Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Tad viņš atplauka un teica:

— Jā, jā, protams. Tas nudien ir jauki, ka tu atbrauci. Karoga kārts laikam jākrāso balta, vai ne?

Es uzreiz nemaz nevarēju uzskaitīt, ko esmu iecerējis krāsot baltā krāsā, tikai atbildēju:

— Jā, es jau pasūtīju balto krāsu.

— Tiešām? Tas ir labi. Man stāstīja, ka tev līdzi esot biedrs?

— Jā, tikai nezinu, ko jūs par to teiksiet, kapteiņa kungs.

— Lai viņš paliek. Nilss viņu jau nozīmējis darbā. Jūs jau te visu darāt pēc sava prāta, — viņš jokodamies piebilda. — Pēdējā laikā tu strādāji pie pludināšanas?

— Jā.

— Tas gan tev nebija nekāds piemērots darbs.

Bet, it kā nevēlēdamies mani iztaujāt par darbu pie inženiera, viņš spēji mainīja sarunu: — Kad tu sāksi krāsot galveno ēku?

— Pēc pusdienas. Bet vispirms jānokasa vecā krāsa.

— Labi. Un, ja kaut kur atlēcis apšuvums, piesit ar naglām. Vai tīrumos jau esi bijis?

— Jā.

Tur viss ir, kā nākas. Pavasarī esat vareni rāvušies. Tikai vajadzētu lietu, it īpaši tiem laukiem, kas piekalnēs.

— Mēs ar Grīnhusenu gājām garām tādiem laukiem, kur lietus daudz vairāk vajadzīgs nekā te. Lai arī šeit ir paugurains, tomēr mālzeme.

— Jā, tā tas ir. Bet kā tu to zini?

— Es te pavasarī palūkojos apkārt, — es atbildēju. — Dažās vietās parakņāju. Domāju — kapteinis agri vai vēlu tomēr ievilks ūdensvadu savā mājā, tāpēc paskatījos, kur ir ūdens.

— Ūdensvadu? Jā, par to es kādreiz domāju, bet... Jā, pirms dažiem gadiem vēl domāju... Taču visu uzreiz nevarēju paveikt, bet vēlāk radās visādi.... Un šoruden man nauda nepieciešama citām vajadzībām.

Starp uzacīm viņam uz mirkli ievilkās grumba, viņš stāvēja, acis nodūris, un domāja.

— Nu, ja nocirtīšu tūkstoš duču koku, tad ne tikai ūdensvadu ievilkšu, — viņš pēkšņi ierunājās. — Ūdensvads jāievelk mājā un visās saimniecības ēkās, vesels tīkls, vai ne?

— Grunti jums te spridzināt nevajadzēs.

— Ak tā? Nu, gan jau redzēsim. Jā, ko es gribēju sacīt, — tev pilsētā droši vien patika? Pilsētiņa nav nekāda lielā, taču iedzīvotāju diezgan daudz. Viens otrs arī atbrauc.

«Jā, viņš zina, kas šovasar atbrauca pie inženiera Lasena,» es nodomāju. Atbildēju patiesību: man pilsētā nepatika.

— Tiešām nepatika? Tā, tā.

Un, it kā šie mani vārdi rosinātu viņu uz nopietnām pārdomām, viņš stingi lūkojās vienā punktā un sāka klusi svilpot. Tad viņš aizgāja.

Kapteinis bija labā noskaņā un daudz valodīgāks nekā jebkad agrāk, aiziedams viņš man pamāja. Es viņu atkal labi pazinu: enerģisks un noteikts, no jauna interesējās par savu saimniecību, nekad nebija iereibis. Arī man ap sirdi kļuva vieglāk. Nē, viņš nebija pagrimis, tiesa, kādu laiku viņa mājā notika iedzeršana un izlaidības, bet, līdzko viņš saņēmās, tam visam pienāca gals. Arī airis ūdenī izskatās salūzis, tomēr patiesībā ir vesels.

Sākās lietavas, man krāsošanu vajadzēja pārtraukt. Nilsam laimējās vēl līdz lietum ievest visu nopļauto sienu. Tagad mēs visi — gan vīrieši, gan sievietes — noņēmāmies ar kartupeļu kaplēšanu.

Kapteinis pa to laiku uzturējās mājās un savā vientulībā un garlaicībā dažreiz paklinkšķināja savas sievas flīģeli. Lāgiem viņš atnāca pie mums uz lauka, lietussarga viņam nebija, un viņš galīgi izmirka.

Lielisks laiciņš! — viņš jūsmoja. — Raža šogad, šķiet, būs bagāta. — Pēc tam viņš atgriezās mājās savā vientulībā. Nilss mēdza sacīt: «Mums ir daudz labāk nekā viņam.»

Mēs pabeidzām kaplēt kartupeļus un ķērāmies pie rāceņiem. Un, kad pabeidzām šo darbu, arī lietus sāka pierimt. Viss notika pēc mūsu prāta. Būs ražens gads! Gan Nilss, gan arī es tā priecājāmies, it kā Evrebe piederētu mums.

