Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Ja arī šoreiz viņi nesapratīsies, tad visam beigas, — viņš sacīja. — Vasarā es domāju, ka mūsu kundze patiesībā pelnījusi krietnu pērienu, bet tagad saprotu, ka viņu apsēdis nelabais. Vai viņa teica, ka atkal grib iet savu ceļu?

Jā, jā, kā tad, — Ragnhilda atbildēja un turpināja savu stāstu. Kapteinis jautājis, vai tik kundze nav saslimusi ar šo jauno kaiti, bet kundze atbildējusi, ka pretīgumu, ko viņa jūtot pret vīru, diezin vai varot saukt par slimību. «Tu pret mani jūti pretīgumu?»

— «Jā, brēcošu pretīgumu. Tava vaina tā, ka tu briesmīgi daudz ēd.» — «Vai tiešām?» kapteinis jautājis. «Bet tā taču nav nekāda vaina, katrs cilvēks ēd tik, cik grib.» — «Bet, kad es ilgi tevī skatos, man kļūst nelabi.» — «Toties dzert es tagad nedzeru, tagad ir daudz labāk, nekā bija agrāk.» — «Nē, nē, daudz sliktāk.» Uz to kapteinis atbildējis: «Patiesību sakot, tev pret mani vajadzētu būt iecietīgākai — par gandarījumu, ka es pret tavu vasaras izdarību arī izturējos iecietīgi.» — «Jā, tas tiesa!» kundze izsaukusies un sākusi raudāt. — «Tas man nedod miera ne dienu, ne nakti, bet es taču tev nekā nepārmetu,» kapteinis sacījis. — «Nepārmet, ne, ne,» kundze atkārtojusi un sākusi raudāt vēl stiprāk. — «Es taču lūdzu tevi atgriezties mājās,» viņš teicis. Tad nu kundzei licies, ka viņš aplam sevi izceļ, viņa mitējusies raudāt, atmetusi galvu un teikusi: «Jā, ja tu mani sauci atpakaļ tikai tās vienas lietas dēļ, tad labāk nebūtu saucis!» — «Kādas lietas dēļ?» viņš vaicājis. «Tu vienmēr dari tikai to, ko gribi, ne par ko citu tu nedomā, tu pat nepieskaries flīģelim, tikai klīsti apkārt kā ēna, un tev nekādi nevar izdabāt. Vakaros tu aizslēdz savas istabas durvis man deguna priekšā. Nu labi, ieslēdzies vien!» — «Vai zini, es tev teikšu, tieši tev nav iespējams izdabāt,» kundze atcirtusi. «Es ceļos un guļos ar vienu vienīgu domu — neatgādināt tev to, kas notika vasarā. Tu apgalvo, ka man nekā nepārmetot.

Tomēr, mīļais draugs, līdzko rodas izdevība, tu man to atgādini. Reiz es pārteicos un nosaucu tevi par Hugo. Ko tu darīji? Tu varēji man palīdzēt un nelikties par to zinis, bet tu tikai saviebies un teici: «Mani nesauc par Hugo!» Es taču pati zinu, ka tevi nesauc par Hugo, un rūgti nožēloju šo pārteikšanos.» — «Tur jau ir tā lieta —vai tu tiešām to rūgti nožēloji,» kapteinis viņu pārtrauca. — «Jā, es ļoti sev pārmetu.» — «Man gan tā neliekas. Manuprāt, tu esi ar sevi ļoti apmierināta.» — «Bet tu? Vai tu domā, ka esi bez vainas?» — «Bet uz tava flīģeļa vēl joprojām ir dažas Hugo ģīmetnes, un es neesmu manījis, ka tu tās gribētu novākt, kaut gan es simtiem reižu esmu licis tev saprast, ka to vēlos, gandrīz vai lūdzis.» — «Ak, tev nedod miera tās ģīmetnes!» viņa atbildējusi. Bet kapteinis atcirtis: «Jā, tikai nepārproti mani, ja tu tās tagad noņem, tam vairs nav nekādas nozīmes, jo esmu simtiem reižu lūdzies, lai tu to darītu. Ja tu pati tās labprātīgi būtu sadedzinājusi pirmajā dienā pēc atgriešanās, tad visa tava rīcība vairs neliktos tik nekrietna. Taču tās vēl joprojām atrodas tavā istabā, tāpat tur mētājas grāmatas ar viņa vārdu. Arī uz tava mutautiņa ir viņa iniciāļi.» — «Tu runā tikai aiz greizsirdības, es nesaprotu, kas tur tik briesmīgs,» kundze teikusi.

«Es nevaru viņu pilnīgi izdzēst no atmiņas, kā tu vēlies, tā uzskata arī mans tēvs un māte. Es taču ar viņu dzīvoju, biju viņa sieva.» — «Viņa sieva?» — «Jā, tā to nosaucu. Ne jau visi skatās uz manām attiecībām ar Hugo tā kā tu,» Tad kapteinis ilgi klusējis, tikai šūpojis galvu. «Un, starp citu, pie visa esi vainīgs tu pats,» kundze atkal ierunājusies. «Tu toreiz aizbrauci līdzi Elīzabetei, lai gan es lūdzu to nedarīt.»

