«Padomā tikai, tu neesi pamanījis, ka es — kā ir ar mani!» — «Vai tās pogas nevar palikt uz grīdas līdz rītam?» kapteinis jautāja. — «Jā, kāpēc ne,» kundze atbildēja.
«Baidos tikai, ka varu kādai uzmīt un pakrist. Neesmu vairs tik lokana, pati nevaru tās salasīt, bet labi, lai paliek!» Un viņa sāka glaudīt vīra roku. «Mīļais, mīļais!» viņa sacīja. Kapteinis atvilka roku. «Ak tā, tu man dusmo,» viņa bilda, «bet kādēļ tad tu rakstīji, lai braucu mājās?» — «Mīļā Lovīz, mēs te neesam vieni,» viņš atbildēja. — «Bet tev taču jāzina, kāpēc tu rakstīji!» — «Tāpēc, ka cerēju — viss atkal būs labi.»
— «Bet tā tas nav, vai ne?» — «Nē.» — «Bet ko tu domāji, kad sēdēji un rakstīji?
Vai par mani? Ka atkal vēlies mani redzēt? Es nesaprotu, ko tu tad domāji.» — «Nu jau Ragnhilda visas pogas salasījusi,» kapteinis sacīja. «Ar labu nakti, Ragnhild!»
— Un tad tu aizgāji?
— Jā, bet neuzdrīkstējos aiziet nekur tālu. Ticiet man, kundzei nemaz negribējās, lai es eju projām, tāpēc man vajadzēja palikt viņas tuvumā. Un, ja kapteinis iznāktu un kaut ko iebilstu, es viņam atbildētu, ka nedrīkstu pamest kundzi. Viņš, protams, neiznāca ārā, viņi turpināja savu sarunu. «Es zinu, ko tu domā,» kundze teica. «Var gadīties, ka tu... ka tas nemaz nav tavs bērns,» viņa sacīja. «Tas tiešām tā var būt, bet dievs vien to zina, ar kādiem vārdiem lai izlūdzos tev piedošanu,» viņa turpināja un sāka raudāt. «Ak, dārgais, piedod man, piedod!» viņa sauca un nometās uz ceļiem.
«Tu taču redzēji, ka es aizsviedu prom grāmatas, mutautiņus ar viņa iniciāļiem esmu jau sadedzinājusi, un tur guļ viņa grāmatas, tu pats redzi.» — «Jā, un tur guļ vēl viens mutautiņš ar tiem pašiem iniciāļiem,» kapteinis atteica. «Ak, Lovīz, cik viegli tu domā mani aptīt ap pirkstu!» Kundze jutās sarūgtināta par šiem vārdiem.
«Man žēl, ka tu ieraudzīji šo mutautiņu, to es vasarā būšu paņēmusi līdzi no pilsētas, neesmu vēl paguvusi pārskatīt savu veļu. Bet tam taču nav tik liela nozīme!
Vai ne?» — «Protams, ne,» viņš atbildēja. — «Un, ja tu gribētu mani uzklausīt,» viņa atsāka, «tad dabūtu zināt, ka... ka tas ir tavs bērns. Kāpēc gan lai tas nebūtu tavs? Es tikai to lāgā neprotu izskaidrot.» — «Paliec sēžam!» kapteinis sacīja. Taču kundze bija viņu pārpratusi, viņa piecēlās un teica: «Jā, redzi nu, tu pat nevēlies mani uzklausīt. Bet tagad es tev gribu vaicāt pavisam nopietni: kādēļ tu mani aicināji atpakaļ, kāpēc neatstāji tur, kur biju?» Tad kapteinis sāka runāt par cilvēku, kas uzaudzis cietumā. Ja tādu cilvēku palaižot brīvē, viņš ilgojoties nokļūt atpakaļ. Tā tas esot ar viņu. «Jā, bet es biju pie vecākiem, viņi neizturējās pret mani tik bargi kā tu.
Viņi uzskatīja, ka esmu bijusi ar inženieri precējusies, un mani nenosodīja. Ne jau visi uz. to raugās tā kā tu.» — «Tagad tu vari nopūst sveci, Ragnhilda aizgājusi,» kapteinis sacīja. «Redzi, cik svece kaunīgi deg blakus lampai.» — «Vai manis dēļ?» viņa jautāja. «Vai tā tu domāji? Bet arī tu pats esi vainīgs.» — «Nepārproti mani, es tiešām daudzkārt esmu vainīgs, bet ne jau tu vari mani nosodīt.»
