Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Reiz mēs sēdējām virtuvē un ēdām pusdienas, pēkšņi ieraudzījām, ka kundze lielā uztraukumā izskrien pa galvenajam durvīm un metas projām pa ceļu. Iznāca kapteinis un sauca: «Lovīz, paklau, Lovīz. uz kurieni tu skrien?» Bet kundze tikai atcirta: «Liec mani mierā!»

Mēs saskatījāmies. Ragnhilda piecēlās no galda, lai sekotu kundzei.

— Jā, tu dari pareizi, — Nilss kā allaž mierīgi noteica. — Bet vispirms ieej viņas istabā un paraugies, vai viņa tas ģīmetnes novākusi.

— Tās tur stāv, kā stāvējušas, — Ragnhilda atbildēja un aizgāja.

Mēs dzirdējām, ka pagalmā kapteinis viņai teica:

— Ej nu pieskati kundzi, Ragnhild! Neviens no mums negribēja pamest kundzi savam liktenim, visi par viņu rūpējās.

Mēs atkal devāmies uz tīrumu. Nilss man teica:

— Viņai vajadzēja novākt tās ģīmetnes. Viņa nerīkojas pareizi, turēdama tas redzamā vietā. Tā ir liela aplamība.

«Ko tu no visa tā sajēdz!» es nodomāju. Turpretī es tik labi pazinu cilvēkus, biju savos klaiņojumos daudz ko mācījies. Es gribēju Nilsu mazliet pārbaudīt, varbūt viņš tikai izliekas.

— Es brīnos, kāpēc kapteinis pats jau sen nav sadedzinājis šīs ģīmetnes, — es sacīju.

— Nē, es arī to nebūtu darījis, — Nilss atteica.

— Kāpēc ne?

— To nāktos darīt nevis man, bet viņai. Brīdi mēs soļojām klusēdami. Tad Nilss sacīja vārdus, kas liecināja par viņa nekļūdīgo nojautu:

— Nabaga kundze! Viņa droši vien nevar atgūties no sava nepareizā soļa, tas viņu salauzis. Cita izskaidrojuma te nav. Ir cilvēki, kas paklūp, atkal pieceļas un mierīgi iet tālāk, neko nebēdādami par zilumiem, bet ir tādi, kas vairs nespēj piecelties.

— Jā, bet man šķiet, ka viņa uz to neskatās pārlieku nopietni, — es iebildu, lai Nilsu tālāk pārbaudītu.

To mēs nezinām, manuprāt, viņa visu laiku bijusi kā apmāta, — viņš atbildēja. — Viņai, protams, jādzīvo vien tālāk, bet varbūt viņai vairs nav nekādas iekšējas saskaņas. Es to īsti neizprotu, bet es domāju saskaņu pašā cilvēkā. Nu jā, viņa, protams, var ēst, smieties un gulēt, tomēr... Es nupat mājās pavadīju vienu tādu pašu pēdējā gaitā.

Es vairs nespēju izlikties salts un gudrs, bet jutos muļķīgs un apkaunots.

— Ak tā? Un viņa nomira?

— Jā. Viņa gribēja mirt. — Tad Nilss pēkšņi sacīja: — Jā, tagad tu kopā ar Larsu ej art. Daudz darba jums vairs nav palicis.

To teicis, viņš aizgāja savu ceļu un es — savu.

Es domāju: «Varbūt viņš runāja par savu māsu, bijis viņu apbedīt. Ak, tu debesu tēvs, ir cilvēki, kas nespēj to pārdzīvot, tas viņus satriec pašos pamatos, tas ir kā revolūcija! Viss ir atkarīgs no tā, cik nocietinājies ir cilvēks. Neko nebēdā par zilumiem, ka sacīja Nilss.» Pēkšņi man kaut kas iešaujas prātā: ja nu tā nav viņa māsa, bet iemīļotā meitene?

Un dīvainas domu asociācijas dēļ es atcerējos savu veļu. Nolēmu aizsūtīt pēc veļas zēnu.

Iestājās vakars.

Pie manis pienāca Ragnhilda un lūdza, lai es paliekot nomodā, viņai esot nemierīga sirds kungu dēļ. Meitene bija stipri satraukta un nokrēslī neuzdrīkstējās sēdēt citur kā man uz ceļgaliem. Tiklīdz viņa uztraucās, tā kļuva maiga un pieglaudīga, maiga un pieglaudīga.

— Vai tu drīksti te palikt? Vai atstāji kādu virtuvē? — es jautāju.

— Jā, virēja dzirdēs, ja zvanīs. Zini, es esmu kapteiņa pusē, visu laiku esmu bijusi.

— Tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis.

— Nieki!

— Tev nu gan vajadzētu aizstāvēt kundzi.

— To tu saki tāpēc, ka viņa ir sieviete, — Ragnhilda atcirta. — Bet tu nezini to, ko zinu es. Kundze izturas nesmuki. Mēs par viņu neliekoties ne zinis, viņa sacīja, ļaujot viņai aiziet postā. Vai tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Es taču viņu nekad neizlaižu no acīm, staigāju pa pēdām. Vai tad drīkst tik slikti izturēties?

— Es nekā negribu zināt, — es sacīju.

— Vai tu domā, ka es noklausījos? Tu esi jucis! Viņi runāja manā klātbūtnē.

— Ak tā? Labi, paliksim te, kamēr tu drusku nomierināsies, tad iesim lejā pie Nilsa.