Kapteinis vēl brīdi klusējis, bet tad teicis: «Jā, es toreiz darīju negudri.» — «Jā, tā tas bija,» kundze atbildējusi un sākusi raudāt. «Tu nekā negribi dzirdēt. Tagad tu man visu mūžu pārmetīsi par Hugo, bet pats savu rīcību neatceries.» — «Starpība tikai tā,» kapteinis sacījis, «ka es ar šo sievieti neesmu dzīvojis, nekad neesmu bijis viņas vīrs, kā tev labpatīk izteikties.» Kundze tikai nopūtusies. «Saproti, nekad!» kapteinis izsaucies un uzsitis ar dūri pa galdu. Kundze satrūkusies. «Bet tad es nesaprotu — kāpēc tu mūžīgi viņu lenci, slēpies ar viņu lapenē, nez kādos nostūros?» — «Nē, lapenē slēpies tu,» viņš atbildējis. — «Jā, vainīga vienmēr esmu es!» viņa atcirtusi, — «Elīzabeti es aplidoju tāpēc, ka gribēju atgūt tevi!» Kundze brīdi pārdomājusi, tad pietrūkusies kājās, apskāvusi vīru un teikusi: «Ai, tad taču tu mani mīlēji! Es domāju, ka tava mīlestība beigusies. Tu jau biji vairākus gadus no manis atsvešinājies, vai atceries? Cik nejēdzīgi viss iznācis! Es nezināju... es nedomāju ... Un tu tomēr esi mani mīlējis! Dārgais, tad taču viss atkal ir labi!» — «Apsēdies,» viņš sacījis.

«Nelaime tikai tā, ka kopš tā laika daudz kas ir noticis.» — «Kas tad?» — «Redzi nu, tu jau to visu esi aizmirsusi. Atļauj man vaicāt — vai tu to nožēlo?» Tad kundze atkal kļuvusi salta un sacījusi: «Ak tu domā par Hugo? Kas bijis, tas bijis, to nevar atsaukt.» — «Tā nav atbilde uz manu jautājumu.» — «Vai es to nožēloju?

Bet tu? Vai tad tu nemaz neesi vainīgs?» Tad kapteinis piecēlies un sācis staigāt pa istabu. «Nelaime tā, ka mums nav bērnu,» kundze sacījusi. «Man nav meitas, kuru es varētu audzināt tā, lai viņa kļūtu labāka par mani.» — «Esmu par to domājis,» kapteinis atbildējis. «Varbūt tev ir taisnība!» Un tad viņš nostājies sievai pretī un teicis: «Mums pāri gāzusies smaga lavīna, Lovīz. Bet vai mēs, ja esam palikuši dzīvi, nenovāksim akmeņus, baļķus un gruvešus — visu to. kas gadiem ilgi pār mums gūlies, lai atkal brīvi uzelpotu? Tev taču vēl var būt meita!» Tad kundze piecēlusies, gribējusi kaut ko teikt, bet neuzdrīkstējusies, «Jā,» viņa tikai atbildējusi. — «Tu tagad esi nogurusi un satraukta, padomā par to, ko tev teicu, mazliet vēlāk. Ar labu nakti, Lovīz!» — «Ar labu nakti!»

Kapteinis teica Nilsam, ka tiesības izcirst mežu labprāt atdotu kādam citam vai arī pārdotu visu meža gabalu. Nilss to saprata tādējādi, ka kapteinis negrib laist savā īpašumā svešus cilvēkus. Tātad viņam ar kundzi attiecības nav uzlabojušās.

Mēs joprojām rakām kartupeļus, un, tā kā krietni daudz jau bijām norakuši, tad varējām atvilkt elpu. Tomēr darbu vēl daudz, esam nokavējuši rudens aršanu, un tagad abi ar Larsu Falkenbergu staigājam pakaļ arklam.

Nilss ir liels savādnieks, viņš pēkšņi Evrebē jutās tik nelāgi, ka gribēja uzteikt darbu un braukt projām. Bet viņu atturēja kauns. Nilsam bija visai skaidrs uzskats par darba vīra godu, tas bija pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Zemnieka dēls taču nevarēja izturēties kā klaidonis. Turklāt viņš te bija nostrādājis pārāk īsu laiku, lai savestu kārtībā saimniecību, — tikai šogad, kad viņš bija dabūjis palīgus, varēja daudzmaz kārtīgi saimniekot. Tagad viņš jau varēja saskatīt savu pūliņu augļus. Cik bagāta raža! Arī kapteinis pēc ilgiem gadiem dabūja nopriecāties par bagāto ražu.

Tagad varēs pārdot daudz labības.

Tagad Nilss rīkotos pavisam negudri, pamezdams Evrebi. Viņam tikai visādā ziņā jāaiziet uz savu māju draudzes ziemeļu galā. Viņš izprasījās divas brīvdienas, kad kartupeļi jau bija norakti. Laikam viņu tur mājās gaida kaut kas svarīgs, varbūt jāsatiek sava meitene, tā mēs nodomājam. Nilss atgriezās tikpat mundrs un izveicīgs un no jauna ķērās pie darba.