— «Tu tikai negribi atzīties.» — «Nē, es jau teicu, ka esmu vainīgs. Tikai tā nav tā vaina, par kuru tu runā, bet gan sena, sena un jauna! Tā gan! Bet es nepārnesu mājās šo vainu kā dzeguzēnu zem sirds.» — «Tiesa,» kundze atbildēja. «Bet tieši tu visu laiku negribēji, ka es... lai mums būtu bērni, un tāpēc arī es to negribēju, bet tev to vajadzēja zināt labāk. Un tā domā arī mani vecāki. Ja man būtu bijusi meita...» —
«Lūdzu, nepūlies sacerēt aizkustinošu pasaciņu, tā der tikai avīžu pielikumam,» kapteinis viņai teica. — «Jā, bet es runāju taisnību, tu to nevari noliegt.» — «Es jau neko nenoliedzu. Bet tagad, Lovīz, sēdi rāmi un uzklausi mani: tie bērni, tā meita, kas tev tagad tik ļoti ievajadzējusies, — tas viss ir tikai kādu sarunu atbalsis. Tu tajās esi saklausījusies un ceri rast tur glābiņu. Agrāk tu nekad neesi vēlējusies bērnus. Katrā ziņā es to neesmu dzirdējis.» — «Jā, bet tev vajadzēja to labāk zināt.» — «Arī to tu esi tikai nupat dzirdējusi. Taču galu galā tas ir vienalga, var jau būt, ka ar bērniem mēs dzīvotu labāk. To es pats arī tagad saprotu, tikai diemžēl par vēlu. Un tu savā stāvoklī vēl runā, ka,..» — «Jā, žēlīgais dievs! Bet varbūt tieši tu... es nezinu, bet atceries...» — «Es?» kapteinis atvaicāja un pakratīja galvu. «Vispār to vajadzētu zināt mātei, bet šajā gadījumā māte to nezina. Tu, būdama mana sieva, to nezini.» Kundze klusēja. «Vai varbūt zini? Es prasu: zini vai nezini?» Kundze joprojām klusēja, nometās ceļos uz grīdas un raudāja. Ak, es nesaprotu, varbūt es piekrītu kundzei, viņas stāvoklis bija šausmīgs. Es jau gribēju pieklauvēt un iet istabā, kad kapteinis ieteicās: «Tu klusē. Bet tava klusēšana jau ir atbilde. Tā ir tikpat skaidra kā skaļš sauciens.» — «Jā, man nekā vairs nav ko sacīt,» kundze raudādama atteica. — «Es tevi mīlu daudzu īpašību labad, Lovīz, un vispirms tāpēc, ka tu esi patiesa,» kapteinis sacīja. — «Paldies!» viņa atbildēja. — «Pat tagad tu vēl neesi iemācījusies melot.
Piecelies!» Kapteinis palīdzēja viņai piecelties un apsēdināja viņu krēslā, bet žēl bija dzirdēt, kā kundze raudāja. «Apmierinies,» viņš sacīja. «Gribu tev kaut ko jautāt. Varbūt nogaidīsim, paskatīsimies, kāds viņš izskatās, kādas viņam acis, kāda sejiņa?»
— «Jo dievs lai tevi svētī, pagaidīsim! Ak, mans mīļais, mans mīļais, dievs lai tevi svētī!» — «Es mēģināšu samierināties. Tagad tas mani kremt un moka, kremt un moka, bet arī es neesmu bez vainas.» — «Dievs lai tevi svētī! Dievs lai tevi svētī!» kundze atkārtoja. — «Un tevi arī!» kapteinis atbildēja. «Pagaidām ar labu nakti.» Tad kundze uzkrita uz galda un skaļi raudāja. «Kāpēc tu tagad raudi?» — «Tāpēc, ka tu aizej,» viņa atbildēja. «Pirmīt es no tevis baidījos, bet tagad raudu, tāpēc, ka tu aizej.
Vai tu nevari mazliet vēl palikt?» — «Tagad? Pie tevis? Te?» viņš vaicāja. — «Nē, es tikai domāju... ne jau tā... bet es esmu tik vientuļa,» viņa čukstēja. — «Bet es labāk iešu,» kapteinis atteica. «Tu taču sapratīsi, ka patlaban man nav nekādas vēlēšanās te palikt. Pazvani kalponei.» Tad es aizskrēju projām, — Ragnhilda pabeidza savu stāstu.
Pēc brītiņa Nilss jautāja:
— Vai viņi tagad apgūlušies? Ragnhilda to nezināja. Jā, laikam gan, bet tur jau sēž arī virēja un viņus uzmana. Bet, ak, tu pasaulīt, kādā postā kundze nonākusi, viņa gan laikam neguļ!
— Tev vajadzētu aiziet un paraudzīties.
— Labi, — Ragnhilda atteica un piecēlās. — Tomēr, sakiet, ko gribat, man vairāk žēl kapteiņa.
— Tas nemaz nav tik viegli izšķirams, kam taisnība.
— Iedomājieties — dabūt bērnu no tā tipa! Kā gan viņa to varēja! Un pēc tam kundze vēl bijusi pilsētā pie viņa, tā es dzirdēju. Vai tur kāda jēga? Viņai tik daudz to inženiera mutautiņu, un daudz viņas pašas mutautiņu trūkst, viņi tos laikam lietojuši kopīgi. Dzīvot ar tādu tipu, ja pašai ir savs laulāts vīrs!
Kapteinis acīmredzot bija cieši nolēmis pārdot mežu izciršanai. Tagad klaudz un brikšķ visās malās. Rudens ir rēns, zeme nav sasalusi, to var labi art, un Nilss gluži kā sīkstulis izmanto katru minūti, lai atvieglotu darbus nākamajā pavasarī.
Vai mani ar Grīnhusenu arī sūtīs meža darbos? Tad man ienāk prātā, ka biju nodomājis klaiņot pa mežmalu, lāceņu purvājiem un kalniem. Kā paliek ar maniem nodomiem? Turklāt Grīnhusens nav nekāds meža strādnieks, kas derētu kapteinim, viņš jau tikko varēja pakustēt un pavilkt zāģi.
Читать дальше