Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Jauki būtu bijis strādāt kopā ar seno biedru Larsu Falkenbergu, bet, tā kā Larss ar Nilsu nesatika, tad noskaņa bija drūma un nomācoša.

Beidzot Nilss lika Larsam ņemt abus bēros un sākt rudens aršanu. Larss iespītējās un neklausīja. Viņš neesot dzirdējis, ka sāktu rudens aršanu, iekāms labība nav novākta.

— Tiesa kas tiesa, — Nilss piekrita, — bet mēs tev atradīsim tādu lauku, kur raža jau novākta.

Sākās ķīviņš. Larss teica, ka Evrebē vairs nav nekādas kārtības. Agrāk viņš gan darbus vadījis, gan kungiem dziedājis. Bet kas tagad? Pretīgi skatīties.

— Vai tu runā par rudens aršanu?

— Jā, tieši tā.

— Tu neko nesaproti, — Nilss atcirta. — Tu pat nezini, ka tagad visi ar arī siena un pļaujas laikā.

— Tas ir pārāk gudri priekš manis! — Un Larss izbolīja acis. — Bet tu jau te esi tas visgudrelis! Aitasgalva tāds!

Taču Larss neuzdrīkstējās Nilsam pretoties un nolēma art, kamēr pārbrauks kapteinis.

Man ienāca prātā, ka, aizbraucot no Evrebes, es Emmai biju atstājis veļu, tomēr nolēmu pagaidām neiet uz līdumu, jo Larss bija tik ērcīgs.

Kapteinis ar kundzi pārbrauca nākamajā dienā. Nilss un es gudrojām, vai neuzvilkt karogu. Es lāgā neuzdrīkstējos to darīt, bet Nilss, daudz neprātodams, vilka karogu augšā. Karogs lepni plandījās baltās kārts galā.

Es atrados tuvumā, kad kungi izkāpa no landauera. Kundze apstaigāja visu pagalmu, aplūkoja ēkas un sasita rokas. Es dzirdēju pārsteiguma pilnus izsaucienus, kad viņa bija ienākusi priekštelpā, — droši vien ieraudzīja kāpnes ar sarkano paklāju.

Tikko novietojis steliņģos zirgus, Grīnhusens apjucis pieskrēja pie manis un pavilka mani sāņus, lai kaut ko pačukstētu.

— Vadzi, te kaut kas nav kārtībā! Tā taču nav nekāda Falkenberga kundze! Vai kapteinis ar šo sievieti ir precējies?

— Nu, protams, Grīnhusen, kapteinis ir precējies ar savu sievu. Kādēļ tu man to jautā?

— Bet tā taču ir māsīca, tu vari man noraut galvu, ja šī nav tā pati! Pludināšanas darbu inženiera māsīca!

— Liecies mierā, Grīnhusen! Varbūt tā ir viņas māsa. Un, ja arī māsīca, kas tev par to?

— Tu vari man noraut galvu! Es viņu pulka reižu esmu redzējis pie inženiera.

— Varbūt viņa tiešām ir inženiera māsīca. Kāda mums tur daļa?

— Es viņu tūlīt pazinu, tikko viņa izkāpa no vilciena. Viņa arī skatījās uz mani un satrūkās. Viņa diezgan ilgi tā stāvēja, pat elpa viņai aptrūka. Un tu vēl gribi man iestāstīt... Es tikai kaut ko nesaprotu... Vai viņa ir no šejienes?

— Vai kundze izskatījās priecīga vai sadrūmusi? — es jautāju.

— Nezinu. Nē, bet tā ir viņa. — Grīnhusens šūpoja galvu un nekādi nespēja saprast, ka kundze un māsīca ir viena un tā pati persona. — Tu taču arī viņu redzēji pie inženiera, vai tu viņu nepazīsti?

— Kāda viņa izskatījās — vai priecīga?

— Priecīga? Varbūt arī priecīga. Kā lai es to zinu? Braucot viņa runāja tik ērmīgi, jau stacijā sāka tā runāt. Reizēm es nekā nesapratu. «Tagad ir svarīgi, vai es mācēšu atrast īstos vārdus,» viņa sacīja, «bet es tevi no visas sirds lūdzu man piedot,» viņa teica. — «Jā, un es arī,» viņš atbildēja. Vai tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Un viņi abi raudāja. «Esmu licis nokrāsot ēkas un visu uzpost,» kapteinis teica. — «Vai tiešām?» viņa izsaucās. Un tad viņš runāja par kaut kādām viņas mantām, tās visas esot neaiztiktas, nezinu, par ko īsti viņš runāja. «Bet man šķiet, ka tās visas stāv turpat, kur stāvējušas,» viņš sacīja. Vai tu kaut ko tamlīdzīgu esi dzirdējis? «Tavas mantas,» viņš teica. Un tad kapteinis runāja par kādu Elīzabeti — par to viņš nemaz nedomājot un nekad neesot domājis. Tad kundze sāka gauži raudāt un izturējās pavisam savādi.