Un nu sākās pļauja, meitas gāja aiz mašīnas un ārdīja nopļauto zaļi, bet Grīnhusens ar izkapti izpļāva tās vietas, kur ar mašīnu nevarēja piekļūt. Es krāsoju kungu māju pelēkā krāsā.

Pienāca kapteinis un vaicāja:

— Kas tā par krāsu, ko tu te lieto?

Ko lai es būtu atbildējis? Es mazliet izbijos un, galvenais, ļoti baiļojos, ka kapteinis aizliegs ēku krāsot pelēku. Un es atbildēju:

— Tā ir tā krāsa, ko liek apakšā... — Kapteinis vairs nekā neteica, un es vismaz ieguvu laiku.

Kad es kungu māju biju nokrāsojis pelēku, bet durvis un logu ietvarus baltus, aizgāju pie lapenes un nokrāsoju to tādu pašu. Taču krāsa klājās nevienādi, cauri spīdēja vecā — dzeltenā krāsa, un sienas izskatījās brūnganas. Karoga kārti gan es nokrāsoju koši baltu. Pēc tam es atgriezos pie Nilsa un dažas dienas palīdzēju novākt sienu. Bija pienācis augusts.

Kad sāku kungu māju krāsot otrreiz, es nolēmu to darīt ļoti agri no rīta, lai lielums jau būtu pabeigts, kad piecelsies kapteinis. Piecēlos trijos, ārā vēl bija rasa, un sienas vajadzēja noslaucīt ar maisu. Es nostrādāju līdz četriem, tad iedzēru kafiju, pēc tam strādāju līdz astoņiem, kad mēdza celties kapteinis. Tad es šo darbu pametu un kādu laiciņu palīdzēju Nilsam. Biju paveicis tik, cik gribēju, un aizlavījos prom tādēļ, lai dotu kapteinim laiku samierināties ar pelēko krāsu, ja viņš gadījumā būtu izkāpis no gultas ar kreiso kāju.

Pēc brokastīm es atkal stāvēju uz kāpnēm un krāsoju, it kā nekas nebūtu bijis.

Pienāca kapteinis.

— Vai tu atkal krāso ar pelēko krāsu? — viņš jautāja.

— Labrīt, kapteiņa kungs! Jā. Bet es lāgā nezinu...

— Pie joda, ko tas nozīmē? Kāp zemē!

Es nokāpu. Taču tagad vairs nebiju apjucis, es jau biju izdomājis, ko teikt vajadzības brīdī, ja vien nojausmas mani nemaldināja.

Vispirms es centos kapteinim iestāstīt, ka ir vienalga, kādu krāsu lieto otrreizējai krāsošanai, bet kapteinis mani pārtrauca un teica:

— Kā tā — vienalga? Dzeltens uz pelēka izskatīsies nejēdzīgi, vai tu to nesaproti?

— Tad varbūt vajadzētu arī ar dzelteno krāsot divas reizes?

— Četras kārtas krāsas? Nē! Un cik tu esi izlietojis cinka baltumu? Vai tu maz zini, ka cinka baltums ir daudz dārgāks par okeru?

Šajā ziņā viņam bija taisnība, es visu laiku baiļojos no šā iebilduma. Tad es teicu skaidri un gaiši:

— Atļaujiet, kapteiņa kungs, nokrāsot māju pelēku.

— Pelēku? — viņš pārsteigts vaicāja.

— Tas atbilst šai mājai un tās novietojumam — pret mežu zaļo fonu. Es neprotu jums lāgā izskaidrot, kapteiņa kungs, bet mājai ir savs stils...

— Pelēks stils?

Viņš nepacietīgi pagājās dažus soļus uz priekšu, tad atkal pienāca man klāt.

Es izlikos vēl vientiesīgāks, bet gudrību droši vien man sūtīja debesis. Es teicu:

— Ak dievs, beidzot es atcerējos! Visu laiku es šo ēku iedomājos tikai pelēku. Šo domu es dzirdēju no jūsu kundzes.

Es viņu uzmanīgi vēroju. Viņš satrūkās kā dzelts un, acis iepletis, stingi raudzījās manī. Tad izvilka kabatas lakatiņu un pielika pie acīm, it kā gribēdams izberzēt gruzīti.

— Kundze? Vai viņa tā sacīja?

— Jā, es to skaidri atceros. Lai gan tas bija sen, tomēr...

— Dīvaini gan, — viņš noteica un devas projām. Es dzirdēju, ka viņš pagalmā skaļi nokāsējas.

Laiks aizritēja, bet es stāvēju un nezināju, ko iesākt. Krāsošanu turpināt es baidījos, lai pagalam nesakaitinātu kapteini. Es iegāju šķūnī, saskaldīju malku, un, kad biju atgriezies pie kāpnēm, kapteinis izbāza galvu pa otrā stāva logu un uzsauca:

— Nu labi, turpini, tik un tā puse jau nokrāsota! Kaut ko tādu gan neesmu vēl redzējis!