti zaļi ziemāji, no izcirtuma pacēlās dūmi. Pēcpusdienā Larss Falkenbergs no kapteiņa bija izlūdzies zirgu un ratus, lai aizvestu uz staciju nokauto sivēnu, kas nogādājams uz pilsētu. Atpakaļ braucot, Larss bija apsolījis atvest kapteiņa pastu.

Man ienāca prātā, ka patlaban ir īstais laiks aizsūtīt zēnu pēc manas veļas. Larsa nebija mājās, neviens nedusmosies.

«Paskat tikai, tev ir paši godīgākie nodomi,» es pats sev sacīju, «tu sūti zēnu pēc veļas. Lai gan īstenībā tie nemaz nav godīgi nodomi, tas ir tikai vecums.»

Šī doma mani nomocīja kādu stundu. Nu jā, tas viss jau bija nieki un blēņas, vakars tik brīnum jauks, turklāt vēl svētdiena, darba nekāda, saimes istaba tukša. Vecuma, nespēks? Vai tiešām man grūti uzkāpt pakalnā?

Un es pats devos pēc veļas.

Pirmdienas rītā agri Larss Falkenbergs jau bija klāt. Viņš pasauca mani sāņus, kā to reiz jau bija darījis: vakar tu esot bijis līdumā, bet lai tā būtu pēdējā reize, to iegaumē!

— Tā jau arī bija pēdējā izmazgātā veļa, — es atbildēju...

— Jā, veļa un atkal veļa! Vai tad es pats pa visu rudeni, to tavu sasodīto kreklu nebūtu varējis atnest kaut simtiem reižu?

— Es tev par veļu vairs negribēju atgādināt.

Kā viņš uzodis par manu vakarējo gājienu? To atkal būs pastāstījusi šī tenku vācele Ragnhilda, cits neviens.

Nejauši tuvumā gadījās Nilss. Viņš pavisam mierīgi nāca no virtuves pāri pagalmam, un pēkšņi Larss klupa viņam virsū.

— Tur jau nāk tas otrs mērkaķis, — viņš teica.

— Smiekli nāk, uz tādu paskatoties!

— Ko tu teici? — Nilss vaicāja.

— Ko tu teici? — Larss mēdījās. — Izspļauj labāk burbuli no mutes, lai varētu saprast, ko tu murkšķi, — viņš atcirta.

Tad Nilss apstājās, lai uzzinātu, par ko īsti ir runa.

— Es nekā nesaprotu.

— Ak tā? Tu nesaproti? Bet no rudens aršanas gan tu visu saproti! — Larss atbildēja. — To jau neviens nesaprot labāk par tevi, — viņš vēl piebilda.

Arī Nilss saskaitās un nobālēja. Viņš teica:

— Tu esi īstais muldoņa, Lars! Vai tu reiz nevarētu savaldīt mēli?

— Es — muldoņa? Pats esi gatavais aitasgalva! — Larss kliedza, pat nobālēja. — Esmu dzīvojis Evrebē ilgāk nekā tu un gandrīz katru vakaru dziedājis kungiem! Bet kopš manas aiziešanas te viss iet juku jukām! Jā, tu taču atceries, kā te bija agrāk? — viņš man jautāja.

— Larss te bija tas, kas visu izrīkoja, un darbs gāja no rokas. Pēc tam te pusotra gada strādāja Alberts. Bet tad atnāca Nilss. Un tagad te to vien dzird — jāar un jāved mēsli gan nakti, gan dienu, saime tiek nodzīta līdz beidzamam.

Mēs ar Nilsu vairs nevarējām valdīt smieklus. Taču Larss neapvainojās, viņš pat lepojās, ka radījis jautrību, apmierinājās un smējās līdz ar mums.

— Jā, to es saku skaidri un gaiši, — viņš turpināja.

— Un, ja tu citādi nebūtu puika uz goda, tad tu... — Nu, un kas tad notiktu?

Larss kļuva aizvien mīlīgāks, viņš smējās un teica:

— Tad es tevi aiztriektu ratā.

— Vai gribi iepazīties ar manām dūrēm? — Nilss jautāja.

— Kas šeit notiek? — kapteinis vaicāja, pienācis mums klāt. Viņš jau bija piecēlies, lai gan pulkstenis vēl tikai seši.

— Nekas, — Nilss un Larss reizē atbildēja.

— Kā veicas ar dambi? — kapteinis jautāja. Bet, atbildi nenogaidījis, pievērsās Nilsam, sacīdams: — Zēns mani aizvedīs uz staciju. Man jābrauc uz Kristiāniju.

Grīnhusens un es devāmies taisīt aizsprostu, Larss Falkenbergs — rakt grāvi. Taču mēs visi jutāmies mazliet nomākti. Pat Grīnhusens teica:

— Žēl, ka kapteinis aizbrauc.

Man arī tā likās. Taču kapteinim bija savas darīšanas, jāpārdod baļķi un labība. Bet kādēļ viņš brauca tik agri,... uz rīta vilcienu tik un tā nepaspēs? Vai viņi atkal saķildojušies un viņš grib aizbraukt, iekāms kundze piecēlusies?

Jā, tagad viņi bieži ķildojās.

Bija nonācis pat tiktāl, ka kapteinis un kundze vispār vairs nerunāja viens ar otru, bet, ja vajadzēja pārmīt kādu vārdu, tad lūkojās kaut kur sānis. Dažreiz kapteinis gan ieskatījās sievai sejā un ieteica viņai jaukā laikā iet ārā pastaigāties un reiz pat lūdza, lai viņa paspēlē flīģeli. Bet to viņš laikam darīja tikai saimes dēļ.

Cik tas bija skumji!

Kundze bija klusa un daiļa, viņa bieži stāvēja ārā uz kāpnēm un skatījās uz tālajiem kalniem, viņas vaibsti bija tik smalki un mati mirdzēja kā iesārts zelts. Viņa tagad izskatījās kā jauna, maiga māte. Bet viņa droši vien jutās ļoti vientuļa, nebija nedz viesu, nedz jautrības, nedz mūzikas, tikai bēdas un kauns.