Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Viņš aizcirta logu, lai gan tas pirms tam bija plaši vaļā. Es turpināju krāsošanu.

Pagāja nedēļa, es lāgiem krāsoju, lāgiem grābu sienu. Grīnhusens bija labi iemanījies kartupeļu apkaplēšanā un siena grābšanā, turpretī vezumu sakraut galīgi nemācēja. Toties Nilsam visi darbi sekmēt sekmējās.

Kad es kungu māju jau krāsoju trešo reizi un pelēkās sienas ar baltajiem logu ietvariem vērta māju smalku un kundzisku, kādu pēcpusdienu pie manis pienāca kapteinis. Labu laiku viņš klusēdams vēroja mani, tad izvilka mutautiņu, it kā karstums viņu būtu galīgi nomocījis, un sacīja:

— Nu, ja tu esi jau tiktāl, lai ir arī pelēka. Man jāatzīst, ka viņas gaume nav slikta, ja viņa tā ir teikusi. Kaut gan tas ir ļoti dīvaini. Hm... Hm...

Es neatbildēju.

Kapteinis noslaucīja seju ar kabatas lakatiņu un teica:

— Šodien gan cepina! Jā, ko es gribēju sacīt, kopskats tiešām nav slikts. Viņai bijusi taisnība, es gribēju sacīt — tu esi izraudzījis īsto krāsu. Es skatījos no lejas — nudien skaisti. Nav nekādas jēgas pārkrāsot, ja tik daudz jau padarīts.

— Jums taisnība, kapteiņa kungs. Šī krāsa ļoti izceļ māju.

— Jā, jā, var teikt, ka izceļ. Vai viņa runāja arī par mežu? Es domāju — mana sieva. Ko viņa teica par mājas novietojumu pret zaļo fonu?

— Tas bija tik sen, bet es atceros, ka viņa runāja arī par mežu.

— Tas jau galu galā vienalga. Man jāatzīst, es negaidīju, ka iznāks tik labi. Bet vai tev pietiks baltās krāsas?

— Pietiks. Hm... Es apmainīju dzelteno pret balto. Kapteinis iesmējās, nogrozīja galvu un aizgāja. Tātad nojausma nebija mani maldinājusi.

Tikmēr, kamēr siena vākšana nebija pabeigta, tā aizņēma visu manu laiku. Toties pēc tam Nilss pa vakariem man palīdzēja, lapeni nokrāsoja tieši viņš. Pat Grīnhusens ķērās pie otas. Prast šo darbu viņš neprata un arī pats to apzinājās, tomēr es varēju viņam uzticēt sienas nogruntēšanu. Jā, Grīnhusens bija pavisam atkopies.

Visas ēkas jau bija nokrāsotas, tās vairs nevarēja ne pazīt. Mēs iztīrījām arī ceriņu saaudzi un mazo parku, un viss tagad izskatījās atjaunots. Kapteinis mums sirsnīgi pateicās.

Kad pienāca laiks pļaut rudzus, sākās rudens lietavas; tomēr mēs nepārtraucām ražas novākšanu, jo lāgiem atspīdēja arī saule. Mēs paspējām izžāvēt gandrīz visu labību. Rudzu druvas līka no vārpu smaguma, bet mieži un auzas vēl nebija nobrieduši. Saimniecība bija liela. Sēklas āboliņš jau bija sadīdzis, taču rāceņi lāgā neauga. Saknes vājas, kā mēdza teikt Nilss.

Kapteinis mani bieži sūtīja aiznest un pārnest pastu. Reiz viņš man iedeva nogādāt uz staciju vēstuli viņa sievai. Starp citu, viņš iedeva daudz vēstuļu, un šī atradās pašā vidū, uz tās bija viņas mātes adrese Kristiansandā. Kad es vakarā pārnācu mājās, kapteiņa pirmais jautājums bija:

— Vai tu nodevi vēstules?

— Jā, — es atbildēju.

Pagāja vēl pāris dienu. Lietainās dienās, kad mēs uz lauka nekā daudz nevarējām padarīt, kapteinis lika man šo to nokrāsot kungu mājas iekšienē. Viņš parādīja man šim nolūkam iegādātās lakas un krāsas un teica:

— Sāc ar kāpnēm. Krāso tās baltas, esmu jau pasūtījis sarkanu grīdceliņu. Pēc tam krāso logus un durvis. Taču pasteidzies, laika vairs nav daudz.

Šo kapteiņa domu es atzinu par labu. Ilgus gadus viņš bija staigājis apkārt svilpodams un nelicies ne zinis par savas mājas izskatu. Tagad viņam bija atvērušās acis, viņš bija it kā pamodies no miega. Viņš izvadāja mani pa abiem stāviem un parādīja visu, kas krāsojams par jaunu. Viņam sekodams, es redzēju daudz gleznu un krūšutēlu, lielajā istabā lielu marmora lauvu un Askevolda un pat izcilā Dāla gleznas.

