Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Nē.

— Nu jau pagājuši divarpus mēneši. Kā tu domā, vai neņemt nost šito? — Nilss jautāja un norādīja uz savu atturībnieka nozīmi. — Kapteinis vairs nedzer, kundze arīdzan atgriezusies, nav nekādas jēgas vairs plātīties.

Viņš iedod man nazi, un es noārdu atturībnieka zīmi viņam no svārku atloka.

Kādu brīdi mēs parunājamies. Nilsam galvā tikai domas par saimniecības darbiem.

— Jā, rītvakar mums ar dievpalīgu gandrīz visa raža jau būs zem jumta, — viņš sacīja. — Un tad mēs sēsim ziemas rudzus. Vai tas nav dīvaini, Larss te gadiem ilgi sēja ar sējammašīnu un bija pārliecināts, ka tā ir vispareizāk. Bet mēs sēsim ar rokām.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka te ir tāda augsne. Paskaties uz kaimiņu tīrumiem, viņš jau pirms kādām trim nedēļām iesēja rudzus ar mašīnu, bet vēl nav sadīguši. Mašīna pārāk dziļi iesēj graudus.

— Vai tu mani, kā šovakar smaržo jasmīni?

— Jā, ar miežiem un auzām arī pēc dažām dienām būsim galā. Bet tagad laiks iet pie miera.

Nilss piecēlās, bet es paliku sēžam. Nilss paveras debesīs un pareģoja rīt jauku laiku, un tad piebilda, ka te, dārzā, vajadzētu nopļaut šo lekno zāli.

— Vai tu vēl te paliksi? — viņš pēkšņi jautāja.

— Es, vai? Nē, man arī laiks likties gulēt.

Nilss pagāja dažus soļus, bet tad atgriezās un sacīja:

— Pietiek tev te sēdēt. Nāc, iesim.

— Ak šitā, — es atsaku un tūdaļ pieceļos. Es sapratu, ka Nilss te atnācis tādēļ, lai mani aizvestu projām, un viņam šajā ziņā ir savs iegansts.

Vai tiešām viņš būtu mani izpratis? Jā, bet ko gan? Vai tad es pats zinu, kādēļ nācu šurp sēdēt? Atceros, ka gulēju uz vēdera un košļāju zāles stiebru. Kungu mājas otrā stāvā kādā istabā dega gaisma, es skatījos uz to. Tas arī viss.

Es nemaz nebiju ziņkārīgs, tomēr vaicāju Nilsam, kas noticis.

— Itin nekas. Kalpones man tikai teica, ka tu te guļot, un es atnācu. Kas tad varēja notikt?

«Nu tad jau kalpones būs mani izpratušas,» es īgni nodomāju. «Tā būs Ragnhilda, šis sātana meitietis, viņai ir tik asa mēle, viņa droši vien būs pateikusi vēl kaut ko, tikai Nilss negrib sacīt. Un ej nu sazini, vai pati kundze nav mani ieraudzījusi pa savas istabas logu!» Es nolēmu būt vienaldzīgs un salts kā ledus līdz pašam mūža galam.

Ragnhildai tagad ir zaļa dzīve. Biezais paklājs uz kāpnēm noslāpē soļus, tāpēc viņa jebkurā acumirklī var klusām staigāt augšā un lejā.

— Es kundzi nesaprotu, — Ragnhilda saka. — Tagad viņa pārbraukusi mājās, viņai vajadzētu justies līksmai un laimīgai, bet viņa raud un bēdājas. Kapteinis viņai šodien saka; «Esi taču prātīga, Lovīz!» — «Piedod, es vairs tāda nebūšu,» kundze atbild un raud tāpēc, ka nav bijusi prātīga. Viņa katru dienu apgalvo, ka tāda vairs nebūs, bet viss paliek pa vecam. Nabadzīte, šodien viņai tā sāpēja zobi, ka viņa raudāja skaļā balsī.

— Ej labāk rakt kartupeļus, Ragnhild, mums nav laika kulstīt mēli! — Nilss viņai uzsauca.

Mēs atkal visi strādājam uz lauka. Darba ir atliku likām, Nilss baidās, ka nopļautā labība varētu sadīgt, tādēļ iesaka to pārvest mājās vēl mitru. Labi! Bet tad mums vienā rāvienā jāizkuļ lielākā daļa labības un graudi jāizber žāvēties pa visām grīdām. Pat saimes istabā grīdu klāj bieza kārta graudu. Bet vai mums tik vien rūpju kā žāvēšana? Darbu bez gala, un viss ir steidzams. Laiks atkal apmeties slikts un var kļūt vēl sliktāks, tāpēc nedrīkst kavēties. Kad būsim beiguši kulšanu, mitrie salmi jāsakapā un jāapkaisa ar sāli, kamēr vēl nav sapelējuši. Taču tas nebūt nav viss. Darba vēl kalniem. Grīnhusens un kalpones rok kartupeļus. Nilss izmanto dārgo laiku un pēc lietavām apsēj vēl dažus ārus ar ziemas rudziem, zēns ar ecēšām viņam seko. Larss Falkenbergs joprojām ar. Lāga Larss ir kļuvis pavisam rāms pēc kungu pārbraukšanas. Ja zeme tīrumā no lietus pārāk uzrūgusi, viņš uzar papuvi, bet, tikko pāris dienu atspīdējusi saule un pūtis vējš, viņš atgriežas tīrumā.