Taču par to, ka būtu bijusi ārzemēs, kā mums stāstīja kapteinis, viņa nebilda ne vārda.

Kur nu, viņa brauc no tā paša inženiera.

Es jau sāku nožēlot, ka biju paņēmis Grīnhusenu līdzi uz Evrebi. Nožēlot tagad bija par vēlu, tomēr es to nožēloju. Un es viņam visu pateicu skaidri un gaiši.

— Liec vērā, ka kundze pret visiem bijusi ļoti laba. tāpat arī kapteinis. Bet, ja tu nepievaldīsi savu garo mēli, tevi no šejienes padzīs. Ieteicu tev padomāt. Vieta un alga ir laba, tāpat ēdiens. To iegaumē un turi muti!

— Nu jā, tev taisnība, — Grīnhusens piekāpīgi atbildēja. — Es jau neko citu nesaku, tikai to, ka viņa ir uz mata tāda pati kā tā māsīca. Neko citu neesmu sacījis.

Bet tu nu gan esi cilvēks! Savu mūžu tādu vēl neesmu saticis. Varbūt viņas mati ir maķenīt gaišāki nekā tur tai māsīcai, tāpēc negribu apgalvot, ka viņām vienādā krāsā mati. To es arī neesmu teicis. Un, ja tu gribi zināt, ko es par viņu domāju, tad klausies: es domāju — viņa ir par labu, lai būtu šitā švauksta māsīca. Tieši to es domāju. Tas būtu nožēlojami, ja viņa būtu māsīca šitādam tipam, es to savam ienaidniekam nenovēlētu. Ne jau tās naudas dēļ, tu jau pats zini, ka mēs neesam no tiem, kas divu kronu dēļ lec uz ecēšām, tomēr no viņa puses bija nekrietni — iespiest man rokā naudu un vēlāk to pie galīgā aprēķina atvilkt. Vairāk es nekā neteikšu.

Tikai tu gan pēdējā laikā esi kļuvis pavisam jocīgs, tiklīdz es ko pasaku, tā uzreiz man uzbrūc. Ko tad es tādu teicu? Inženieris bija īsts gnīda, iedomājies, maksāja man tikai divas kronas dienā, turklāt pašam savs jāēd un jādzīvo, kur pagadās. Negribu nemaz vairāk ar tevi par to runāt, pateicu tikai to, ko domāju, ja tev tik ļoti gribējās zināt.

Taču visa Grīnhusena vāvuļošana liecināja, ka viņš kundzi pazinis un ne mirkli nešaubās, kas viņa ir.

Tagad viss bija kārtībā — kungi mājās, dienas saulainas, raža bagātīga. Ko vairāk vēlēties!

Kundze ar mani laipni sasveicinājās un teica:

— Evrebi vairs nemaz nevar pazīt, tu visu tik skaisti esi nokrāsojis. Kapteinis arī ir ļoti apmierināts.

Viņa šķita mierīgāka nekā tad, kad es viņu pēdējo reizi satiku uz viesnīcas kāpnēm.

Arī elpa viņai satraukumā neaizrāvās, kā ieraugot Grīnhusenu. «Laikam tāpēc, ka viņai patīkami ar mani satikties!» es iepriecināts nodomāju. Bet kāpēc viņa nav atmetusi savu jauno paradumu ātri mirkšķināt acis? Es kapteiņa vietā viņai to pateiktu. Turklāt pie deniņiem viņai ievilkušās tikko manāmas krunciņas, taču tās viņu nebūt nedara neglītu.

— Diemžēl es tomēr neesmu izvēlējusies šo skaisto pelēko krāsu, — viņa turpināja. — Šajā ziņā tu maldies.

— Laikam esmu ko sajaucis. Bet tas jau vienalga, kapteiņa kungs piekrita.

— Arī kāpnes ir gaužām skaistas, tāpat augšējās istabas. Tās kļuvušas divtik gaišas.

Man bija skaidrs — pati kundze vēlējās būt divkārt gaiša un divkārt krietna, es to labi sapratu. Viņai nez kāpēc šķiet, ka viņas pienākums ir izturēties pret mani ļoti laipni, bet es nodomāju: «Labi jau, labi, bet tagad pietiks.»

Tuvojas rudens. Jasmīni ceriņu saaudzē smaržo tik saldi un skurbinoši, bet pakalnos kokiem lapas jau sākušas sārtot un dzeltēt. Visā mājā nav neviena cilvēka, kas nepriecātos par kundzes atgriešanos. Arī karogam te sava loma — viss izskatās tik svētdienīgi, kalpones kundzei par godu apsējušas iestīvinātus priekšautus.

Vakarā es apsēžos uz akmens pakāpieniem, kas ved uz ceriņu saaudzi. Pēc karstās dienas no jasmīniem vilnīt vilnī smarža. Pienāk Nilss un apsēžas man blakus.

— Tagad mūsmājā vairs nav viesu. Un, cik man zināms, nav arī vairs iedzeršanas. Vai tu pēc kapteiņa pārbraukšanas no nometnes pa naktīm esi dzirdējis troksni un ālēšanos?