— Jā, jā, — inženieris teica un pamāja ar galvu. — Tātad viņam klājas labi. Pateicos. — Un viņš grasījās man atdot vēstuli.
Pēkšņi kundze paņēma vēstuli un sāka to lasīt. Vēstule mazliet trīsēja viņas rokās.
— Tātad viss būtu nokārtots, — inženieris man sacīja. — Lūdzu, te būs tava nauda. Nezinu, vai esi ar to apmierināts?
— Jā, pateicos.
Inženieris, kā likās, atviegloti uzelpoja, jo kapteiņa Falkenberga vēstule attiecās tikai uz mani. Viņš gribēja manu atlaišanu mīkstināt un teica:
— Ja tu kādreiz ieradīsies te, tad zināsi, kur mani atrast. Pludināšanas sezona jau tik un tā drīz beigsies. Pēdējā laikā atkal iestājies sauss laiks.
Kundze stāvēja un lasīja. Pareizāk sakot, nelasīja, jo viņas acis bija stingas, viņa tikai skatījās uz vēstuli un kaut ko domāja. Nez par ko viņa domāja?
Inženieris nepacietīgi pavērās viņā un izsmējīgi sacīja:
— Mīļā, vai gribi šo vēstuli iemācīties no galvas? Šis cilvēks taču gaida.
— Atvaino! — kundze teica un samulsusi aši pasniedza man vēstuli. — Es aizmirsos.
— Jā, laikam gan, — inženieris piebilda. Es palocījos un aizgāju.
Vasaras vakaros pa tiltu pastaigājās daudz ļaužu — skolotāji un veikalnieki, labāko aprindu jaunavas, bērni. Es arī tur eju, tikai vēlā vakarā, kad tilts ir jau tukšs, staigāju šurpu turpu un nostāvu stundas divas, klausīdamies ūdenskrituma šalkoņā.
Patiesībā man cita nekā nav ko darīt, bet manas smadzenes tagad atpūtušās no šādas laiskas klaiņošanas un laba miega, tāpēc tajās rosās dažādas domas. Vakar vakarā es pavisam nopietni apņēmos aiziet pie Falkenberga kundzes un sacīt: «Brauciet prom no šejienes ar pirmo vilcienu, kundze!» Šodien es pats sevi izsmeju par šādu aplamu iedomu un teicu: «Brauc pats projām no šejienes ar pirmo vilcienu, cienījamais kungs! Vai tad tu esi viņai padomdevējs? Cilvēkam taču jārīkojas saskaņā ar savām tieksmēm.»
Vakarā es atkal sadevu sev piparus. Es sāku kaut ko dungot, bet pats gandrīz nedzirdēju savu balsi, to pārmāca ūdenskrituma šalkoņa. «Ej pie ūdenskrituma, ja gribi dziedāt!» es sev dzēlīgi sacīju un sāku smieties. Ar šādām bērnišķībām es kavēju laiku.
Tālu no jūras ūdenskrituma šalkoņa iedarbojas uz dzirdi tāpat kā krasta bangu dārdi. Taču krasta bangas var sisties gan spēcīgāk, gan vājāk, turpretī ūdenskrituma šalkoņa it kā notrulina dzirdi, savā bezjēdzīgajā vienmuļībā tā ir tīra idiotisma izpausme. Cik pulkstenis? Vai ir diena vai nakts? Jā, protams. Ja uzliktu akmeni uz ērģeļu taustiņiem un pēc tam aizietu savu ceļu, iznāktu tas pats.
Lūk, ar kādām bērnišķībām es īsināju laiku.
— Labvakar! — Falkenberga kundze sacīja un apstājās man blakām.
Nejutos sevišķi pārsteigts, it kā būtu viņu gaidījis. Spriežot pēc tā, kā viņa lasīja sava vīra vēstuli, varēja noprast, ka viņa kaut ko uzsāks.
Kundzes atnākšanu es varēju izskaidrot tikai divējādi: vai nu atgādinājums par mājām viņu vērtis maigu un sentimentālu, vai arī viņa vēlējās inženierī uzjundīt greizsirdību. Varbūt viņš tagad stāv pie loga un vēro mūs, jo mani taču sauc atpakaļ uz Evrebi. Varbūt viņa jau vakar, tik rūpīgi lasīdama vīra vēstuli, gribēja padarīt inženieri greizsirdīgu?
Taču izrādījās, ka neviens no maniem dziļdomīgajiem minējumiem nav pamatots.
Falkenberga kundze gribēja satikt tieši mani un atvainojās, ka viņas dēļ esmu atlaists.
Vai tad šāds nenozīmīgs notikums viņu satrauca?
Vai viņa bija tik vieglprātīga, ka nesaprata, kādā nožēlojamā stāvoklī pati nonākusi? Pie joda, kāda viņai daļa gar mani!
Biju nodomājis strupi atbildēt un norādīt uz vilcienu. Taču pēkšņi atskārtu, ka viņa atgādina bērnu, kas neatbild par savu rīcību.