Darbs veicas labi. Pēcpusdienās mums pievienojas arī kapteinis. Mēs ievedam pēdējo labību.

Kapteinis lauku darbos nav nekāds nepraša. Būdams liels un spēcīgs, viņš dod augšā auzas veseliem vāliem, patlaban viņš krauj jau otru vezumu.

Kundze iznāk no mājas un dodas šurp. Viņas acis mirdz, droši vien viņai patīk redzēt vīru strādājam.

— Dievs palīdz! — viņa novēl.

— Paldies! — kapteinis atbild.

— Tā mēdz teikt pie mums Nurlandē, vai ne? — viņa turpina.

— Ko, ko?

— Tā saka pie mums Nurlandē.

Kapteinis nepārtrauc darbu, salmi čaukst, viņš lāgā nedzird sievas vārdus un bieži pārvaicā. Tas viņus abus kaitina.

— Vai auzas ir nobriedušas? — kundze jautā.

— Jā, paldies dievam.

— Bet vēl nav izžuvušas.

— Nedzirdu, ko tu saki!

— Es nekā neteicu!

Ilgs, netīkams klusums. Kapteinis reizēm mēģina uzjautrināt viņu ar kādu asprātību, taču atbildi nesaņem.

— Tātad tu esi atnākusi mūs pārbaudīt? — viņš joko. — Vai kartupeļu laukā jau esi bijusi?

— Vēl ne, bet es varu iet, ja tev netīk mani redzēt, — kundze atbild.

Šādos vārdos klausīties bija nomācoši, es laikam gan biju saraucis uzacis, lai izrādītu nepatiku. Piepeši atcerējos, ka aiz zināma iemesla gribēju būt vienaldzīgs un salts kā ledus, tāpēc saraucu uzacis vēl vairāk.

Kundze skatījās tieši uz mani un vaicāja:

— Kāpēc tu rauc pieri?

— Ko, vai tu rauc pieri? — jautāja arī kapteinis un piespiesti iesmējās.

Kundze uzreiz to izmantoja, sacīdama:

— Tagad tu dzirdēji gluži labi.

— Rimsties, Lovīz! — kapteinis izsaucas.

Kundzes acis aizmigloja asaras, vēl mirkli viņa stāvēja, tad saliekusies aizskrēja aiz kāda statiņa. Kapteinis viņai sekoja:

— Kas tev noticis, Lovīz, vai tu vari beidzot man to pateikt?

— Nekas, itin nekas! Ej prom! — viņa atbildēja.

Es dzirdēju, ka viņa sāk vemt un vaimanāt: — Ak dievs, palīdzi man!

— Mana sieva šodien jūtas nevesela, tikai mēs abi nesaprotam, kas tā par kaiti, — kapteinis man sacīja.

— Stāsta, ka apkaimē esot izplatījusies kāda dīvaina slimība, — es atbildēju, lai tikai kaut ko teiktu. — Nez kāds rudens drudzis. Dzirdēju par to runājam pastā.

— Tiešam? Dzirdi, Lovīz! — viņš uzsauca sievai. — Apkaime esot kāda dīvaina slimība, būs pielipusi arī tev.

Kundze neatbildēja.

Mēs joprojām krāvām auzas vezumā — statiņu pēc statiņa, līdz beidzot kundzei vairs nebija kur paslēpties. Pēc nelabuma viņa izskatījās gaužām bāla.

— Vai lai es tevi pavadu uz mājām? — kapteinis vaicāja.

— Nē, pateicos, nav vajadzīgs! — viņa atbildēja un devas projām.

Kapteinis palika uz lauka līdz pašam vakaram un palīdzēja mums ievākt ražu.

Bet nu atkal viss bija pagalam! Kapteinis un viņa kundze jutās pavisam nelāgi.

Šīs nesaskaņas nebija tādas, ko ar labu gribu, kā teiktu gudri cilvēki, varētu izlīdzināt. Tā bija nepārvarama nesaderība, nesaderībā pašos pamatos. Galu galā kundze atklāti ignorēja savus sievas pienākumus un vakaros ieslēdzās savā istabā.

Ragnhilda bija dzirdējusi, ka kapteinis aizvainots runājis ar sievu caur durvīm.

Taču šovakar kapteinis bija pieprasījis, lai kundze pirms gulētiešanas ielaiž viņu savā istabā, kur notika pamatīga izskaidrošanās. Viņi abi bija izrādījuši vislabāko gribu, lai varētu saprasties, bet tas nebija iespējams, bija jau par vēlu. Mēs, Nilss un es, sēdējām virtuvē un klausījāmies, ko stāsta Ragnhilda, un es nekad nebiju redzējis Nilsu tik nomāktu.