Tie visi droši vien bija ģimenes dārgumi. Kundzes istaba otrajā stāvā šķita kā apdzīvota, katrs nieciņš atradās savā vietā, skapī karājās drēbes. Visa māja bija senatnīgi dižciltīga, griestus greznoja ciļņi, un sienas klāja zīda tapetes, taču tās vietām bija izbalējušas un atlupušas. Kāpnes bija platas un ērtas, ar laukumiņiem un sarkankoka margām.

Kad es krāsoju kāpnes, pie manis reiz pienāca kapteinis un teica:

— Ražas novākšana ir pilnā sparā, taču arī šo darbu nedrīkst atlikt, jo drīz pārbrauks mana sieva. Tiešām nezinu, ko iesākt. Ļoti gribētos savest kārtībā māju.

Tātad tajā vēstulē viņš aicināja sievu atpakaļ, es nospriedu un risināju tālāk savu domu. Ir jau pagājušas vairākas dienas, kopš nosūtīju viņa vēstuli, esmu bijis vairākas reizes pastā, bet kundzes atbildi neesmu saņēmis, es viņas rokrakstu pazīstu jau sešus gadus. Kapteinis droši vien iedomājas — ja viņš aicina sievu mājas, tad viņa tūlīt brauks. Var jau būt, ka viņam taisnība, kundze jau gatavojas ceļam. Kā lai es to zinu?

Krāsošanu vajadzēja steigšus pabeigt, tāpēc kapteinis pats aizgāja uz līdumu pēc Larsa Falkenberga un lika viņam strādāt uz lauka manā vietā. Nilss ar šādu maiņu nebija visai apmierināts, jo Larsam ne visai patika pakļauties cita pavēlei tur, kur viņš pats reiz bija visu izrīkojis.

Taču krāsošanu, kā izrādījās, varēja arī atlikt. Kapteinis vairākas reizes sūtīja zēnu uz pastu, tomēr vēstules no kundzes kā nebija, tā nebija. Droši vien viņa nolēmusi neatgriezties, pastāvēja arī tāda iespēja. Varbūt viņa domāja, ka ir sevi apkaunojusi, un lepnums liedza viņai atbildēt uz vīra aicinājumu. Tas viss varēja būt Krāsošana tika pabeigta, krāsa nožuva, pienāca sarkanā grīdsega, to piespieda pie pakāpieniem ar vara stienīšiem, kāpnes izskatījās krāšņas, logi un durvis spīdēt spīdēja, bet kundze neatgriezās. Nē, nē.

Mēs novācām rudzus un sākām pļaut miežus, bet kundze kā nebrauca, tā nebrauca.

Kapteinis staigāja pa ceļu uz priekšu un atpakaļ un svilpoja, viņš pēkšņi izskatījās sakrities. Bieži viņš stundām ilgi skatījās, kā mēs strādājam, bet neteica ne vārda. Ja Nilss viņam kaut ko vaicāja, viņš it kā izrāvās no savām domām, taču atbildēja nevilcinoties un sakarīgi. Nē, viņš nebija salauzts, un, ja viņš man likās novājējis, tad laikam tāpēc, ka Nilss bija apgriezis viņam matus.

Mani atkal sūtīja pēc pasta, un šoreiz bija vēstule no kundzes. Uz aploksnes bija Kristiansandas zīmogs. Es steidzos mājās, ieliku vēstuli citu sūtījumu vidū un nodevu kapteinim, kas stāvēja pagalmā.

— Paldies, — viņš teica un izskatījās gluži mierīgs, jo bija apradis ar vilšanos.

— Vai kaimiņi jau ražu novākuši? Kāds ir ceļš? — viņš mani iztaujāja, aplūkodams vēstuli pēc vēstules. Kamēr es atbildēju par ceļu un ražu, viņš bija nonācis pie kundzes vēstules un, savācis visus sūtījumus kopā, sāka mani izprašņāt vēl sīkāk. Viņš mācēja savaldīties un negribēja izrādīt satraukumu. Ieiedams iekšā, viņš vēlreiz pateicās un pameta ar galvu.

Nākamajā dienā kapteinis pats nomazgāja un ieeļļoja landaueru. Taču aizritēja divas dienas, iekāms viņš to izmantoja. Vakarā, kad mēs sēdējām un ēdām vakariņas, virtuvē ienāca kapteinis un teica, ka rīt viņam esot vajadzīgs viens cilvēks braucienam uz staciju. Viņš pats braukšot pretī kundzei, kas atgriežoties no ārzemēm.

Esot jābrauc ar landaueru, jo varot uznākt lietus. Nilss nolēma, ka iztikšot bez Grīnhusena.

Mēs, mājās palikušie, devāmies uz lauka. Darba bija daudz. Rudzi un mieži vēl nebija ievesti, turklāt vajadzēja vagot kartupeļus un kaplēt rāceņus.

Mums palīdzēja gan lopu meita, gan Ragnhilda, abas bija jaunas un izdarīgas.