— Tagad tu brauksi uz Evrebi, — viņa sacīja, — un es gribēju... Hm... Tu droši vien jūties apbēdināts, ka tev jābrauc prom no šejienes? Nē? Tu taču nezini, ka tevi atlaida manis dēļ, jo es...
— Tam nav nekādas nozīmes.
— Nē, nē. Bet tagad tu zini. Es gribēju pati tev to pateikt, pirms tu aizbrauc uz Evrebi. Tu taču saproti, man bija mazliet neērti, ka tu...
Viņa saminstinājās.
— ...ka es te biju. Jā, jums tas nevarēja būt visai patīkami.
— ... ka es tevi šeit redzu. Tikai mazliet nepatīkami. Tāpēc, ka tu zināji, no kurienes esmu. Tad es lūdzu inženieri, lai viņš tevi atlaiž. Nedomā, ka viņš to gribēja, tomēr izpildīja manu vēlēšanos. Nu es ļoti priecājos, ka tu brauc uz Evrebi.
Es teicu:
— Bet, kad kundze atgriezīsies mājās, tad tikpat nepatīkami būs mani redzēt tur.
— Mājās? Mājās es neatgriezīšos. Klusums.
Viņa sarauca uzacis. Tad pamāja man, viegli pasmaidīja un grasījās iet projām.
— Tātad tu mani atvaino! — viņa piebilda.
— Vai jums ir kaut mazākie iebildumi, ka es braucu pie kapteiņa? — es jautāju.
Viņa apstājās un skatījās man tieši sejā. Kāda rīcība būtu pareiza? Trīs reizes viņa bija pieminējusi Evrebi, varbūt cerēja, ka es izdevīgā brīdī aizlikšu par viņu kādu labu vārdu? Jeb varbūt gribēja, lai es turp nebraucu?
— Nē, nē, man nav nekādu iebildumu! Brauc vien! — viņa teica.
Tātad Falkenberga kundze nebija nedz sentimentāla, nedz aprēķinātāja. Bet varbūt bija kā viena, tā otra? Un ko es biju ieguvis, mēģinādams uzvedināt viņu uz atklātību? Vai nu viņa paliek te, vai kaut kur citur — kāda man tur daļa?
«Tu staigā apkārt okšķerēdams,» es sevi rāju. «Tu iedomājies, ka viņa tev ir tikai romānu varone, bet kā atplauka tava novītusī dvēsele, kad viņa raudzījās tevī! Man kauns no tevis! Lai rīt no tevis te nebūtu ne miņas!»
Tomēr es neaizbraucu.
Tiesa, es okšķerēju un visur uzglūnēju, lai tikai kaut ko dzirdētu par Falkenberga kundzi, daudzas naktis es sevi nomocīju ar pārmetumiem un noniecināšanu. Jau rīta agrumā es domāju par viņu. Diez vai viņa piecēlusies? Vai labi gulējusi? Vai šodien brauks atpakaļ uz mājām? Un tai pašā laikā es iecerēju daudzus plānus. Varbūt varētu dabūt darbu tajā viesnīcā, kur viņa mājo? Varbūt aizrakstīt piederīgajiem, lai man atsūta jauno uzvalku? Apģērbties par kungu un apmesties tajā pašā viesnīcā, kur dzīvo viņa? Šī pēdējā iedoma satriektu manu dzīvi pašos pamatos un mani jo vairāk attālinātu no kundzes. Bet tieši šī iedoma mani urdīja visvairāk, tik negudrs es biju.
Es sāku draudzēties ar viesnīcas izsūtāmo vienīgi tāpēc, ka viņš dzīvoja viņai tuvāk nekā es. Tas bija liels, spēcīgs puisis, viņš devās sagaidīt vilcienu un ik pēc pāris nedējām atveda uz viesnīcu kādu ceļojošu aģentu. Viņš man nevarēja pastāstīt neko jaunu, es arī viņu neiztaujāju un nekad neizaicināju. Turklāt viņš bija diezgan aprobežots, toties dzīvoja zem tā paša jumta, kur dzīvoja kundze. Un tieši šī draudzēšanās ar izsūtāmo kādu dienu sagādāja man izdevību daudz ko uzzināt par Falkenberga kundzi, turklāt no viņas pašas mutes.
Tātad ne jau visas dienas šajā mazajā pilsētiņā bija veltīgi aizvadītas.
Kādu rītu es kopā ar izsūtāmo braucu atpakaļ no stacijas. Ar rīta vilcienu bija ieradies kāds ievērojams ceļotājs; lai aizvestu smagos pelēkos čemodānus, vajadzēja zirgu un ratus.
Es palīdzēju iekraut čemodānus, un, kad piebraucām pie viesnīcas, izsūtāmais paskatījās uz mani un teica:
— Palīdzi man ienest iekšā šos čemodānus, tad es tevi vakarā pacienāšu ar pudeli alus.
Čemodānus vajadzēja uznest otrajā stāvā bagāžas glabātavā, atbraucējs jau mūs tur gaidīja. Čemodānus uznest bija nieks tādiem spēkavīriem kā es un izsūtāmais.
Читать дальше