Ragnhilda tovakar bija tik maiga un mīlīga, viņa mani apskāva, jo biju izturējies pret viņu laipni. Cik neparasta meitene!

Un tad mēs gājām pie Nilsa.

Es teicu:

— Ragnhilda domā, ka vienam no mums vajadzētu kādu laiku palikt nomodā.

— Jā, tur tiešām ir pavisam bēdīgi, — Ragnhilda iesāka, — ļaunāk nekā jebkad agrāk. Dievs vien zina, ko darīs kapteinis, varbūt arī neies gulēt. Ak, jā, viņa mīl kapteini, un viņš mīl kundzi, tikai viss sanācis tik ļauni. Kad viņa šodien izskrēja no mājas, kapteinis stāvēja pagalmā un man uzsauca: «Pieskati kundzi, Ragnhild!» Un es viņai sekoju. Viņa bija apstājusies aiz kāda koka ceļmalā, stāvēja un raudāja, un man uzsmaidīja. Es gribēju viņu pārvest mājās, bet viņa sacīja — mēs par viņu neliekoties ne zinis, tāpēc esot vienalga, kur viņa atrodoties. «Mani sūtīja kapteinis,» es teicu. — «Vai tiešām viņš to darīja?» viņa jautāja. «Nupat, vai viņš tevi sūtīja nupat?» — «Jā,» es atbildēju. — «Nu tad pagaidi mazliet!» viņa teica. Un tā viņa nostāvēja vēl labu laiciņu. «Ņem tās pretīgās grāmatas, kas mētājas manā istabā, un sadedzini,» viņa ierunājās. «Ai, nē, es pati tās sadedzināšu, bet pēc vakariņām es tev piezvanīšu, un tad tu uznāc augšā,» viņa sacīja. — «Labi,» es atteicu. Un tā man izdevās viņu atvest atpakaļ.

Iedomājieties, viņa ir stāvoklī, — Ragnhilda piepeši sacīja.

Mēs skatījāmies cits uz citu. Nilsa vaibsti it kā izplūda, viņš it kā saduga, acis kļuva miglainas. Kāpēc šie vārdi viņam tā ķērās pie sirds? Lai kaut ko teiktu, es vaicāju:

— Un kundze teica, ka zvanīs pēc tevis?

— Jā, un viņa piezvanīja. Viņa gribēja runāt ar kapteini, bet baidījās un tāpēc vēlējās paturēt mani pie sevis. «Aizdedzini sveci un salasi visas pogas, kas man izbira uz grīdas,» viņa sacīja. Tad viņa pasauca kapteini. Es aizdedzināju sveci un sāku lasīt pogas, tās bija dučiem un dažnedažādas. Ienāca kapteinis. «Es tikai tev gribēju pateikties,» kundze sacīja, «ka tu biji tik labs un sūtīji pēc manis Ragnhildu. Dievs lai tev par to atmaksā!».....

«Labi, labi, mīļais draugs.» Viņš pasmaidīja. «Tu biji tik nervoza.» — «Jā, es esmu nervoza,» viņa atbildēja, «bet gan tas pāries. Nē, nelaime tā, ka man nav meitas, kuru es varētu izaudzināt par labu cilvēku. Manai dzīvei nav nekādas jēgas.» Kapteinis apsēdās uz krēsla. «Nu jā,» viņš teica. — «Tu saki — nu jā? Grāmatās tā rakstīts — ak, šīs pretīgās grāmatas! Ragnhild, ņem tās un sadedzini!» viņa teica. «Nē, tagad es pati tās saplēsīšu un iemetīšu ugunī!» viņa izsaucās. Un tad viņa tiešām sāka plēst grāmatas un mest krāsnī. «Nevajag tā uztraukties, Lovīz,» kapteinis ierunājās. — «Klosterī, man atliek tikai iet klosterī. Bet tur taču mani neņems. Man vairs nav nekādas izejas. Tu domā — ja smejos, es tiešām smejos, bet man ir tik smagi, ka smiekli nenāk ne prātā.» — «Vai tev zobi vairs nesāp.» — kapteinis jautāja. — «Tu taču zini, ka zobi man nemaz nesāp.» — «Nē, to es nezināju.» — «Ak nezināji?» — «Nē.» — «Ak dievs, vai tad tu nesaproti, kas ar mani ir?» Kapteinis tikai raudzījās uz viņu un nekā neatbildēja. «Es taču esmu ... Tu teici, ka man vēl varot būt meita, vai atceries?» Es palūkojos uz kapteini...

Ragnhilda pasmaidīja, pakratīja galvu, tad turpināja: — Dievs lai man piedod, ka es iesmējos, bet kapteiņa seja kļuva tik jocīga, briesmīgi muļķīga. «Vai tad tu agrāk to nemanīji?» kundze jautāja. Kapteinis paraudzījās uz mani un teica: «Ko tu tur pinies kā vista pa pakulām?» — «Es viņu lūdzu salasīt pogas, kas man izbira,» kundze sacīja. — «Nu jau esmu visas salasījusi,» es atbildēju. — «Jau?» kundze vaicāja un piecēlās. «Palūkosim!» Viņa paņēma kārbiņu un ļāva tai izkrist no rokām. Pogas atkal izbira uz grīdas. Tās aizripoja uz visām pusēm — zem galda un pagultē, un pie pavarda. «Nē, kaut kas neredzēts!» kundze izsaucās. Bet viņa tūdaļ uzņēma valodu: